Pēc Rīgas OMONa komandiera, pēcpadomju telpas leģendas Česlava Mļiņņika intervijas pirmās daļas Sputnik redakcija saņēma lasītāju atsauksmes. Vienu no tām atsūtīja Sanktpēterburgas iedzīvotājs Dmitrijs Maškovs.
Viena atentāta vēsture
"Gribētu nodot viņam sveicienus, jo ne tikai dienēju viņa komandētajā OMON, bet arī dzīvojām kaimiņos, — raksta Dmitrijs. — No milicijas OMONā pārgāju 1991. gada janvārī, nākamajā dienā pēc uzbrukuma IeM. Kad Česlavam uzbruka, biju viens no pirmajiem, kas ieradās notikuma vietā."
Šāvienu Mliņņiks saņēma savas mājas kāpņu telpā, iznākot no lifta. Česlavam paveicās — lode izgāja cauri, neskarot vitāli svarīgus orgānus.
"Dzīvojām ministrijas mājā — divi dzīvokļi stāvā, — atceras Dmitrijs. — Neviens neko nedzirdēja. Biju pusdienās, kad dežurants pa rāciju ziņoja, ka komandieris ir ievainots, taču samaņu nav zaudējis. Pēc tam divas diennaktis sēdēju pie viņa mājās — meitiņa bija pavisam maza. Sargāju viņu. Česlavs tobrīd bija kara hospitālī."
Dmitrijs atcerējās, ka komandieris Mliņņiks viņu iedvesmojis.
"Es biju visjaunākais, — saka Dmitrijs. — Jebkurā jautājumā gāju ciemos pie komandiera, slaistījos tur teju caurām dienām."
Mliņņika nodaļas kādreizējais omonietis atceras, ka komandiera noskaņojums bija viegli nojaušams. Pēc ūsām. Ja ūsas uz augšu, viss kārtībā, viss tiek kontrolēts. Ja nu tās ir nokārušās, tas nozīmē nepatikšanas.
Neviens nenodeva
Pats Česlavs Mliņņiks notikumus Baltijā 90. gadu sākumā atceras bez īpaša prieka.
Taču arī jautājums, šķiet, nav īpaši patīkams: "Vai jums nešķiet, ka 90. gadu sākumā Padomju Savienības valdība nodeva Rīgas OMONu?"
"Neviens mūs nenodeva, — kategoriski attrauc Česlavs Mliņņiks. — Nodaļa bija pakļauta PSRS IeM, galvenais štābs atradās Rīgā. Taču ne tikai šeit. Bataljons "Dņestr" Moldovas teritorijā taču arī bija mūsu puiši. Arī Azerbaidžānā bija mūsu cīnītāji."
90. gadu sākumā Krievijas valdība viegli atvadījās no bruņotām vienībām. Piemēram, gadījās, ka armijas nodaļas pēc neatkarības pasludināšanas vienkārši tika pakļautas jaunajai valstij. Bet ko iesākt, ja šīs pašas nodaļas pavisam nesen pildīja Maskavas pavēli un pretojās neatkarībai? Neko? Daudzas traģēdijas nav pieņemts atsaukt atmiņā ne tur, kur tās notika, ne arī Krievijā.
Rīgas OMONam paveicās. To neatdeva "saplosīšanai" jaunajai Latvijas valdībai. Nodaļa tika lidmašīnās izvesta uz Tjumeņu, daudzi — kopā ar ģimenēm. Protams, viņi brauca prom uz neatgriešanos. Dažs labs (piemēram, pats Mliņņiks) bija dzimis Latvijā. Taču bija skaidrs, ka ceļš turp ir slēgts.
Vienu soli no varas
Mans sarunbiedrs stāsta, ka 90. gadu sākumā Latvijas neatkarība bija gaisīga. Tā bija deklarācija, ne objektīva realitāte.
"Mītiņi tika kontrolēti, — atceras Mliņņiks. Reiz no Maskavas Rīgā ieradās ģenerālis. Todien Doma laukumā bija sapulcējušies mītiņā piecdesmit tūkstoši cilvēku. Tikām ar viņiem galā dažu minūšu laikā, turklāt pavisam vienkārši — slēdzām visas izejas, atstājot tikai vienu ceļu ārā no laukuma. Paziņojām, ka klātesošajiem dotas 15 minūtes, lai izklīstu. Jau pēc divpadsmit minūtēm neviena nebija. Tad ģenerālis teica: "Jā, proti gan! Būsi diktators!"
Pavaicāju: "Vai tāda kārdinājuma nebija?"
