RĪGA, 13. aprīlis – Sputnik, Andrejs Solopenko. Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā piedalās 16 partijas, katra no kurām noteikti cer iekļūt šajā iestādē. Tiesa, daži no viņiem, pat ja tiks ievēlēti, vienalga nespēs izpildīt savus solījumus, jo to programmās norādītie nolūki pavisam neatbilst Eiropas Parlamenta kompetencei.
Visas politiskās partijas un apvienības, kuras iesniegušas sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kuras gaidāmas 25. maijā, var nosacīti iedalīt trīs grupās. Pirmajā grupā ietilpst politiskie spēki, kuriem ir liela darba pieredze Saeimā un Eiropas Parlamentā, un to pārstāvji noteikti dosies uz Briseli un Strasbūru. Šīs partijas, kā arī to kandidāti, vēlētājiem ir labi zināmi, taču viņu programmas ir pārpildītas ar sarežģītām konstrukcijā, uzrakstītas birokrātiskā valodā un praktiski neatšķiras viena no otras.
Otrajā grupā ietilpst partijas, kuru kandidātiem arī ir politiskā pieredze vai arī pārstāvniecība likumdošanas iestādēs, taču iekļūšanai Eiropas Parlamentā viņiem nāksies pacensties. Tikmēr trešajā grupā atrodas partijas, kuru izredzes iegūt pārstāvniecību EP var vērtēt kā minimālas. Šiem sarakstiem vēlētāju balsu piesaistīšanai nepieciešami publiku interesējoši spilgti lozungi, tāpēc viņu programmas ir visnotaļ interesantas, bet, diemžēl, tās ir pārpildītas ar neizpildāmiem solījumiem.
Kompensācija par aizbraukušajiem no Latvijas
Piemēra, partija "Latviešu nacionālisti" paziņo, ka cīnīsies par kompensācijām Latvijai no Eiropas fondiem par katru cilvēku, kurš pārcēlies uz citu Eiropas Savienības valsti. Taču nepietiek ar to, ka struktūrfondos ir skaidri ierakstīts mehānisms, kādiem mērķiem tie var tikt izmantoti, un šādas kompensācijas tajos nav paredzētas, šis piedāvājums vēl ir arī absolūtā pretrunā ar ES principiem. Eiropas Savienība balstās uz kapitāla, preču, pakalpojumu un personu pārvietošanās brīvības, kas norāda uz šāda plāna izpildes neiespējamību.
Tikpat interesants ir partijas "Jaunā Saskaņa" piedāvājums padarīt 9. maiju par valsts svētkiem visās ES valstīs, neraugoties uz to, ka šai dienai kā Eiropas dienai jau ir Latvijā atzīmējamas dienas statuss, un tātad arī svētku diena. Brīvdienas statusa piešķiršana tai ir Saeimas, nevis Eiropas Parlamenta kompetencē. Tā kā, lai padarītu to par svētku dienu visās valstīs, jābalotējas konkrētu valstu likumdošanas iestādēs, nevis Eiropas struktūrās.
Orģināli skan Rīcības partijas piedāvājums veikt pilnu Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ieguvumu un zaudējumu auditu, kā arī 72 stundu laikā deportēt bēgļus no Latvijas turp, no kurienes tie atbraukuši. taču kā šī deportācija tiks organizēta, un uz kurieni – uz citu ES valsti, no kuras tie ieradās, vai uz viņu dzimteni, kur ne vienmēr lido civilā aviācija, par to šī politiskā spēka programmā pieticīgi tiek noklusēts.
Tikmēr partija "Atmoda" sola atsaukt Stambulas konvenciju – dokumentu par vardarbības pret sievietēm novēršanu. Tiesa, to izstrādājusi Eiropas Padome, un tam nav nekāda sakara ar Eiropas Parlamentu, un arī tā ratifikāciju veic vietējais parlaments. Neparasti skan arī aicinājums nepieļaut, lai Eiropas Savienību vada "Junkeram līdzīgi cilvēki". Taču kas pie vainas Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, kura pilnvaras beigsies jau pēc dažiem mēnešiem un kurš nemaz negrasās kandidēt jaunam termiņam, tā arī netika pateikts.
