ASV Valsts departamenta speciālā pārstāvja Kurta Volkera vizīte Kijevā nepāprotami neatbilst amerikāņu politiķu vizītēm Ukrainas galvaspilsētā, atzīmēja starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Rostislavs Iščenko RIA Novosti. Pretēji paradumam, šo notikumu ukraiņu mediji nereklamēja. Brīdī, kad amerikāņu diplomāta lidmašīna pieskārās joslai Borispoles lidostā, tikšanās ar politiķi vēl netika anonsētas. Augstākās radas vietnē informācija par Parubija un Volkera pārrunām parādījās pirms to sākuma, taču Ukrainas prezidenta un ĀM preses dienesti klusēja.
Rodas iespaids, ka amerikāņiem ļoti negribējās nodot atklātībai ziņas par šo vizīti. Iespējams, apciemojums būtu saglabāts noslēpumā, ja Kijeva nebūtu pieļāvusi kļūdu: 21. oktobrī ziņu resurss "Liga.net", atsaucoties uz anonīmu avotu ĀM, pastāstīja par Volkera ierašanos.
Jāsaka, ka informācijas noplūdi godīgi pūlējās maskēt. Diskusiju vilni presē līdz 25. oktobrim noslāpēja. Pie tam neviens medijs nevarēja saņemt nekādu oficiālo informāciju, kas apstiprinātu vai noliegtu informāciju par amerikāņa ierašanos. Ukrainas tautas deputāts Kirils Kuļikovs, ģenerālprokurora Jurija Lucenko aprindām tuvs cilvēks, apgalvoja, ka Volkera rangs neļauj viņam tikties ar pašu Porošenko.
Kijevas varasvīri sekmīgi izlikās, ka neko nav dzirdējuši par Volkeru un viņa vizīti negaida.
Informācija sāka mainīties tikai 26. oktobrī, kad parādījās ziņa, ka ārlietu ministrs Kļimkins, kurš nezināmu iemeslu dēļ apmeklējis Vāciju un 25. oktobrī ticies tur ar Volkeru. Tas kļuva zināms no Volkera lapas Twitter tīklā – ukraiņu politiķi klusēja kā partizāni. Tikai pēc tam Kļimkins paziņoja presei, ka Kurts apsolījis apciemot Kijevu.
Vienlaikus, 26.-27. oktobrī izveidojās oficiālā versija par vizītes saturu. Īsi un neprecīzi oficiālie paziņojumi (visas pārrunas presei bija slēgtas) liecināja, ka Volkers pēkšņi gribējis pastāstīt Porošenko, par ko viņš pirms trim nedēļām sarunājies ar Surkovu.
Taču tas vairs nav noslēpums. Viņi sarunājās par Minskas protokolu izpildes gaitu kopumā un Krievijas ierosinājumu izvietot ANO miernešus Donbasā. Kad ASV bloķēja ANO Krievijas rezolūcijas projektu par miernešu ievešanu, jautājums zaudēja aktualitāti. Un tomēr ar to aizbildināja Volkera vizīti.
Man šķiet, tā nebija nejaušība, tāpat kā miernešu tēmas parādīšanās pēc Volkera un Kļimkina tikšanās Vācijā. Spriežot pēc visa, šīs tikšanās gaitā Volkers nolēma neslēpt vizīti Kijevā, tikai noklusēt tās saturu. Tie, kam tas vajadzīgs – gan Krievijā, gan ASV, gan Ukrainā – ļoti labi zina, kāpēc viņš ieradies, bet sabiedrībai noderēs arī miernešu jautājums. Turklāt agri vai vēlu Kijeva un Vašingtona, iespējams, piedāvās savu rezolūcijas variantu, un jautājums atkal kļūs aktuāls.
Ko tad īsti Volkers gribēja slēpt?
Lai atrisinātu šo mīklu, nāksies pievērsties sākotnējam informācijas avotam.
Kad 21. oktobrī notika informācijas noplūde par Volkera nodomu ierasties Kijevā, nevienam ne prātā nebija nekādi mierneši vai Minska. Informācijas noplūdes avots atzīmēja, ka vizīte ir neplānota, un pēkšņo vēlmi apmeklēt Kijevu motivēja ar nepieciešamību noskaidrot iekšpolitisko situāciju Ukrainā.
Šķiet, šis iemesls, ko pēc tam aizmigloja un aizmirsa, ir īstais.
Patiešām, 21. oktobrī Kijevā jau ceturto dienu ritēja pret Porošenko vērstais dumpis formālā Saakašvili vadībā. Notikumi izvērsās pietiekami dinamiski, taču Porošenko nepārprotami nevēlējās aiziet "pa labam".
Ne vienu reizi vien esmu teicis un rakstījis, ka amerikāņiem ir vienalga, kas uzvarēs cīņā Ukrainā. Pēc 2014. gada tīrīšanas vietējā politikā tik un tā ir palikušas tikai Vašingtonas marionetes, un nav nekādas starpības, kura no tām būs pie varas. Taču amerikāņi vēlas, lai vara tiktu nodota leģitīmi. Viņiem nav vajadzīgs vēl viens vardarbīgs apvērsums, kas pieliktu punktu Ukrainas valstiskumam un atņemtu jebkādu likumību ar tādām pūlēm leģitimizētajai varai Kijevā.
