Kad ASV 2003. gadā bez ANO Drošības Padomes sankcijas iebruka Irākā (kas agrāk bija Amerikas sabiedrotā cīņā ar Irānu), tika likti pamati procesam, kas agri vai vēlu trāpīs pa viņiem kā bumerangs. Neviens un nekad nav bijis stiprākais uz mūžīgiem laikiem. Un gadījumā, ja stiprais kļūst vājš, to spēj aizstāvēt tikai likuma ievērošanas tradīcija.
Neprognozējamības risks
Līdervalstij ir vajadzīgi spēcīgi un uzticami sabiedrotie, ja tā vēlas būt stipra pastāvīgi. Taču spēcīgi sabiedrotie neļauj sevi dancināt, pie tam uzticība panākama ar kopējām interesēm, nevis ar spiedienu.
Jo vairāk ASV iebrūk, apšauda un organizē militāros apvērsumus, jo mazāk viņu pašu sabiedrotie ieinteresēti saglabāt ASV hegemoniju.
ASV ir bīstamas neparedzamības dēļ. Nākamo 12 gadu laikā (pēc Irākas) ASV sarīkoja vienu valsts apvērsumu Gruzijā, divus — Ukrainā, apšaudīja Lībiju un organizēja valsts apvērsuma mēģinājumu Turcijā.
Skaidrs, ka daudzi nespēj atklāti stāties pretī pasaules hegemonam. Taču dažkārt pietiek ar parastu sabotāžu. Piemēram, Eiropa sabotē līdzekļu piešķiršanu NATO cīņasspējas uzturēšanai un nevēlas pat uzturēt pašmāju armijas. Daudzas citas valstis līdz mielēm izprot Vašingtonas vajadzības, tikai ieraugot ASV aviācijas bāzes kuģi reidā.
Nesen ASV apšaudīja Sīriju, aizbildinoties ar to, ka Sīrijas valdības armija esot izmantojusi ķīmiskos ieročus pret islāmistiem. Ieročus, ko Asads jau sen atdevis, to fiksējusi OPCW un atzinuši paši amerikāņi. Starp citu, tāds iegansts Sīrijas apšaudei izmantots arī agrāk.
Apšaudes nav pieļaujamas
Krievijas un pasaules mediji diskusijā par apšaudi Sīrijā galvenokārt pievērš uzmanību tam, ka ķīmisko ieroču pielietošana nav pierādīta, pierādīts, ka tādi ieroči nav izmantoti. Līdz ar to rodas nepatiess iespaids: ja būtu pierādīts, ka Asads ķīmiskos ieročus pielietojis, var atklāt uguni.
Tā nav. Vairākas valstis nav pievienojušās ķīmisko ieroču aizliegumam. Piemēram, Sīrija tos nodeva 2013.-2015. gg. tikai pēc ASV un to sabiedroto militārās intervences draudiem. Taču starptautiskās tiesības pauž: jebkuras ar ieroču spēku vai šantāžu panāktas darbības nav neko vērtas.
Tiesības pieņemt lēmumu par bruņotu intervenci jebkurā valstī (pat ar mērķi sargāt mieru) pieder tikai ANO Drošības Padomei. Vēl vairāk, pasaules valstis ir pilnīgi brīvas savās iekšējās lietās. ASV "humanitārās intervences" ideja ne tikai nav noformēta no starptautisko tiesību viedokļa — to diskreditējušas pašas ASV, kas tādas koncepcijas ietvaros vairākām valstīm (tai pašai Lībijai un Irākai) nodarījušas daudz lielāku kaitējumu, nekā būtu spējīgas cietsirdīgākās diktatūras.
Pat ja Asads katru dienu likvidētu savus pretiniekus ar ķīmisko ieroču palīdzību (tikpat intensīvi kā amerikāņi Vjetnamā), vai pat nomestu uz tiem pāris kodolbumbas (kā ASV Hirosimā un Nagasaki), Vašingtonai un tās sabiedrotajiem nebūtu nekādu tiesību uzbrukt Sīrijai bez Drošības Padomes sankcijas.
Starptautisko tiesību pārkāpumam ir nevis relatīvs (ja neizdosies pierādīt ķīmisko ieroču lietošanu), bet gan absolūts raksturs.
Bandas ir izdevīgas
Kas mainījies 15 gadu laikā kopš iebrukuma Irākā?
Patlaban amerikāņu valdībai vairs negrib uzticēties pat pašu pilsoņi. Nākas organizēt provokācijas, rīkot īstus un neīstus ķīmiskos uzbrukumus, lai attaisnotu savas darbības.
Taču Sīrija cieta ne tālab, ka Asads slikti pārvaldītu valsti vai apspiestu tautu. Tā notika tāpēc, ka viņš atteicās nodot savu teritoriju gāzesvada celtniecībai no Kataras un Saūda Arābijas uz Vidusjūras piekrasti.