"Itin labi varēja būt, — saka Mliņņiks. — Taču mēs tam nebijām gatavi. Arī Maskava par to neuzslavētu. Tas bija pats dīvainākais. Bet ko atlika iesākt, ja reiz visi tie deputāti Saeimā savācās kā slazdā. Idioti! Mani puiši ieradās, pieklauvēja un teica: "Ātri veriet vaļā. Ja neatvērsiet, RPG-7 ātri atvērs durvis." Mums atvēra, mēs iegājām. Atbruņojām nelikumīgos formējumus (Latvijas policiju — red.). Un tur sēž deputāti. Daudzi tagad stāsta, kādi viņi bija drosminieki. Taču par drosmīgiem viņi sevi uzskata tikai tāpēc, ka mēs nevarējām atbildēt uz jautājumu: ko ar viņiem iesākt tālāk."
Česlavs Mliņņiks atzinās, ka vēl joprojām nav atradis atbildi uz šo jautājumu.
"Fidels Kastro zināja, ko darīt. Bet es nezināju!" — konstatēja Rīgas OMONa komandieris.
Vaicāju: "Vai kaut ko nožēlojat? Ja nu būtu iespēja atkārtot kādu situāciju?"
"Es to tik un tā nenožēloju, — saka Mliņņiks. — Kā rīkojos, tā rīkojos."
Pēc viņa domām, nožēla nav karavīra cienīga nodarbe. Tā domāta tiem, kas palikuši.
"Protams, Baltijā ir cilvēki, kuri nožēlo, — uzskata Česlavs Mliņņiks. — Taču tagad jau ir par vēlu. Viņi neko vairs neizlabos. Te, nesen pat Raimondam Paulam uzbruka par to, ka viņš izteicies krieviski. Vai saprotat? Tās taču ir muļķības! Bet ko darīt krieviem, kuri tur palikuši? Jā, viņiem ir izdevies pielāgoties. Taču vienā brīdī Krievija, pēc būtības, no viņiem atteicās."
Mēs esam vienu asiņu
Kāds bija Mliņņika nodaļas liktenis pēc aiziešanas no Rīgas? Par Rīgas OMONa jauno bāzes vietu kļuva Tjumeņa. Vēlāk Česlavam Mliņņikam ar karavīriem bieži nācās doties uz "karstajiem punktiem". Piemēram, viņš strādāja Čečenijā, pirms karaspēku ievešanas.
"Republikā sāka veidoties pašaizsardzības vienības, — stāsta Mliņņiks. — Man tur nenācās grūti. Pie tam labi pazinu Džoharu Dudajevu. Viņš taču reiz dienēja Tartu. Bet mūsu divīzijas štābs atradās Rīgā. Bijām tikušies. Ciemojos pie viņa dzimšanas dienā."
Grūti būti bijis iedomāties, ka drīz dienesta biedru ceļi tā pašķirsies.
"Daudz ko darījām nepareizi, — attrauc Mliņņiks, jautāts, vai bija iespējams vienoties ar Dudajevu. — Taču tagad neko vairs nemainīsi. Nevienu vairs neatgriezīsi. Vajadzēja strādāt."
1993. gada oktobrī, kad sākās Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina un Augstākās Padomes konfrontācija, Mliņņiks bija parlamenta pusē, aizstāvēja Balto namu.
"Baltajā namā nam nepatika tikai viens, — saka Česlavs Mliņņiks. — Ne jau tas, ka neviens ne par ko negribēja vienoties. Man nepatika, ka tur ieradās kādi trīsdesmit barkašovieši — ar svastikām, ar tiem roku mājieniem. Tiklīdz ieradās, sāka pozēt žurnālistiem. Provokatori! Es tikos ar Rucki, viņš bija absolūti adekvāts cilvēks. Viņš visu saprata pareizi."
Pēc Mliņņika domām, 1993. gadā situācija varēja būt pavisam citāda. Piemēram, nevajadzēja uzbrukt Ostankinas telecentram.
"Augstākās Padomes aizstāvju vidū bija arī tie, kam gribējās tikt no manis vaļā, — atceras Mliņņiks. — Un bija cilvēki, kam gribējās, lai lītu asinis. Uzskatu, ka pie visa vainīgs ir Hasbulatovs. Tas ir mans personīgais viedoklis. Ruckim neizdevās viņu ietekmēt, apturēt. Viņš izsauca mani: "Tūlīt došu tev pavēli! Iesi un ieņemsi man Kremli!" Tā taču pat nebija avantūra! Tā bija absolūta bezatbildība! Ja tikāmies ar Rucki, viņš visu saprata, viss bija saprātīgi. Mēs taču ar viņu esam vienu asiņu!"
