"Viena no svarīgākajām gada uzvarām, ko esam izcīnījuši kopā, ir bezvīzu režīma ieviešana ar Eiropas Savienības valstīm. Ukraina ir teikusi atvadas Krievijas un padomju impērijām," – kārtējo reizi savā mikroblogā Twitter nez kāpēc atgādināja Ukrainas prezidents. Par aizvadītajā gadā izcīnītajām un šajā gadā gaidāmajām Ukrainas uzvarām portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Lekuhs.
Taču arī ar to viņam bija par maz. Petro Aleksejevičs gluži oficiāli (ar tā paša amerikāņu Twitter starpniecību) pasludināja jauno, 2018. gadu arī par "enerģētiskās neatkarības gadu".
Одна з найважливіших перемог року, яку ми здобули разом, — запровадження безвізового режиму з країнами Європейського Союзу.
— Петро Порошенко (@poroshenko) 4 января 2018 г.
Україна сказала остаточне «прощавай» російській та радянській імперіям#Безвіз pic.twitter.com/dJi5Je7AAa
Jāpiebilst, ka uz to viņu pamudināja tiesvedība. Kopš 2014. gada Krievijas "Gazprom" un "Naftogaz Ukraini" tiesājās Stokholmas Šķīrējtiesā. Interesantākais ir tas, ka rezultātu abas puses pasludināja par savu "uzvaru", bet Porošenko pat paziņoja, ka tā esot "vēsturiska". Lai arī galu galā ne jau "Gazprom" maksās "Naftogaz". Gluži otrādi: "Naftogaz" nāksies samaksāt "Gazprom" ne tikai divus miljardus dolāru parāda par iepriekšējām piegādēm, bet pie tam, pēc tiesas lēmuma, tam divus turpmākos gadus jāpērk Krievijā vismaz pieci miljardi kubikmetru gadā. Ja nepirks, nāksies vienkārši samaksāt 80% cenas no Stokholmā "piespriestā" apjoma.
Pie tam katra šī parāda nomaksas kavējuma diena "Naftogaz", kuram naudas patlaban nav (tāpēc jau arī nemaksā) izmaksā 0,03% parāda summas. Tātad, apmēram 600 tūkstošus ASV dolāru diennaktī. Starp citu, kopš šķīrējtiesas lēmuma brīža pagājušas jau divas nedēļas. Pulkstenis tikšķ, un satikšķējušos miljonus katrs var aprēķināt pats.
Vēl interesantāki ir notikumi citos enerģētikas sektoros. Piemēram, Donbasa enerģētiskās blokādes jautājumā, ko tik drosmīgi un strauji īstenoja Petro Aleksejevičs pēc "brīvprātīgo un veterānu" iniciatīvas.
No Ukrainas Valsts fiskālā dienesta oficiālās atskaites izriet, ka "2017. gadā Ukraina importēja 19 777,741 tūkst. tonnu ogļu par 2 744,062 milj. dolāru. No Krievijas šajā periodā importētas ogles par 1 552,196 milj. dolāru (56,57%), no ASV — par 682,014 milj. (24,85%), no Kanādas — par 182,200 milj. dolāru (6,64%), no citām valstīm — par 327,653 milj. dolāru (11,94%)".
Jāpiebilst, ka pirms "atvadīšanās un blokādes" Ukraina importēja daudz mazāku šīs degvielas apjomu – aptuveni par 1,3 miljardiem dolāru, un pirka to tajā pašā Donbasā, kur cena bija daudz mazāka nekā pašlaik "agresorvalstī".
Ukrainas Nacionālās bankas pārstāvis Oļegs Čurijs informēja, ka "transporta un enerģētiskā blokāde" Ukrainas ekonomikai sagādājusi tiešos zaudējumus 1,8 miljardu to pašu universālo amerikāņu dolāru apjomā. Skaidrs, ka netiešos zaudējumus UNB vadītāja vietnieks vienkārši nevarēja aprēķināt – viņam nav piemērotu instrumentu.
Un tā jau nav baņķiera cienīga lieta – skaitīt netiešos zaudējumus. Un tā, atgādināsim, ir tikai neliela "brīvības" politikas daļiņa, ko pret savu ekonomiku un saviem iedzīvotājiem īsteno tagadējie varasvīri Kijevā. Bija taču vēl arī nevajadzīgā (arī "nobloķētā") "dotāciju" Krima.
Bija pašrocīgi iznīcinātais transporta un loģistikas mezgls, kas savienoja Krievijas Federāciju un Dienvidaustrumāzijas valstis ar Rietumiem caur tās pašas Ukrainas teritoriju. Tas ir iznīdēts – par lielu prieku jaunajām krievu ostām Melnajā jūrā un Baltijā, par prieku poļiem un Aleksandram Grigorjevičam Lukašenko personīgi.
Iznīcināti sakari ar Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu. Rezultātā Krievijas Federācija bija spiesta īstenot – starp citu, veiksmīgu un jau faktiski pabeigtu – importa aizvietošanu tehnoloģiskajās ķēdītēs.
Bija lieliskās Ukrainas kuģubūvētavas un dzinēju būves uzņēmumi. Tagad strauji augošajai Krievijas kara un civilajai flotei spēka iekārtas ir īpaši vajadzīgas, tāpēc nācās uzbūvēt atbilstošas rūpnīcas un pasūtījumus izdarīt pašiem savā valstī.
Un, visbeidzot, ir miljoniem veselu un čaklu ukraiņu vīriešu un sieviešu pašos spēka gados, kuri strādā Krievijas teritorijā un Krievijas ekonomikas labā daudz intensīvāk nekā pirms pāris gadiem. Starp citu, viņi demonstrē itin pozitīvu demogrāfisko tendenci Krievijas Federācijas rādītājos.
Tātad Kijevas varasvīru daudzās uzvaras patiešām ir neapstrīdamas. Jautājums ir tikai viens: ko īsti tā uzskata par savu galveno ienaidnieku, ko tik efektīvi apspiež un piespiež masveidā pamest dzimteni vai grimt nabadzībā.