Asads noraidīja priekšlikumu ne tāpēc, ka īpaši mīlētu Krieviju (kurai tāds projekts patiešām nodarītu nopietnu kaitējumu), bet gan tāpēc, ka ASV gribēja ar savu bruņoto algotņu palīdzību pilnībā kontrolēt teritoriju, pa kuru tiks izbūvēts gāzesvads. Agrāk viņus dēvēja par bandām, tagad — "proksi".
Ar šo mērķi viņi iznīcināja Lielos Tuvos Austrumus un mēģināja iedzīt tos haosā, kurā valdītu proamerikāniskie bandīti.
Paskatieties: situācija ir fantastiski līdzīga notikumiem Ukrainā, kur stabilu (un pat ASV lojālu) valdību nomainīja daļēji bandītiska patvaļa ar vārgām centrālās varas atliekām — īstu dekorāciju pasaules sabiedrībai. Tikai Janukovičam nebija izvēles — aiziet vai palikt. Viņam bija jāaiziet.
Tā nav nejauša sakritība. Bandas kontrolētajās teritorijās izmaksā daudz lētāk nekā valsts uzturēšana. Pie tam bandai nav pašai savu politisko interešu. Pat no salaupīto mantību legalizācijas viedokļa tā ir atkarīga no ASV un viņu finansiālā monitoringa sistēmas, jo tiecas glabāt naudu bankās ASV un Eiropā.
Un viņi neapstāsies
Tātad Vašingtonai banda sabiedrotā lomā ir izdevīgāka nekā normāla valsts, jo tā ir lētāka un vieglāk kontrolēt. Atliek tikai uzdot vienkāršu jautājumu: ja ASV darbības — haosa ieviešana sabiedrotā vai neitrālā valstī ir labi apzinātas un pragmatiskas pieejas diktētas, vai varam būt droši, ka viņi apstāsies pie Ukrainas vai Sīrijas? Pie Irākas taču viņi neapstājās. Arī Afganistānā neapstājās.
Tālāka haosa ieviešana var turpināties gan Ukrainā, gan Turcijā (Erdogans ir pārāk patstāvīgs Vašingtonas acīs).
Visur, ko nav iespējams noturēt, var ieviest haosu, lai oponenti saņemtu nevis sabiedrotos, bet gan izdedzinātas teritorijas, ko viņi vēl būs spiesti atjaunot uz sava rēķina.
Briesmas draud ne tikai "mazuļiem". ASV acīs arī Vācija nemaz neuzvedas labāk kā Sīrija. Damaska atteicās izbūvēt gāzesvadu no Kataras, bet Berlīne nevēlas bloķēt "Ziemeļu straumi 2". Starp citu, arī Vācijai nav kodolieroču, nav arī ķīmisko ieroču. Un Bundesvērs vairs nemaz nav Vērmahts, no tā palikušas tikai nožēlojamas paliekas.
Protams, patlaban ir grūti iedomāties, ka ASV varētu sarīkot provokāciju Berlīnē un sarīkot haosu Vācijā. Taču reiz bija grūti iedomāties, ka NATO bez jebkādas militāras nepieciešamības iznīcinās Dienvidslāviju un pēc tam palaidīs raķetes pret Serbiju, lai atrautu no tās Kosovu. Kad Dienvidslāvijā sākās pilsoņu karš, Sadams Huseins vēl skaitījās ASV sabiedrotais. 2006. gada decembrī viņš tika pakārts.
2010. gadā nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka jau pusotru gadu vēlāk ASV nobīdīs pie malas savas pašu marionetes Ēģiptē un Tunisijā un sāks neizprovocētu agresiju pret Lībiju un Sīriju, kuru līderi piekāpās un piekrita gandrīz visām ASV prasībām, izņemot prasību nodot varu un ļaut sagraut viņu valstis. 2012. gadā, kad no Sīrijas starptautiskā uzraudzībā tika izvesti ķīmiskie ieroči, neviens ne iedomāties nevarēja, ka jau sešus gadus vēlāk ASV pat nepapūlēsies uzspridzināt īstu ķīmisko lādiņu, un tā vietā paziņos: ja reiz viņiem šķiet, ka ķīmiskais uzbrukums ir bijis, tad jau viņiem ir tiesības sākt apšaudi.
Ar ko tad Vācija un Itālija ir labākas? Francijai un Lielbritānijai vismaz ir kodolieroču arsenāli. Tiesa, neesmu gan pārliecināts, vai viņiem tas palīdzēs, ja ASV pēkšņi nolems, ka pie viņiem vajadzīgs haoss. Bet par Baltiju un Poliju Vācija ir labāka, jo lielāka un bagātāka.
Un garšīgāka.
