Manas paaudzes cilvēkiem (esmu dzimis 1963. gadā), pēc kuru priekšstata Leonīds Brežņevs vadīja PSRS mūžīgi, bet viņa nāve 1982. gadā bez šaubām nozīmēja ēras noslēgumu, ir grūti aptvert, ka Putins pie varas ir vēl ilgāk. Viņš panācis Brežņevu 12. septembrī, un pēcrevolūcijas Kremļa valdnieku sarakstā valdīšanas ilguma ziņā piekāpjas tikai Staļinam. (Patiesībā šobrīd Vladimirs Putins ir pie varas 12 gadus, 5 gadus viņš vadīja KF valdību – tulk.) Pētera Skvečinska (Piotr Skwieciński) rakstu portālam wSieci pilnā apjomā pārpublicējis portāls InoSMI.
Kādu atcerēsies Vladimiru Vladimiroviču vēsture, un ar ko viņš atšķirsies no saviem priekšgājējiem? Zināms, ar ko viņš nevēlas palikt atmiņā. Pirms pāris gadiem viņš vaicājis saviem līdzgaitniekiem, ko viņi uzskata par sliktākajiem valdniekiem, un pats atbildējis uz jautājumu: "Lielākie noziedznieki mūsu vēsturē bija Nikolajs II un Mihails Gorbačovs — smurguļi, kuri izlaida varu no rokām un ļāva, lai to pārņem histēriķi un neprāši." (Patiesībā tā savā rakstā "BEHIND THE SCENES IN PUTIN'S COURT: THE PRIVATE HABITS OF A LATTER-DAY DICTATOR" stāsta Bens Džuda (Ben Judah) – tulk.). Putins apsolījis tā nedarīt.
Apkopot cilvēka dzīvē paveikto pirms viņa nāves stunds – tā ir riskanta nodarbe. Tomēr pagaidām viss liecina, ka Putins negrasās pārkāpt savu solījumu. Stāsta, ka Viktoru Janukoviču, kurš pirms revolūcijas aizbēdzis no Kijevas un pametis savu valsti, viņš nicina. Aleksandrs Lukašenko pēc Maidana uzvaras teica, ka cilvēkam, kurš vada valsti (lasi: mums, diktatoriem, bet tā viņš, protams, nav teicis), ir apkaunojoši rīkoties kā Janukovičam. Labāk mirt cīņā, jo agri vai vēlu mēs visi mirsim, bet mums paliks bērni, kuriem vismaz nebūs jākaunas no mums. Manuprāt, šajā jautājumā Vladimirs Putins varētu piekrist savam kolēģim no Minskas.
Var ar pārliecību teikt vienu: cilvēki, kuri pazīst Putinu kopš bērnības (kad viņš vēl nebija visvarens cilvēks, no kura visi baidās), stāsta, ka viņš vienmēr meties palīgā, ja kādam no viņa draugiem uzbruka huligāni. Viņš bija apņēmīgs un brašs pusaudzis, bieži kāvās līdz asinīm un iemācījās izdzīvot proletāriskās Ļeņingradas ieliņās. Dzīves laikā cilvēki, protams, var stipri mainīties, it īpaši, ja viņiem pastāvīgi veicas.
Drūms apbrīnas objekts
Kāds īsti ir šis cilvēks, kurš biedē, taču brīžiem sajūsmina pasauli? Pat vēlmi to noskaidrot var uzskatīt par "liktenīga valdzinājuma " izpausmi. Bijušais diplomāts Vitolds Jurašs (Witold Jurasz) stāstīja, kā viņš reiz uzdevis tādu (vai līdzīgu) jautājumu polittehnologam Gļebam Pavlovskim, kuram tobrīd bija liela ietekme Kremlī. Saruna noritēja kādas viesnīcas bārā konferences laikā. Pavlovskis īgni atbildēja: "Kārtējais *** no Eiropas. Kāda velna pēc tev tas jāzina? Jaunais cilvēk, atgriezieties uz savu vēstniecību un rakstiet savas atskaites uz Varšavu un necentieties saskatīt krievu dvēseli, jo var gadīties, ka tā vispār neeksistē. Te tev būs visa ideoloģija." Pēc tam Pavlovskis norādījis uz "bentliju" un S-klases "mersedesu" garo virkni pie ieejas.
Tā noteikti ir daļa atbildes, taču ir arī otra. Putins, tāpat kā visi krievi, ir cilvēks, un cilvēkiem parasti ir nepieciešams augstākais mērķis, kas nosaka viņu rīcību. Pat plašāk — pozīciju, ko viņi ieņem.
Pret tumsu?
2014. gadā Krievijas valdošās elites locekļi saņēma no prezidenta Jaungada dāvanu: krievu filozofu grāmatu sējumus. Tie bija XIX un XX gadsimta konservatīvās domas pārstāvju galvenie darbi, ko bieži citē Vladimirs Vladimirovičs. Īpaši bieži viņš citē Nikolaju Berdajevu. Putina iemīļots šī filozofa teiciens vēsta, ka konservatīvisma jēga slēpjas nevis tajā apstāklī, ka tas neļauj kustēties uz priekšu un uz augšu, bet tajā, ka tas neļauj kustēties atpakaļ un lejup, pretī haotiskajai tumsai. Tādai, pēc prezidenta domām, jābūt mūsdienu Krievijas misijai.
Jautājumi
Jeļcinam pietuvināts oligarhs Boriss Berezovskis, kurš palīdzēja Putinam pacelties augšup, lai beidzot saķertos ar viņu liktenīgā cīņā un, zaudējis visu iespējamo, izdarītu pašnāvību Londonā, teicis (jau būdams sliktās attiecībās ar prezidentu) ka tolaik, kad viņš iepazinies ar Sanktpēterburgas mēra vietnieku, tas atteicies pieņemt no oligarha kukuli. "Biju pārsteigts: tas bija pirmais ierēdnis, kurš neņēma kukuļus," – stāstīja Berezovskis.
Par to stāsta cilvēks, kurš pēc zināma laika kļuva aizvien bagātāks un (pēc atsevišķām aplēsēm) kļuva bagātākais pasaulē. Pat, ja šie vērtējumi ir pārspīlēti, runa ir par lielu naudu. Tāpat ir skaidrs, ka tās iegūšanas veids mūsu pasaulē nav uzskatāms par pareizu.
Piemēru sarakstu var turpināt vēl ilgi. Kas viņš tāds ir? Galīgs nelietis? Ciniķis? Patiess patriots? Dziļi ticīgs cilvēks? Konservators, kurš norūpējies par Rietumu civilizācijas stāvokli? Paranoiķis?
* * *
Iespējams, izklausās pretenciozi, taču visas šķietami pretenciozas tēzes pēc būtības ir nepareizas. Franču filozofs un Krievijas pazinējs Mišels Jeļčaninovs (Michel Eltchaninoff) rakstīja, ka "varbūt, Putins, tapāt kā Dostojevska varonis Dmitrijs Karamazovs, — ir kaislīgs raksturs, gan ciniķis, gan ideālists, tik patiess abos savos iemiesojumos."
Domājot par Krieviju, es atceros kādu īpašu krievu rakstura iezīmi. Mēs to saucam par divdomāšanu, pat par šizofrēniju, bet paši krievi to uzskata par savu unikālo spēju, kas ļauj apvienot vienā veselā pirmajā acu uzmetienā nesaderīgus elementus. Savukārt to iespējams nosaukt par patiesību, vai vismaz pretendēt uz šo nosaukumu. Es sliecos domāt, ka franču filozofa izteicienā ir liela daļa patiesības.
