Neapšaubāmi, lielāko sensāciju holandiešu žurnālista Maksa van der Verfa dokumentālajā filmā "MH17 – Taisnības meklējumi" radīja augsti stāvošu Malaizijas amatpersonu vārdi, raksta RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Var apšaubīt dažus žurnālistiskās izmeklēšanas aspektus, piemēram, var neticēt Malaizijas kompānijas "OG IT Forensic Services" slēdzienam, kas nodarbojas ar audio, video un digitālo materiālu analīzi tiesvedības vajadzībām. Kompānija apliecināja, ka Kijevas iesniegtais telefona sarunu ieraksts, ko Kijeva iesniedza, lai pierādītu Krievijas vainu Boeing katastrofā Donbasā 2014. gadā, satur montāžas pēdas. Var uzskatīt par neticamu apgalvojumu, ka tobrīd Rietumi gatavoja plašu militāro operāciju pret Doņecku un Lugansku. Var neuzticēties katastrofas aculieciniecei, kuras vārdi absolūti neatbilst izmeklēšanā izskanējušai informācijai.
Taču nekādi nav iespējams izvairīties no fakta, ka Malaizijas viedoklis pēc būtības ir viennozīmīgs: mēs neticam oficiālajai katastrofas iemeslu versijai un Rietumiem, kuri par notikušo vaino Krieviju.
"Spiegu trilleris"
Situāciju dokumentālajā filmā komentēja Malaizijas premjerministrs Mohamads Mahatirs. Viņš pastāstīja: "Viņi patiesībā neskatās uz avārijas iemesliem un to, kurš bija atbildīgs, taču jau nolēmuši, ka tai jābūt Krievijai. Mēs nevaram pieņemt tādu attieksmi."
Īstu spiegu grāvēju atgādina Malaizijas valdības izmeklētāju grupas, Nacionālā drošības centra direktora pulkveža Mohamada Sakri stāsts – viņu toreizējais valdības vadītājs sūtīja uz Ukrainu pēc MH17 "melnajām kastēm".
Formālā procedūra izvērtās par slepenu specoperāciju – malaizieši sadūrās ar konsekventu Ukrainas un ASV pretestību, un vienīgā iespēja sasniegt mērķi bija "spiegu grāvējs".
Atsevišķa epopeja – Malaiziju, galveno cietušo, jo katastrofā cieta tās lidmašīna, mēnešiem ilgi nepielaida pie izmeklēšanas, un galu galā anulēja tai piešķirtās pilnvaras.
Iespējams, sensācija – tas ir pārāk spēcīgs vārds. Neko radikāli jaunu taču nepastāstīja ne Mahatirs, ne Sakri. Faktiski, Kualalumpura jau piecus gadus kopš katastrofas brīža atkārto vienu un to pašu, lai arī agrāk neatklāja vairākas filmā pieminētas detaļas.
Šie gadi valstij nebija nekādi vienkāršie. 2018. gadā Nadžibs Razaks ar troksni izlidoja no premjera krēsla korupcijas skandāla dēļ, patlaban rit tiesa. Taču tas nekādi neietekmēja jaunā (tiesa, drīzāk gan vecā – iepriekš Mahatirs jau ieņēma premjera posteni un atgriezās tajā desmitajā gadu desmitā) valdības vadītāja viedokli.
Aptuveni pirms mēneša Mohamads Mahatirs paziņoja, ka toreiz publiskotais izmeklēšanas grupas pārskats, kurā pieminēti Krievijas pilsoņi, kas it kā bija zenītraķešu kompleksa "Buk" nogādes pozīcijā Donbasā un šāviena līdzzinātāji, ir politiski motivēts un nepierādīts. Tātad viņa izteikumi Verfa filmā tikai loģiski turpina agrākos apgalvojumus.
Rietumiem nav izdevies
Stāsts atstāj divējādu iespaidu.
No vienas puses, tas ir nomācošs. Valsts augstākajā līmenī tieši un atklāti pārmet Rietumiem briesmīga nozieguma izmeklēšanas falsifikāciju, taču atduras pret totālas ignorances sienu, nekaunību un pārliecību par to, ka tai pusei viss ir atļauts.
Nebūtu vēl nekas, ja tā būtu aizdomās turamā valsts. Krievija jau ir pieradusi pie tā, ka jebkādi tās centieni noskaidrot patiesību ir velti, vienalga, vai tā būtu MH17 lieta, Skripaļu saindēšana vai ķīmiskais uzbrukums Dumas pilsētā Sīrijā. To pašu par sevi var teikt arī citas valstis, kas kolektīvo Rietumu acīs kļuvušas par noziedzniekiem. Taču šajā gadījumā "zem asfalta ruļļa" nonākusi valsts-upuris.
Skaidrs, ka malaiziešu jaunie paziņojumi neko nemainīs. Rietumu politiskā elite un oficiālie mediji viņus atkal vienkārši ignorēs un turpinās apsūdzēt Maskavu. Labākajā gadījumā izdzirdēsim dažus ņirdzīgus komentārus no trešās šķiras ekspertiem, kuri apsūdzēs Putinu: sak, viņš nopircis Kualalumpuru un pašu 94 gadus veco premjeru personīgi.
Pietiek tikai iepazīties ar īsu premjera biogrāfiju, lai aptvertu, kāda mēroga personība ir Mahatirs, kurš 80.-90. gados nabadzīgo, vāji attīstīto valsti pārvērta par "Āzijas tīģeri", un to, cik patiesi izklausās tādi pārmetumi.
No otras puses, notiekošajā saskatāmi arī pozitīvi aspekti: Rietumiem neizdodas pat aizbāzt Malaizijai muti, kur nu vēl piespiest tās valdību pieņemt viņu piedāvāto versiju. Rietumiem izdodas tikai ignorēt valsts viedokli un nepieļaut tā iekļūšanu viņu kontrolētajos medijos.
Arī tas nav maz, taču, salīdzinājumā ar iespējām, kas bija Savienoto Valstu un Eiropas rīcībā tikai pirms desmit gadiem, izskatās nožēlojami. Tāpat kā nesenā ES Padomes deklarācija, kurā tā aicināja Krieviju "atzīt savu atbildību" par MH17 katastrofu. Tas jau nav spiediens un apsūdzības, tā ir atzīšanās: "Mums te nez kāpēc nekas nesanāk, tāpēc labāk izdariet visu paši – atzīstiet vainu, apsūdziet un sodiet sevi. Mēs esam pūkaini."
Pēdējo gadu procesi pasaules politikā parasti tiek aprakstīti koncepcijas "Rietumi pret nerietumiem" (Krievija/Irāna/Turcija/Ķīna/Ziemeļkoreja – vajadzīgo pasvītrot). Tomēr laika gaitā aizvien ticamāka šķiet cita pašreizējās konfrontācijas konstrukcija – "globālistiskie Rietumi pret realitāti", kurā patiesība aizvien mazāk padodas izkropļojumiem, ko pūlas panākt Rietumi.
