Raksta autors – Vladislavs Surkovs ir Krievijas valsts darbinieks, "suverēnās demokrātijas" koncepcijas autors. Krievijas Federācijas prezidenta palīgs kopš 2013. gada 20. septembra. Krievijas Federācijas 1. klases valsts padomnieks. Savu rakstu "Putina ilgā valsts" viņš publicēja izdevumā "Ņezavisimaja gazeta", un materiāls izraisījis plašas diskusijas visdažādākajos Krievijas sabiedrības slāņos.
"Tā ir tikai ilūzija, ka mums ir izvēle". Pārsteidzoši dziļi un pārdroši vārdi. Pirms pusotra gadu desmita izskanējušie vārdi tagad ir piemirsti un tikpat kā nekad netiek citēti. Taču psiholoģija apgalvo: tas, ko esam aizmirsuši, iespaido mūs daudz vairāk, nekā tas, ko paturam prātā. Šī frāze, pārkāpjot visas konteksta aprises, kurā tā izskanēja, galu galā kļuva par Krievijas jaunā valstiskuma pirmo aksiomu, uz kuras pamatiem celtas aktuālās politikas teorija un prakse.
Izvēles ilūzija ir svarīgākā iluzija, rietumu dzīves veida, it īpaši rietumu demokrātijas galvenais triks. Tā jau sen drīzāk seko Barnuma, ne Klisfena idejām. Atteikšanās no šīs ilūzijas par labu nosacītības reālismam noveda mūsu sabiedrību pie pārdomām par savu īpašo, suverēno demokrātiskās attīstības variantu, pēc tam pilnībā zuda interese par diskusijām jautājumā par to, kādai ir jābūt demokrātijai un vai tā vispār ir vajadzīga.
Pavērušies brīvas valsts jaunrades ceļi, ko kontrolē nevis importētas himēras, bet gan vēsturisko procesu loģika – "iespēju māksla". Krievijas neiespējamā, nedabiskā un vēsturiski neloģiskā sairšana tika apturēta ar stingru roku, lai arī mazliet novēloti. No PSRS līdz KF līmenim sabrukusī Krievija pārtrauca sabrukumu, sāka atjaunoties un atgriezās pie sava dabiskā un vienīgā iespējamā stāvokļa – varena un augoša tautu kopiena. Pārdrošā loma, kas mūsu valstij piešķirta pasaules vēsturē, neļauj nokāpt no skatuves vai ciest klusu aizmugures plānā, nedod mieru un nosaka tās valstiskuma sarežģīto raksturu.
Un tagad Krievijas valsts turpinās. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā veidojusies 2000. gadu vidū un pagaidām vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Stresa testi, ko tā pārvarējusi un pārvar, liecina, ka tāds organiski izveidojies politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas un augšupkāpšanas efektīvs instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.
Tātad Krievijas vēsturē ir zināmi četri galvenie valsts modeļi, ko relatīvi varam nosaukt to veidotāju vārdos: Ivana III valsts (Lielā kņaziste/Maskavas un visas Krievzemes valsts, XV-XVII gs.), Pētera I valsts (Krievijas impērija XVIII-XIX gs); Ļeņina valsts (Padomju Savienība XX gs.) un Putina valsts (Krievijas Federācija, XXI gs.). Tās radījuši, Gumiļeva vārdiem izsakoties, "garas gribas" cilvēki, tās ir lielas politiskās mašīnas, kas, nomainot viena otru, remontējoties un adaptējoties laika gaitā, gadsimtu pēc gadsimta nodrošinājušas krievu pasaulei apņēmīgu virzību uz augšu.
