InoSMI citē The Nation reportiera Patrika Lorensa (Patrick Lawrence) rakstu.
Mēs esam aplenkumā, dārgo lasītāj. Kā uzskatāmi parāda šī žurnāla vēsturiskais arhīvs, pašreizējā rusofobijas lēkme ir tikai pretpadomju paranojas variācija, kas bija noteicošā īpatnība 50. gados un 60. gadu sākumā. "Pašlaik sākusies bīstamākā konfrontācijā ar Krieviju kopš Karību krīzes laikiem", — nesen teica pazīstamais Krievijas eksperts Stīvens Koens (Stephen Cohen) Emijas Gudmanas programmā Democracy Now! Viņš ir trāpījis desmitniekā, un šī realitāte mums tagad jāņem vērā pavisam nopietni.
Atklātā konflikta riska pieaugšana kodolvalstu starpā, ko pieminēja Koens, ir tās pašas nopietnās briesmas, ar ko mēs saskaramies. Ir arī citi draudi, par kuriem vajadzētu satraukties. Senators Džons Makkeins, tēlojot nopietnību, ar ko viņš tik labprāt pārsteidz citus, apgalvo, ka jebkurš valdošo, Krievijai naidīgo uzskatu pretinieks ir "melis". Viņš vēlas, lai īpašā komiteja uzsāktu izmeklēšanu sakarā ar neseno CIP secinājumu par to, ka Krievija iejaukusies ASV prezidenta vēlēšanās.
Korporatīvie mediji, sākot ar valdības kontrolēto New York Times un visiem pārējiem sarakstā, šodien steigšus slēpj ziņas par savu kaunpilno sadarbību ar varu Aukstā kara laikos. Salemas raganu mednieki, kuri atsakās stādīties priekšā, nekaunīgajā vietnē PropOrNot.com uzskaita simtiem mediju, ar kuriem, pēc viņu domām, manipulē Kremlis.
Arī te slēpjas risks. Cilvēkiem, kuri ir pārāk jauni un neatceras Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijas darbības, politisko pamfletu "Sarkanie kanāli: Pārskats par komunistu ietekmi televīzijā un radio" un kaitējumu, ko tie radīja, vajadzētu izglītoties. Šodien mēs atrodamies tikai dažus soļus gan no viena, gan otra. Nevis Krievija iznīcina ASV demokrātiju (vai to, kas no tās atlicis). To dara "amerikāņu patrioti".
Es domāju, ka ir ļoti svarīgi pārdomāt pašreizējo brīdi vēsturiskā kontekstā. Tad mēs visi varēsim pieņemt lēmumu tāpat, kā tie, kurus izsauca Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija: vai viņš padosies un piedalīšies šajā pūļa kontroles un baiļu provokācijas cirkā, vai atraidīs amorālo un bezjēdzīgo propagandas kampaņu, kas līdzīga visam Makartija laikos sabrūvētajam?
Beidzot mums nāksies atbildēt uz šo jautājumu, it īpaši tiem, kas sevi sauc par progresīviem. Kas tu esi? Aukstā kara liberāļu pūļa mantinieks bez mugurkaula, vai tālredzīgs un principiāls cilvēks, pat ideoloģisko ikdienas korporatīvo mediju uzbrukumu priekšā?
Padomājiet. Tas ir neatliekams un svarīgs uzdevums, jo tas ir neparasts izaicinājums amerikāņu propagandas mašīnai. Tā efektivitāte un iedarbība vairs nav tāda, kā aukstā kara laikos. Savu viedokli vēlos uzrakstīt godīgi, atklāti un bez jebkādas izlocīšanās. Šī propagandiskā uzbrukuma mērķis ir mūsu prāts, mūsu galvas. Lūk, kas ir strīda priekšmets. Ja jūsu prāts kapitulēs šīs kliedzošas grēkāžu meklēšanas, šī tukša naida un bažu priekšā, vēstures mācību grāmatās jūs ieiesiet kopā ar kaucošajiem aukstā kara rēgiem un iepriekšējo gadu desmitu lētticīgajiem panikas cēlājiem.
"Krievijas agresija" ieies vēsturē kā viena no mūsu laika postošākajām frāzēm, jo tai nav nepieciešama nekāda analīze, nekādi fakti. Krievi uzbruka Ukrainai, pēc tam nozaga Krimu, lai gan neviens viņus neprovocēja. Tagad viņi draud ar uzbrukumu Baltijas valstīm. Viņi audzina galēji labējos nacionālistus Eiropā, lai padarītu Eiropas Savienību bezspēcīgu. Krievi ir vainīgi kara noziegumos Sīrijā. Viņi pat mums uzbruka, izkropļojot demokrātisko procesu, un kā kaulu sunim pameta Donaldam Trampam un viņa "Kremļa kalpu" baram uzvaru vēlēšanās.
Tas viss atrodams mūsu valdošas rusofobijas repertuārā. Papūlēsimies noskaidrot, kas to veido.
Katram apgalvojumam iepriekšminētajā sarakstā ir četras raksturīgas pazīmes:
(1) rakstīts vārds uzskatāms par faktu un jāuztver burtiski;
(2) apstiprinātu un publicētu neatkarīgo avotu liecību ir ļoti maz vai vispār nav;
(3) tā ir savdabīga dezinformācijas forma vai maldināšana ar noklusēšanas palīdzību;
(4) tas ir maldināšanas avots.