Rīgas OMONa bijušajam komandierim bieži nācās pamest ēku, pildot īpašus uzdevumus. Izrādījās, ka vienā no tiem bija slazds.
"Gāju laukā gandrīz katru dienu, — atceras Mliņņiks. — Pa kanalizāciju neložņāju, gāju pa Baltā nama centrālajām durvīm. Mani palaida, nekad neaizturēja. Daži pat godu atdeva. Es rādīju PSRS IeM komandiera apliecību. Braukāju pa uzņēmumiem, uz Aizsardzības ministriju, tikos ar daudziem. Piemēram, ar Pāvelu Gračovu. Es taču viņu pazinu."
Viens no tādiem īpašajiem uzdevumiem 1993. gada oktobrī ieveda Mliņņiku virtuozi sarīkotā slazdā.
"Mani ņēma ciet nodaļa "Vimpel", — atceras Rīgas OMONa komandieris. — Ņēma ciet cilvēki maskās. Viens no viņiem skaļi saka: "Lūdzu, nepretojieties!" Un čukstus piebilst: "Tev sveicieni no Vaļeras!"
Par notikumiem 1993. gada oktobrī daudz kas vēl nav pateikts, tāpat kā par to, kas notika 1991. gada augustā tajā pašā Padomes mājā.
"Janajeva vietā tajā preses konferencē bija jāsēž Jeļcinam! — skaidro Mliņņiks. — Par to neviens nekad neuzrakstīs. Taču tā bija. GKČP bija arī Pāvels Gračovs, nākamais aizsardzības ministrs. Jeļcins aizkavējās Kazahstānā. Atbrauca piedzēries. Turklāt viņu solīja sagaidīt premjerministrs Valentīns Pavlovs, bet nesagaidīja. Stāsts varēja beigties pavisam citādi."
Pēcpadomju valstu nākotne
Česlava Mliņņika biogrāfijā ir daudz noslēpumu, un vēl nav pienācis laiks tos atklāt, tomēr, šķiet, par vienu noslēpumu pastāstīt var. Kad Česlavs stāsta, kā apmeklējis Salvadora Dalī muzeju Barselonā, vaicāju: "Kā tad jūs braukājat pāri robežai? Jūs taču esat aizmuguriski notiesāts Lietuvā?"
"Jā esmu notiesāts aizmuguriski, piespriests mūža ieslodzījums, — Česlavs Mliņņiks sadrūmis saka. Patiešām, uz īsu brīdi ūsas nokarājas, taču tikai mazdrusciņ. — Man no tā nav ne silts, ne auksts. Nu jā, bija gadījums. Barselonā no lidmašīnas izsēdināja policija. Taču pēc stundiņas aizveda turp, kur man vajadzēa. Kāpēc palaida? Tir ir mazi noslēpumi. Ja mani ienaidnieki zinātu, viņiem zobi aiz skaudības sadruptu."
Česlavs Mliņņiks lielāko daļu pēcpadomju konfliktu ir redzējis no iekšienes. Ļoti interesantas ir viņa domas par pēcpadomju valstu nākotni. Vai tā būs miermīlīga?
"Ziniet, ja pēc sakāves neizdodas savākt spēkus, tu esi zaudējis, zaudējis uz visiem laikiem. Ja izdodas, tu uzvarēsi, — saka Mliņņiks. — Re, tagad Jaunā Maskava sāk apbūvēties. Dažam patīk, dažam — ne. Taču tāda ir dzīve! No tā nekur nepazudīsi. Tāpat ceļas arī valsts. Arī Krievijas impērija reiz sabruka. Taču pagāja laiks, un tā atdzima. Tagadējai Krievijai bija krituma periods, taču, domāju, šim bezdibenim esam pagājuši garām. Mēs ceļamies. Lēnām ceļamies."
Taču vai izdosies vienoties ar Baltiju, vai arī tā joprojām sargāsies no Krievijas aiz moderniem žodiem un amerikāņu karavīriem?
"Agrāk Krievija ieguldīja līdzekļus Baltijā, — atgādina Mliņņiks. Visās trijās republikās, kas bija mazākas nekā dažs labs Krievijas rajons. Krievija ieguldīja līdzekļus arī citās republikās. Valsts netika ar to galā vienlaikus, taču ieguldīja. Un tagad mēs nevaram vienoties. Par ko runāt? Varbūt vajadzīgas citādas metodes? Pavisam citādas?"