Putina lielā politiskā mašīna tikai uzņem apgriezienus un noskaņojas uz ilgu, grūtu un interesantu darbu. Brīdis, kad tā sāks darbu ar pilnu jaudu, vēl ir tālu priekšā, tātad arī pēc daudziem gadiem Krievija vēl joprojām būs Putina valsts, gluži tāpat, kā mūsdienu Francija vēl joprojām dēvē sevi par de Golla Piekto republiku (lai arī patlaban pie varas valstī ir antikemalisti) un joprojām balstās uz Atatjurka "Sešu bultu" ideoloģiju, bet Savienotās Valstis vēl joprojām izmanto daļēji par leģendām kļuvušo "tēvu-dibinātāju" tēliem un vērtībām.
Ir nepieciešams apzināties, apjēgt un aprakstit Putina valdīšanas sistēmu un visu putinisma ideju un mēru kompleksu nākotnes ideoloģijas aspektā. Nākotnes, jo tagadējais Putins diezin vai ir putinists, tāpat kā, piemēram, Markss nav marksists un diezin vai piekristu par tādu kļūt, ja uzzinātu, ko tas nozīmē. Taču tas vajadzigs visiem pārējiem, kuri gribētu līdzināties Putinam. Lai varētu nodot tālāk viņa metodes un pieejas.
Tās jāapraksta nevis mūsējās un ne-mūsējās propagandas stilā, bet gan valodā, ko Krievijas ierēdņi un Krievijai naidīgie ierēdņi uzskatītu par mērenu ķecerību. Tāda valoda varētu būt pieņemama pietiekami plašai auditorijai, un tieši tas ir vajadzīgs, jo Krievijas izveidotā politiskā sistēma ir noderīga ne tikai pašmāju nākotnei vien, – tai nepārprotami ir vērā ņemams eksporta potenciāls. Jau tagad ir jūtams pieprasījums pēc tās vai atsevišķiem tās elementiem. Tās pieredzi apgūst un daļēji pārņem, to atdarina gan valdošās, gan opozīcijas grupas daudzās valstīs.
Ārvalstu politiķi piedēvē Krievijai iejaukšanos vēlēšanās un referendumos visās pasaules malās. Patiesībā stāvoklis ir nopietnāks – Krievija iejaucas viņu smadzenēs, un viņi neaptver, ko iesākt ar savu mainīto apziņu. Kopš tiem laikiem, kad pēc neveiksmīgajiem 90. gadiem mūsu valsts atteicās aizņemties ideoloģiju, pati sāka veidot pamatus un pārgāja informatīvā pretuzbrukumā Rietumiem, Eiropas un ASV ekspertu prognozes aizvien biežāk izrādās kļūdainas. Viņus pārsteidz un tracina elektorāta paranormālās vēlmes. Apjukuši viņi paziņoja, ka uzbrūk populisms. Var teikt arī tā, ja pietrūkst vārdu.
Vienlaikus ārzemnieku interese par Krievijas politisko algoritmu ir saprotama – nav pravieša viņu tēvzemē, un Krievija jau sen ir pareģojusi visu, kas ar viņiem notiek.
Kad visi vēl smilkstēja aiz sajūsmas par globalizāciju un plakano pasauli bez robežām, Maskava atklāti atgādināja, ka suverenitātei un nacionālajām interesēm ir nozīme. Daudzi atmaskoja mūsu "naivo" pieķeršanos novecojušajām lietām, kas it kā jau sen izgājušas no modes. Mums iegalvoja, ka nav vērts turēties pie XIX gs. vērtībām, ka vajagot droši ieiet XXI gadsimtā, kur it kā nebūšot nekādu suverēnu nāciju un nacionālo valstu. Tomēr XXI gadsimtā iznāca tā, kā teicām mēs. Angļu Brexit, amerikāņu "#greatagain", Eiropas centieni norobežoties no migrācijas – tie ir tikai pirmie punktu vispārējo deglobalizācijas, resuverenizācijas un nacionālisma izpausmju garajā sarakstā.
