Tims Bleks, izdevuma Spiked korespondents rakstā, ko pārpublicējis portāls InoSMI, diskutē par rietumvalstu ieradumu demonizēt Krieviju.
Ja vēlaties atrast pierādījumus tam, cik plaši kļuvuši pret Krieviju vērstie aizspriedumi, paskatieties uz nesen iznākušā žurnāla Times vāku. Sarkanais fons acumirklī rada asociācijas ar komunisma draudiem, priekšā — smaidošais Putins ļoti atgādina ļaundarus no filmām par Džeimsu Bondu. Piedevām — virsraksts iedveš lasītājiem, ka Krievija pūlas kaitēt vēlēšanām ASV. Paskatieties uz Economist jauno numuru. Arī tur — komunistiski sarkans fons, kurā uz jums atkal skatās Putins, tikai tagad — nāvīgi bāls, ar iekritušiem vaigiem un sarkanām acu zīlītēm ar iznīcinātāju aprisēm. Raksta virsraksts ir vienkāršs — "Putinisms", taču drūmais vizuālais tēls iedveš bailes.
Nav jāizjūt īpaša mīlestība pret Vladimiru Putinu ar viņa diktatora parašām, nerunājot jau par Krievijas valsts neiecietīgo attieksmi pret pilsoņu brīvībām, taču kļūst skaidrs, ka slēpjas kaut kas ļoti biedējošs bezgalīgajā Krievijas kritizēšanā, ar ko nodarbojas rietumu politiķi un eksperti. Šī nodarbe ne tikai neļauj objektīvi saskatīt un analizēt problēmas un krīzes, tā kurina spriedzi, rada neracionālu, neprognozējamu un pat bīstamu dinamiku starptautiskajās attiecībās.
Vēl vairāk, pārāk daudzus politiķus un ekspertus apmierina tāds pret Krieviju vērsts naidīgums. Viņi ir kļuvuši līdz absurdam subjektīvi, lai arī zināmā mērā tas ir loģiski, ņemot vērā viņu pašu trūkumus un kļūdas.
Atsauciet atmiņā debates un strīdus, kas izvēršas ap Sīriju un Alepo šausmām. Daudzi rietumu politiķi ar prieku uzveļ vainu Krievijai, salīdzina tās darbības ar nacistu uzlidojumiem Hernikei un bezrūpīgi pārmet tai barbarismu un neaprakstāmas zvērības. Sevi viņi pasludina par miernešiem un humānās katastrofas apkarotājiem, taču aizmirst, ka arī paši ir līdzvainīgi Sīrijas iznīcināšanā savos aprobežotajos mēģinājumos gāzt Bašara al Asada režīmu. Viņi aizmirst savu atbalstu dumpiniekiem, džihādistiem, teroristiem utt., par ilggadējām bruņotajām kampaņām ne tikai Sīrijā, bet arī Irākā.
Atsauciet atmiņā Rietumu fantastisko sašutumu par to, ka Krievijā esot "valsts atbalstīta" dopinga programma, un aicinājumus diskvalificēt visus krievu sportistus, atņemot viņiem tiesības piedalīties Vasaras Olimpiskajās spēlēs Rio. Jau atkal Krieviju ar "galveno ļaundari" — Putinu — priekšgalā attēloja kā korupcijas dēmiurgu sporta pasaulē, kā valsti, ko tik ļoti aizrāvusi nacionālā lepnuma atjaunošanas ideja, ka tā sistemātiski radījusi dopinga piesūknētu sportistu armiju. Fakts, ka pēdējo gadu skaļākie dopinga skandāli sporta pasaulē, sākot no laboratorijas BALCO līdz Lensam Ārmstrongam, izvērsās ap rietumu sporta zvaigznēm un kompānijām, šķiet, ir pilnīgi pagaisis no atmiņas tiem, kuri vēlas visā vainot veselu valsti.
