Augusta sākumā kanālā Netflix, kura specialitāte pārsvarā ir grāvējseriāli par intrigām, seksu un vardarbību, klajā nāca dokumentālā filma "Ikars" par dopingu Krievijā, atgādina aģentūras RIA Novosti komentētājs Viktors Marahovskis.
Filma nekavējoties saņēma 98% kritiķu uzslavu autoritatīvajā vietnē "Sapuvušie Tomāti" un lieliskas preses atsauksmes — mediji skaidroja, ka te nu beidzot skatītājs saņems baismīgo un majestātisko Krievijas dopinga impērijas ainu, kuras virsotnē sēž un visus pavedienus rokās tur pats Krievijas prezidents.
…Protams, epitets "dokumentāls" par tāda veida kino nav nopietni ņemams, vai, pareizāk sakot, ņemams nopietni ar milzīgu piepūli.
Filmā "Ikars" notikumi norisinās Krievijā, un tās sūtnis it kā ir gluži reāls cilvēks. Tas ir Grigorijs Rodčenkovs — bijušais krievu ķīmiķis un antidopinga komitejas loceklis. 2015. gadā WADA viņu apsūdzēja sadarbībā ar "Krievijas dopinga mafiju", un sākotnēji cilvēks visu kategoriski noliedza. Pēc tam viņš aizbēga uz ASV un visu kategoriski atzina. Tagad Rodčenkovs teatrāli slēpjas no Putina, kurš viņu, protams "will kill", ja atradīs.
Saskaņā ar filmas scenāriju Rodčenkovs palīdz režisoram (personāžam) pārvarēt antidopinga sistēmu un kļūt par čempionu velosportā, neskatoties uz kontrolieru modrību. Acu priekšā ir žanrs "puisis sevi izmanto eksperimentiem", kādā uzņemta pazīstamā pret ēstuvēm vērstā "Pataisi mani lielu" un kaudze mazāk pazīstamu atdarinājumu, kuros neatkarīgie režisori brūk virsū cukuram, ūdensvadam un pilsētas autostāvvietām.
Tomēr runa nav par žanru. Mūs interesē pavisam kas cits.
Kritiķi atzīst, ka kino šī filma īpašu uzmanību nepiesaistītu. Protams, pati pat sevi tā nav īpaši kvalitatīva. Taču tajā ir lielisks gājiens — pasaku varoņa parādīšanās no baismīgās Krievija, ko medī pats Putins.
Tāds gājiens garlaicīgo drāmu "kā apiet dopinga kontroli" pārvērš par mistisku propagandisku darbu pret Ļaunuma Impēriju vērstās Reigana PR cīņas tradīcijās, jo ar kārtējā pārbēdzēja palīdzību tiek atainots vesels biedējošs visums — bezgalīgās krievu bailes un bezgalīgie krievu meli, kas apdraud visu pasauli. Pie tam ļaunuma visuma esence meklējama vienā personāžā — Krievijas Federācijas vadītājā.
Te nu sākas pats galvenais
Ir jāsaprot, ka dažu pēdējo gadu desmitu laikā Rietumu masu kultūrā vēl nav bijis tādu negatīvo personāžu, kuri līdzinātos Russia's Putin.
Nabaga nožēlojamais Usama spēja tikai likt pašnāvniekiem kaut ko uzlaist gaisā.
Lokālais Asads (agrāk pazīstams kā Sadams, kā Kadāfi vai Fidels) tikai "slepkavoja pats savu tautu" vai "ražoja masu iznīcības ieročus".
Par korejiešu Kimi, kuru tēls Rietumu masu kultūrā tiek nodots no paaudzes paaudzē gluži kā kronis, spēj tikai vicināt kodolraķeti.
Taču Krievu Putins ir pārcilvēciski visuresošs. Viņš paspēj visu un dara nemanāmu ļaunumu visur un visādi.
Pats par sevi saprotams, Putins apspiež savu tautu, pūdē nometnēs gejus un Jehovas lieciniekus.
Putins pārvalda dopinga impēriju, ražodams veselu biorobotu armiju, kuri piestūķēti ar nesaprotamu, taču baismīgu supernarkotiku — meldoniju.
Putins aizstāv tirānu Asadu.
Putins ar raķetēm notriec lidmašīnas — gan ar prezidentiem, gan tāpat vien. Pierādīt to vēl neizdodas, bet to taču visi tik un tā zina.
Putins sūta nelegālo migrantu pūļus uz Eiropu un taisās 2022. gadā uzbrukt Igaunijai.
Putins iejaucas vēlēšanās ASV. Un Francijā, Vācijā, Holandē un Itālijā arī. Un tā tālāk saskaņā ar sarakstu. Putins uzlauž serverus un visu nopludina Wikileaks.