Kad uz katra stūra lielīja internetu kā neaizskaramu neierobežotas brīvības telpu, kurā visi it kā drīkstot visu un kur visi it kā esot līdztiesīgi, Krievijas uzdeva apskaidrojošu jautājumu apmuļķotajai cilvēcei: "Kas tad mēs īsti esam vispasaules tīmeklī – zirnerkļi vai mušas?" Un tagad visi, pat brīvību mīlošākā birokrātija, ir metušies atpiņķēt tīmekli un apsūdzēt Facebook par ārvalstu iejaukšanās atbalstu. Brīvo virtuālo telpu, kas izreklamēta kā nākotnes paradīzes prototips, tagad ieņēmusi un robežas novilkusi kiberpolicija un kibernoziedzība, kiberarmijas un kiberspiegi, kiberteroristi un kibermorālisti.
Kad neviens neapstrīdēja "hegemona" hegemoniju un jau gandrīz piepildījās amerikāņu lielais sapnis par varu visā pasaulē un daudziem jau rēgojās stāsta beigas ar fināla piezīmi "tautas klusē", klusumā pēkšņi asi izskanēja runa Minhenē. Tolaik šķita, ka tā ir disidentiska, taču šodien viss tājā teiktais liekas pašsaprotams, - ar Ameriku ir neapmierināti visi, pat paši amerikāņi.
Nesen amerikāņu mediji plaši tiražēja mazpazīstamo terminu "derin devlet" no turku politiskās vārdnīcas, kas tulkojumā angļu valodā izskanēja kā deep state. No turienes termins izplatījās medijos pie mums. Tulkojumā iznāca "dziļā valsts". Termins apzīmē aiz ārējiem, demonstatīvajiem demokrātiskajiem institūtiem slēptu stingru un absolūti nedemokrātisku spēka struktūru reālās varas organizāciju. Mehānisms, kas praksē darbojas ar vardarbības, uzpirkšanas un manipulāciju metodēm, ir dziļi slēpts zem civilās sabiedrības virsmas, kas vārdos (liekulīgi vai vientiesīgi) nosoda gan manipulācijas, gan uzpirkšanu un vardarbību.
Ieraudzījuši pie sevis ne īpaši pievilcīgo "dziļo valsti", amerikāņi nebija īpaši pārsteigti – viņi jau sen nojauta, ka tā pastāv. Ja jau pastāv deep net un dark net, kāpēc gan nevarētu pastāvēt deep state vai pat dark state? No šīs nepubliskās un neafišētās varas dzīlēm un tumsas izpeld plašai publikai sagatavotās gaišās demokrātijas mirāžas – izvēles ilūzija, brīvības sajūta, pārākuma sajūta un visas pārējās.
Neuzticība un skaudība – prioritātie sociālās enerģijas avoti, ko izmanto demokrātija, konsekventi noved pie kritikas absolūtisma un bažu pieauguma. Heiteri, troļļi un viņu rindās iespiedušies ļaunie boti izveidojuši histērisko vairākumu, izspiežot no līdera pozīcijām godājamo vidējo klasi, kas reiz "uzdeva" pavism citādu toni.
Tagad neviens vairs netic publisko politiķu labajiem nodomiem, viņus apskauž, tāpēc uzskata par netikumīgiem un melīgiem cilvēkiem, iespējams, pat neliešiem. Slavenie politogrāfijas seriāli, sākot no "Bosa" līdz "Kāršu namiņam" gleznaini tēlo elites duļķaino ikdienu.
Nevar ļaut nelietim aiziet pārāk tālu tikai tāpēc, ka viņš ir nelietis. Ja visapkārt (domājams) ir vieni vienīgi nelieši, neliešu apturēšanai nākas izmantot pašus neliešus. Velnu izdzen ar Belcebulu... Pastāv plašs neliešu sortiments un miglaini noteikumi, kuru mērķis ir neliešu savstarpējo cīņu novest pie vairāk vai mazāk neizšķirta rezultāta. Tā rodas labdarīgā savaldīšanas un pretsvaru sistēma – dinamisks zemiskuma līdzsvars, alkatības līdzsvars, krāpšanās harmonija. Ja kāds tomēr ir aizgājis par tālu un pārkāpis līdzsvaru, modrā dziļā valsts steidz palīgā un ar neredzamām rokām novelk pārkāpēju dibenā.
