Preču deficīts un ideoloģisks dogmatisms — tas ir slikti, bet augsta sociālā aizsardzība un pārliecība par rītdienu — tas ir labi. Tā domāja toreiz un tā domā arī tagad par šīm un par citām daudzām tēmām.
Taču šajā sarakstā ir arī izņēmumi, par to raksta aģentūras RIA Novosti komentētāja Irina Alksnis.
Padomju Savienībā bija fenomens, kuru tā pastāvēšanas beigās sabiedrība uztvēra ļoti vienaldzīgi, dažviet pat ar zināmu iekšēju sapīkumu, kā daļu no uzmācīgas un jau mirušas propagandas. Runa ir par to, ka padomju mediji regulāri un modri atskaitījās par padomju tautas kārtējiem darba varoņdarbiem — par rekordlieliem izslaukumiem, palaistām rūpnīcām, pirms termiņa izpildītiem piecgadīgiem plāniem un komunisma celtniecības sasniegumiem.
Reportāžas no ražotnēm, laukiem vai taigas, kur tika celta Baikāla-Amūras maģistrāle, bija ierasts — un vairākuma acīs diezgan garlaicīgs — informācijas troksnis, kas pavadīja parasto pilsoņu dzīvi.
Vajadzēja to zaudēt — tāpat kā pāreju vietējās ekonomikas reālā sektora būtisku daļu — lai sāktu cienīt un skumst pēc kādreiz garlaicīgajām reportāžām.
Tomēr iekšzemes ražošanas sasniegumu minimālā daļa mūsdienu Krievijas medijos ir kļuvusi par vēl vienu būtisku fenomenu, kas apstiprina senu novērojumu: tas, par ko neraksta laikraksti/nerāda televizors, nepastāv.
Tagad sen jau nav 1997. pat ne 2007. gads, tomēr ļoti ievērojama vietējās sabiedrības daļa dzīvo pārliecībā, ka viņi dzīvo valstī ar bojāejošu rūpniecību un degradējošu infrastruktūru.
Zināmā mērā tas var būt skaidrojams ar to, ka cilvēki personiski saskaras ar Krievijas dzīves pozitīvajām tendencēm lietās, kas viņiem šķiet nenozīmīgas, tādās, kā, piemēram, ceļu kvalitāte. Krievijas sabiedrība lielā mērā vienkārši nezina par vērienīgiem rūpniecības un infrastruktūras projektiem, kuri tiek realizēti valsts nomalēs — projektiem, kuri ietekmēs Krievijas ekonomiku nākamajās desmitgadēs. Taču viņi pat tiem neko nezina, jo medijos par to nestāsta.
Gandrīz vienīgais vērienīgais projekts, par ko zina visi, ir Krimas tilts. Informācija par arku nostiprināšanu parādījās gandrīz visos medijos. Tomēr pat attiecībā uz tiltu var dzirdēt Krimas iedzīvotāju sūdzības par to, ka mediji pievērš maz uzmanības tā būvniecībai. Un tas attiecas uz objektu ar fenomenāli aktīvu preses dienestu, kura būvdarbiem seko līdzi visā valstī.
Ko tad runāt par ne tik skaļām, bet ne mazāk vērienīgām idejām.
Nesen gandrīz nepamanīta pagāja ziņa par to, ka "Gazprom", apsteidzot grafiku, uzbūvējis vairāk nekā pusi no gāzes vada "Sibīrijas Spēks" pirmā posma- vairāk nekā 1095 kilometrus jeb 50,7 procenti tā svarīgākas daļas no Čajandinskoje atradnes līdz Blagoveščenskai.
Par grandiozajiem darbiem, ko Krievija īsteno Arktikā, informēti tikai profesionāļi un entuziasti, kuri interesējas par šo jautājumu, lai arī to darbības mērogs varētu sacensties ar padomju varas pirmo piecgažu triecienceltnēm —īsos termiņos no jauna uzbūvētā Sabetas osta, kas paredzēta sašķidrinātās dabasgāzes pārkraušanai, jaunākās paaudzes ledlaužu flotes būvniecība. Lūk, it kā neliela bet ļoti zīmīga ziņa — Krievija izstrādā optiskās šķiedras līnijas iekārtošanas plānu pa Ziemeļu jūras ceļu, turklāt projekts ir tīri komerciāls.
Varētu papriecāties vismaz par to, ka Krievijas sabiedrība apzinājusies savus panākumus lauksaimniecībā un nu jau ir pagaisuši nesen tik populārie mīti (kuri jau sen neatbilst patiesībai), ka mums nav nedz savu graudu, nedz gaļas, nedz dārzeņu. Tagad jāpierod pie tā, ka Krievija ne tikai attīsta un rekonstruē vecas, bet arī būvē jaunas ostas (Sabetas ostai te ir ļoti laba kompānija — Primorska, Ustjluga) un lidostas (nesen jaunā lidosta Rostovā pie Donas saņēma atļauju ekspluatācijas sākšanai).
Līdzīgas ziņas, kas liecina par valsts dziļu infrastruktūras pārveidošanu, parādās gandrīz katru dienu, taču tie lielākoties paliek nepamanītas ziņu lentēs un nozaru mediju lapās.
Varbūt ir vērts pārņemt padomju pieredzi un katru dienu stāstīt par Krievijas tautsaimniecības panākumiem un "kapitālisma triecienceltnēm" televīzijas un laikrakstu pirmajās lappusēs?
Jo mums tiešām ir ar ko lepoties.