Tradicionālās vērtības
Ja augstākminētajām partijām šādi piedāvājumi ir lietu kārtībā, jo vienīgi kā "politiskos frīkus" viņus neviens citādi nemaz neuztver, tad kaut kā tāda esamība politisko spēku programmās, kuri uzskata sevi par zolīdiem, ir nepieļaujama. Tiesa, arī tie neizlaiž ekstravagantus lozungus. Tā, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība runā savā programmā par pieejamas izglītības nodrošināšanu Latvijā, nenorādot, ko šeit var izdarīt Eiropas Parlaments, jo jau atkal – skolas atrodas vietējās varas kompetencē.
Tikmēr Jaunā konservatīvā partija, kura izdarīja likmi uz drošības jautājumu risināšanas svarīgumu un biedē savus vēlētājus ar Krievijas draudiem, arī savā programmā sola, ka atbalstīs tradicionālās ģimenes modeli kā "neatņemamu Eiropas kultūras sastāvdaļu". Skaidrs, ka šī politiskā spēka kodols ir konservatīvs vēlētājs, taču nevajag viņam dot veltīgas cerības, jo pozīcija, ka vienā ES valstī atzītām ģimenēm jābūt atzītām visām, gūst arvien lielāku atbalstu Eiropas institūtu vidū.
Partija KPV LV, kura gāja Saeimā ar spilgtiem solījumiem, kas tika fiksēti programmā, Eiropas Parlamenta vēlēšanām prezentējusi ļoti garlaicīgu dokumentu.
"KPV LV atbalstīs ES attīstības, sadarbības un politiskā dialoga turpināšanu ar citām pasaules valstīm un reģioniem, paplašinot un padziļinot ES un partnerības valstu savstarpējās politiskās un tirdzniecības attiecības, veicinot demokrātiju un labu pārvaldību," teikts programmā, kas norāda uz apziņas trūkumu, ko tad partija grasās darīt Eiropas Parlamentā, un uz centieniem slēpt to ar izplūdušām frāzēm.
Atgriezt Lielbritāniju ES
Interesanti, ka visrespektablākajām partijām, kuru kandidāti noteikti būs Eiropas Parlamenta jaunajā sasaukumā, programmās arī ir atrodami tukši vārdi. Jautājumos, kuri skar ES kompetenci lauksaimniecības, kohēzijas fonda, budžeta, sociālās politikas vai veselības aprūpes jomā ir ļoti daudz šablonisku frāžu, pie tam kuras uzrakstītas sausā, birokrātiskā valodā, kas ir vēlētājam maz saprotama.
Jau ir apnikuši solījumi par "maksimāli iespējamo" Eiropas fondu līdzekļu piešķiršanu Latvijai, par kuriem runā "Jaunā Vienotība", vai par "godīgo" sadalīšanu, kas atzīmēts Nacionālās apvienības programmā. Šīs partijas lieliski zina, ka patiesībā Eiropas Komisija ES daudzgadu budžetā 2021.-2027. gadam ieplānojusi samazināt dotācijas valstij no kohēzijas fonda vismaz par desmit vai pat vairāk procentiem. Protams, valsts augstākās amatpersonas un Eiropas Parlamenta deputāti, kuri pārstāv valdošo koalīciju, iebilda, taču izmainīt šo lēmumu nespēja, un tagad viņu partijas cenšas taisīt labu mīnu sliktā spēlē.
Apvienība "Atttīstībai/Par!" nolēma ķerties klāt globālām problēmām un sola veicināt Lielbritānijas atgriešanos Eiropas Savienībā un tās tālāko izplatīšanos. Tāpat tā iestājas "par vienotu ES pieeju medikamentu iepirkumiem, lai samazinātu zāļu cenas visās valstīs". Acīmredzot, eirodeputātu kandidāti no "Attīstības/Par!" netic savas veselības ministres Ilzes Viņķeles spējām panākt lētas zāļu cenas Latvijā, tāpēc arī nolēma cīnīties par to Briselē.
Taču labi, ka Latvijas pilsoņi lielākoties balso par līderiem, nevis par programmām, jo tādā gadījumā vēlētāju aktivitāte būtu ievērojami zemāka. Atliek vien cerēt, ka Latvijas pilsoņi izdarīs savu izvēli, balstoties uz to, ko konkrēts kandidāts ir izdarījis viņu labā, strādājot Eiropas Parlamentā, lai pēc tam nenākas nožēlot par savu lēmumu.