Ielās izvesto pušu spēku resursiem vajadzētu kalpot pretinieku iebiedēšanai, taču to nevajadzēja likt lietā. Taču Porošenko nevēlas aiziet, tāpēc sāka pieprasīt no Avakova protesta akcijas padzīšanu, vienlaikus sākās informatīvas provokācijas pret protestu dalībniekiem, un Porošenko kontrolētais Ukrainas Drošības dienests un prokuratūra pūlējās uzsākt dumpja slēpto sponsoru kriminālvajāšanu.
Atbildot uz šiem soļiem, Saakašvili pretinieki sāka gatavot provokācijas, kuru rezultātā vara tiktu parādīta asiņainas diktatūras tēlā, ko "sašutusī tauta" ir spiesta gāzt. Starp citu, tieši Volkera vizītes laikā Saakašvili piekritēji publicēja Porošenko plānu izklīdināt opozīcijas mītiņu pie Radas un aktivizēt masu represijas pret dumpiniekiem un viņu sponsoriem.
Konflikta puses "uzgāja gaisā", un izrādījās, ka variants atrisināt to ar spēku ir praktiski vienīgais iespējamais – puses nebija spējīgas vienoties. ASV tas neapmierināja, un tika nolemts nosūtīt Volkeru ar slepenu misiju uz Kijevu. Viņam vajadzēja novērtēt situāciju uz vietas un pieņemt (vai ieteikt Valsts departamenta vadībai) lēmumu par to, kā ASV vajadzētu reaģēt pēc kontroles zuduma Kijevas elites karā.
Vai nāktos samierināties ar neizbēgamu vardarbīgu scenāriju, varas deleģitimāciju un valsts sabrukumu (tāda scenārija gadījumā ASV arī varētu gūt vērā ņemamu labumu)? Vai labāk būtu pamēģināt piespiest Porošenko samierināties ar neizbēgamo un labprātīgi atkāpties no posteņa? Vai labāk tomēr ļaut viņam apspiest dumpi, taču pasekot, lai viņš nepārcenstos ar represijām pret ienaidniekiem, kuri ASV acīs ir draugi.
Pastāv vairāki problēmas risinājuma varianti, taču efektīvs ir tikai viens. Ir jāsaprot, cik tālu ir aizgājusi situācija, kādi resursi ir abām pusēm. Cik stabila būs Porošenko vara, ja viņš apspiedīs dumpi? Rīt taču var sākties nākamais? Vai dumpniekiem izdosies saglabāt vismaz centrālās varas ilūziju uzvaras gadījumā? Cik nopietns ir antioligarhiskā nacistiskā apvērsuma risks?
Tie nebūt nav tukši jautājumi, un pareizā atbilde uz tiem nozīmēs pareiza lēmuma pieņemšanu. Ja uz kādu (vai visiem) jautājumiem tiks dota kļūdaina atbilde, var ciest AV nacionālās intereses.
Kāpēc Volkera vizīti bija jāpatur noslēpumā? Tāpēc, ka ASV cenšas visos līmeņos attālināties no situācijas Kijevā un demonstrē pilnīgu sakaru trūkumu ar iekšpolitisko krīzi. Skaidrs, ka Volkera inspekcija pilnībā apgāž šo viedokli.
Kāpēc tomēr tika nolemts neslēpt vizīti? Tāpēc, ka notika noplūde. Kļuva skaidrs, ka tagad, lai kā arī tiktu slēpts Volkera vizītes fakts, neizdosies no slēpt pilnībā, ņemot vērā pasākumu nodrošināšanai izmantoto cilvēku skaitu. Šajos apstākļos efektīvāk ir atzīt notikuma faktu, taču dot tam savu traktējumu.
Tāpēc Volkers vispirms tikās ar Kļimkinu Vācijā. Tur tika saskaņota vizītes oficiālā versija (Minska, mierneši, stāsti par tikšanos ar Surkovu). Kijeva to sāka apstrādāt, novēršot uzmanību no Valsts departamenta speciālā pārstāvja vizītes patiesā mērķa.
Pieļauju, ka līdz 25. oktobrim jautājums par vizīti vēl nebija skaidrs. Agrīnā informācijas noplūde nodarīja nopietnu kaitējumu. Radās jautājums, vai tādos apstākļos vispār ir iespējams izpildīt Volkera uzdevumu – savākt konkrētu informāciju? Vai nevajadzētu pagaidīt talākos notikumus?
Taču vēlāk tomēr nolēma neatteikties no mēģinājuma kontrolēt notikumus. Parasti iniciatīva palīdz gūt uzvaru.
Drīz uzzināsim, pie kāda slēdziena nonācis Volkers. Atliek tikai vērīgi sekot tam, kādus aspektus ASV uzsvērs Ukrainas krīzes gaitā. Taču daudz interesantāks ir jautājums par to, kādā mērā ASV var kontrolēt notikumus Ukrainā? Vēlēšanās ir, – tas ir skaidrs. Taču vai amerikāņus vēlēsies uzklausīt ukraiņu oligarhi, kam savs krekls ir tuvāks (un runa nav par vienkāršajiem cilvēkiem, runa ir par oligarhu dzīvībām)?
Atbilde uz šo jautājumu tieši skar ne tikai ASV, bet arī Krievijas intereses, jo krīze vēršas plašumā pie tās robežām.