Patiesībā nav nekā briesmīga aprakstītajā rietumu demokrātijas ainā, atliek tikai mazliet mainīt skata leņķi, un bailes atkal pazūd. Taču iespaidi saglabājas, un rietumu iedzīvotājs sāk skatīties apkārt – viņš meklē citus pastāvēšanas paraugus un paņēmienus. Un saskata Krieviju.
Protams, mūsu sistēma tapat kā viss pārējais, neizskatās izsmalcinātāka, toties godīgāka. Lai arī daudziem vārds "godīgāka" nav sinonīms vārdam "labāka", tai piemīt savs valdzinājums.
Pie mums valsts nedalās dziļajā un ārējā, tā ir vesela, ar visiem saviem elementiem un izpausmēm tā ir redzama. Varas karkasa brutālākās konstrukcijas celtas uz fasādes, tās nesedz nekādi arhitektūras smalkumi. Pat brīžos, kad birokrātija ķeras pie viltus, tā nerīkojas īpaši rūpīgi, it kā uzskatot, ka "tik un tā visi visu saprot".
Spēcīgā iekšējā spriedze, kas saistīta ar milzīgu neviendabīgu telpu noturēšanu, pastāvīgā uzturēšanās ģeopolitiskās cīņas brikšņos valsts militārās un policejiskas funkcijas iegūst milzīgu nozīmi. Tās neslēpj, gluži pretēji, tās demonstrē, jo Krievijā nekad nav valdījuši tirgoņi (gandrīz nekad, izņēmumu veido tikai daži mēneši 1917. gadā un daži gadi 90. gados), kuri uzskata, ka tirdzniecība ir nozīmīgāka nekā militārā joma, un tirgoņiem līdzās stāvošie liberāļi, kuru mācības pamatā ir visu "policejisko" izpausmju noliegums. Nebija neviena, kam piesegt taisnību ar ilūzijām, kaunīgi aizbīdot aizmugurē un slēpjot jebkuras valsts imanento īpašību – būt aizsardzības un uzbrukuma ierocim.
Dziļās valsts Krievijā nav, tā ir visu acu priekšā. Toties Krievijā ir dziļā tauta.
Uz glancētās virsmas mirdz elite, gadsimtu pēc gadsimta aktīvi (par to varam noņemt tās priekšā cepuri) iesaista tautu dažos savos pasākumos – partiju sēdēs, karos, vēlēšanās, ekonomiskajos eksperimentos. Tauta pasākumos piedalās, taču izvairīgi, virspusē neparādās un savās dzīlēs dzīvo pavisam citu dzīvi. Divas nacionalās dzīves, virspusējā un dziļā, dažkārt virzās pretējos virzienos, dažkārt tie sakrīt, taču nekad nesaplūst.
Dziļā tauta vienmēr domā pati par sevi, tā ir nesasniedzama ar socioloģiskām aptaujām, aģitāciju, draudiem un citiem tiešās izpētes un ietekmes paņēmieniem. Bieži vien izpratne par to, kas tas ir, ko domā un ko vēlas, nāk pēkšņi un novēloti, un tā nenāk pie tiem, kuri kaut ko var izdarīt.
Tikai reti eksperti mēģinās precīzi noteikt, vai dziļās tautas skaits līdzinās iedzīvotāju skaitam. Varbūt tā ir daļa cilvēku? Kāda tieši? Dažādos laika periodos par dziļo tautu uzskatīja te zemniekus, proletāriešus, bezpartejiskos, hipsterus, budžeta darbiniekus. To "meklēja", "gāja" pretī dziļajai tautai. Dēvēja par Dieva tautu, vai gluži pretēji. Dažkārt uzskatīja, ka tā ir izdomāta un patiesībā nepastāv, sāka kaut kādas sasteigtas reformas, nedomājot par dziļo tautu, taču drīz vien uzdūrās tai, sadauzīja pret to pieri un secināja, ka "kaut kas tur tomēr ir". Tā ne vienu vien reizi ir atkāpusies savējo vai svešu iekarotāju spiediena priekšā, taču vienmēr ir atgriezusies.