Pēdējā gadījumā tas ir ļoti dīvaini. Mūsu politiskā kliķe ļoti veiksmīgi dezorientē amerikāņus, runājot par to, ka Krievija šodien apdraudot ASV pastāvēšanu. Ticiet vai ne, taču Pentagons un NATO ar šo domu mētājas kā ar sīknaudu. Taču vienlaikus viņi uzskata, ka tauta, ko viņi apmulsina ar saviem nebeidzamajiem atkārtojumiem, ir tēraudcieta, lai arī, cik man zināms, pievilti cilvēki tādi nav.
Tagad pēc kārtas un īsumā:
— Vašingtona sagatavoja augsni 2014. gada februāra apvērsumam Ukrainā, neapdomīgi apdraudot vienīgo Krievijas jūras ostu Melnās jūras piekrastē. ASV un citu valstu mediju ziņojumos šis fakts ir izslēgts. Un tomēr tas ir fakts, lai arī to noklusē. Tā mēs kultivējam savas kļūdas. Starp citu, vai jums bieži nācies dzirdēt Krimas iedzīvotāju žēlabas un ilgas pēc Ukrainas, redzēt Krimas iedzīvotāju protestus pēc pussalas atkalapvienošanās ar Krieviju? Manuprāt, nē. Kaut pusstundiņu pašķirstiet vēstures grāmatu, un jums kļūs skaidrs, kāpēc tā.
— Nav nekādu pierādījumu tam, ka Maskava gatavojas iebrukt Baltijas valstīs. Vai Krievija atļausies risku karot ar NATO? Pat tāda doma ir absurda. Tās militārajai darbībai reģionā (Krievijas teritorijā) ir aizsardzības raksturs, tā norit, atbildot uz NATO paplašināšanos austrumu virzienā. Ir tāds vecs aukstā kara laiku štamps: rīkojies agresīvi, taču Krievijas darbību sauc par agresiju, lai radītu iemeslus tālākai agresijai. Paturiet prātā akmenscieto Valsts departamenta pārstāvja Džona Kirbija (John Kirby) izteikumu 2014. gada oktobrī par to, ka Krievija stāvot uz NATO sliekšņa.
— Pajautājiet sevi: kāpēc Krievijai jānovājina ES, ja tā gūst labumu no savstarpējās ekonomiskās atkarības un vēlas sadarboties dažādās sfērās, tajā skaitā arī Ukrainas jautājumā? Pērn Krievijas banka piešķīra kredītu Marinas Lepēnas "Nacionālajai frontei"; tagad parādījušās ziņas par norunu kaut kādos jautājumos starp valdošo partiju "Vienotā Krievija" un galēji labējo "Austrijas brīvības partiju".
Šādu kontaktu starp nevalstiskajām Krievijas politiskajām aprindām un Eiropas labējiem ir ļoti maz, tomēr šoreiz ticēsim uz vārda Times: tie ir "grūti saprotami" sakari bez acīmredzamam sekām. (Nevaru pretoties kārdinājumam un teikšu, ka domājamā Maskavas iejaukšanās Eiropas lietās ļoti atgādina politisko iejaukšanos, ko Vašingtona atļaujas Ukrainā un citās tai līdzīgās valstīs, turklāt arī pašā Krievijā.)
Pieņemot, ka šiem kontaktiem ir kāda nozīme, Maskavai var piedēvēt tikai vienu ticamu motīvu. Minētās Eiropas partijas iestājas pret sankcijām, kas tika ieviestas, kad Krievija "ne no šā ne no tā" atguva Krimu. Sankcijas rada zaudējumus, bet darbība izraisa pretdarbību (lai gan šo ābeces patiesību Vašingtona vēl joprojām nav iegaumējusi).
— Mums nav zināma patiesība par karu Sīrijā, kā vien tas, ka karš ir briesmīgs un tur ir lieli zaudējumi. Šajā ziņā arī mēs esam upuri. Tādēļ tagad es uzvedīšos kā agnostiķis, neatbalstot ne vienu, ne otru pusi. Mēs pievēršam uzmanību, paredzam to, ko var paredzēt, bet zinām ļoti maz. Es neredzu, kādu attaisnotu pozīciju varētu ieņemt.
Mums pastāvīgi liek ticēt, nevis redzēt un domāt. Taču ir svarīgi paskatīties acīs patiesībai, lai izvairītos no nepamatotiem secinājumiem un nepadotos propagandas mašīnas iedarbībai. Patiesību nāksies pagaidīt, un tai jāatnāk no neatkarīgiem avotiem.
Šajā ziņā Rietumu nevalstiskās organizācijas, piemēram, "Ārsti bez robežām" bez šaubām veic lielu darbu, tomēr nosaukt to par neatkarīgu nevar, jo dažos gadījumos tos prorietumiskā ievirze ir acīmredzama. Tāpat "kara noziegumus" šodien pārāk bieži politizē, pārvēršot tos par ideju, kurai jātic, bez konkrētiem un skaidriem pierādījumiem. Vai Krievija izdarījusi kara noziegumus Sīrijā? Šeit nevar pateikt nedz "jā", nedz "nē". Bet Amerikas Savienotās Valstis? Atbilde ir tāda pati.
(Turpinājums sekos)