Putins nepiemirst piespiest pie sienas kaimiņus un iebrūk Ukrainā tā, ka neviens viņu nav redzējis, bet to taču visi tik un tā zina.
Apejot sankcijas, Putins labo savās slepenajās bāzēs draudīgos irāņu ieročus.
Kā nesen noskaidrojies, Putins ir saistīts par ar Venecuēlas diktatoru Maduro, kurš apspiež savu tautu (vai tiešām jūs to nezinājāt?).
Pat grūti noticēt, kā to visu pamanās paveikt cilvēks, kurš vada dziļi degradējošu, izolētu valsti ar lupatlēveros saplosītu ekonomiku.
Vēl vairāk: ja jau Putina valsts degradē, ir izolēta un saplosīta lupatlēveros, tad jau daudzveidīgais, neredzamais un baisais ļaunums, ko pastrādā Putins, ir iespējams, pateicoties viņa paša pārcilvēciskajām spējām, kas tālu pārspēj parasta cilvēka iemaņas.
Kāpēc es visu to stāstu?
Manuprāt, rietumu kolektīvā plašsaziņas klase, kas apņēmusies pataisīt Krieviju un tās prezidentu par ļaunumu, jau ir mazdrusciņ pārcentusies.
Nāktos tomēr saglabāt cilvēcisku V. Putina mītisko figūru. Tas ir, viņam vajadzēja būt viltīgam un veiklam, taču uzvaramam pretiniekam. Tādam, kurš visos aspektos piekāptos labajiem spēkiem.
Taču Putins, ko galu galā radījusi mūsdienīgo valstu aģitācijas propaganda, tiktāl pārspēj jebkuras figūras rietumos savas visuresamības un visvarenības ziņā, ka visi reālie "sodi" izskatās kā nožēlojami sīkumi. Ja jau ASV ierastās cīņas metodes nespēj tikt galā ar Putina Krieviju, nav saprotams, ko ar to vispār iesākt.
Nu, bet tā kā propaganda vienmēr darbojas abos virzienos, cīņa ar Putinu jau izskatās bezcerīga pat pašiem tēla autoriem. Līdz ar to mūsdienīgo valstu elitārajās aprindās sākas īsta histērija tikai tāpēc vien, ka kāds no to vadītājiem tiekas un sarunājas ar Putinu. Rodas iespaids, ka ideālā situācijā Rietumu dēliem nāktos pārvērsties par ēnām, lai Putina ļaunā acs tos nesaskatītu un nepārvilktu uz tumšo pusi.
Savulaik internetā parādījās aizvainojošs mems "Putins — ukraiņu dievs". Tas ir, ilūziju un bezgalīgā haosa pārņemtā Ukrainas mediju elite visu valstī notiekošo skaidroja ar Krievijas prezidenta gribu (protams, ļauno gribu). Nekas labāks tai prātā neienāca. Visu nelaimju skaidrošana ar Putina gribu, principā, apliecina tikai bezpalīdzību.
Tā lūk. Šodien vērojam, kā V. Putins kļūst par dievu amerikāņu (un viņiem pakļauto nāciju) acīs. Jādomā, ka tas ir viņu situācijas "ukrainiskā", pēc būtības, bezpalīdzīgā stāvokļa simptoms (par to liecina arī citas analoģijas, kaut vai pieminekļu nojaukšana un lāpu gājieni).
Šķiet, nāktos uzdot jautājumu, ko mūsu valstij (Krievijai — red.), tās diplomātijai, propagandai un masu kultūrai šādos apstākļos iesākt.
Izskanējis viedoklis, ka efektīvākais instruments šajā situācijā ir veselīgs humors. Nopietna cīņa ar visuresošā ļaunuma drūmo kultu prasīs spēkus un laiku, kādu mūsu valstij nav. Valsts vadībai, plašsaziņas līdzekļiem, diplomātiem un varasiestādēm ir jārisina nopietnāki uzdevumi, piemēram, mierīgi jāturpina pārglobalizācija, kurā iesaistīti ar veselo saprātu apveltītie pasaules spēka centri. Tā notiek, neskatoties uz to, ko par to domā stratēģisko konkurentu "smadzeņu centros" un to "starptautiskajās organizācijās".
Pie tam labi joki arī agrāk jau ir iznīcinājuši spēcīgas propagandas impērijas un to radītos fantomus.
Tātad savstarpēju sapratni rietumvalstīs nāktos meklēt ar satīriķiem, nevis propagandas speciālistiem. Labākā metode cīņā ar tumsonību un bailēm — likt to upuriem pasmieties.