Ar savu gigantisko masu dziļā tauta rada nepārvaramu kultūras gravitācijas spēku, kas apvieno nāciju un piesaista (piespiež) pie zemes (pie dzimtās zemes) eliti, kas laiku pa laikam mēģina kosmopolītiski pacelties spārnos.
Tauta ir senāka nekā valstiskums, tauta nosaka tā formu, ierobežo teorētiķu fantāzijas, liek spert noteiktus soļus. Tā ir spēcīgs gravitācijas centrs, pie kura neizbēgami nonāk visas politiskās trajektorijas. Krievijā var sākt, kā vien vēlaties – ar konservatīvismu, sociālismu vai liberālismu, taču viss noslēgsies aptuveni ar vienu un to pašu. Ar to, kas ir.
Prasme uzklausīt un saprast tautu, redzēt to caurcaurēm, visā dziļumā, un atbilstoši rīkoties – tā ir Putina valsts unikālā un svarīgākā priekšrocība. Tā ir adekvāta tautai, iet ar to kopsolī, tātad nav pakļauta vēstures straumju satriecošajām pārslodzēm. Tātad tā ir efektīva un ilgmūžīga.
Jaunajā sistēmā visi institūti ir pakļauti galvenajam uzdevumam – līdera cieņpilnai saziņai un mijiedarbībai ar pilsoņiem. Dažādi varas atzarojumi sanāk vienuviet līdera personībā – tie nes vērtību tikai tādā pakāpē, kādā nodrošina saikni ar viņu. Bez tam ārpus formālajām struktūrām un elitārajām grupām darbojas neformāli saziņas paņēmieni. Un kad aprobežotība, atpalicība vai korupcija rada traucēkļus uz sakaru līnijām ar cilvēkiem, tiek sperti enerģiski soļi, lai dzirdamība uzlabotos.
No Rietumiem pārņemtās daudzlīmeņu politiskās iestādes pie mums daļēji uzskata par rituālām struktūrām, kas pārsvarā ieviestas, lai būtu "kā visiem", lai mūsu politiskās kultūras atšķirības tik stipri nekristu acīs kaimiņiem, nekaitinātu un nebiedētu. Tas ir gluži kā svētku apģērbs, kurā cilvēks iet ciemos, bet pie sevis ģērbjas mājas tērpā un katrs labāk zina, kas viņam piedien.
Patiesībā sabiedrība uzticas tikai līderim. Grūti teikt, vai tam kāds sakars ar neviena nepakļautās tautas lepnumu, vai ar vēlmi izlīdzināt ceļu patiesībai, taču tas ir fakts, un zināms jau ilgu laiku. Jauns ir tas, ka valsts šo faktu neignorē, ņem vērā un izmanto savās iecerēs.
Būtu pārāk vienkārši skaidrot to ar bēdīgi slaveno "ticību labajam caram". Dziļā tauta ar naivumu neizceļas un diezin vai uzskata labsirdību par cara tikumu. Pareizu līderi tā varētu raksturot tāpat kā Einšteins teica par dievu: "Izsmalcināts, taču ne ļaunprātīgs."
Krievijas valsts mūsdienu modelis sākas no uzticības un uz tās turas. Tā ir valsts galvenā atšķirība no rietumu modeļa, kas kultivē neuzticību un kritiku. Uzticībā slēpjas Krievijas spēks.
Mūsu jaunajai valstij jaunajā gadsimtā būs ilga un varena vēsture. Tā nesalūzīs. Tā rīkosies pēc pašas gribas, saņems un paturēs līdera vietas ģeopolitiskās cīņas augstākajā līgā. Ar to agri vai vēlu būs spiesti samierināties tie, kuri prasa, lai Krievija "mainītu uzvedību". Izvēles viņiem nav, tā ir tikai ilūzija.