Protams, ir grūti ignorēt Rietumu sašutumu par iedomātajiem Krievijas centieniem iejaukties ASV vēlēšanu gaitā. Šo pārmetumu pamatā ir dati par Putina nāvīgās ienaidnieces Hilarijas Klintones elektroniskā pasta uzlaušanu, kurā atrastās vēstules liecina par viņas ciešo draudzību ar Volstrītu, par to, ka viņa ir ciniska indentitātes politikas sludinātāja un dažkārt nezina, kā atbildēt uz jautājumiem, kas neskar aktuālākās tēmas. Šīs elektroniskās vēstules nekļuva par atklāsmi — tās apliecināja acīmredzamo. Taču ar vienu pieņēmumu, ka, iespējams, aiz grupas Fancy Bears stāv Krievija, izrādījās pilnīgi pietiekami, lai agresīvākie amerikāņu politiķi to acumirklī nosauktu par karu. Pat piesardzīgākie politiķi un eksperti ierunājās par "Maskavas draudiem", un Klintone nosauca par "Putina marioneti" savu sāncensi Donaldu Trampu.
Pat tie, kas nestudē starptautiskās attiecības, zina, ka skaļais sašutums par iedomātajiem mēģinājumiem iejaukties ASV vēlēšanu gaitā ir pārāk ass valstij, kura vairākus gadu desmitus iejaukusies citu nāciju demokrātiskajos procesos, sākot no itāļu komunistiskās partijas sakāves nacionālajās vēlēšanās 1948. gadā un Patrika Lumumbas, Kongo neatkarības cīnītāja, slepkavības 1961. gadā, līdz pat ASV pastāvīgajai pretdarbībai, opozīcijas kustību un to militāro kampaņu finansēšanai abās Amerikās. Jāpatur prātā ASV simtgadīgās attiecības ar Haiti, kur 2009. gadā ASV apmaksāja un apstiprināja vēlēšanu rezultātus, no kurām bija atstādinātas visas lielākās opozīcijas partijas. Atcerieties Irānu, kur ASV organizēja valsts apvērsumu pret demokrātiski ievēlēto līderi, un Afganistānu, kas pēc ASV iejaukšanās vēlēšanās pārvērtās par cīņas lauku. Kādā pētījumā, kura rezultāti tika publicēti International Studies Quarterly, no 1946. līdz 2000. gadam Vašingtona un Maskava 117 reizes iejaukušās trešo valstu vēlēšanās.
Un tomēr vienīgā pasaules ļaundara tituls ir ticis Krievijai, tā pārvērsta par visas civilizētās pasaules eksistenciālo apdraudējumu. Economist norāda: "Pirms četriem gadiem Mits Romnijs (Mitt Romney), toreizējais Republikāņu partijas kandidāts, teicis, ka Krievija Amerikai ir "ģeopolitiskais ienaidnieks numur viens"… Tā tā Krievija iejaucas ASV vēlēšanās, vada masveida slepkavības Sīrijā, anektējusi Krimu un pastāvīgi draud likt lietā kodolieročus, Romnija viedoklis ir pārvērties par vispārējiem uzskatiem." Tā patiešām ir noticis. Izdevums Guardian raksta: "Galvenā stratēģiskā un diplomātiskā problēma, kā arī mūsdienu drošības problēma slēpjas jautājumā: ko darīt ar Krieviju?"
Rietumu politiķu iztēlē Krievija ir pārvērtusies par ienaidnieku, par draudiem, kas jāpārvar, par militāru valsti, kas "jānoliek pie vietas", kā izteicās britu parlamenta deputāts Endrjū Mičels (Andrew Mitchell). Taču tāds Krievijas imidžs "Galvenais Rietumu ienaidnieks" ir nepamatots. Pirmkārt, Krievija neizturas īpaši agresīvi no teritoriju ieņemšanas viedokļa. Krievijas rīcības pamatā ir reakcija un aizsardzība — par to liecina valsts skarbie centieni saglabāt to, kas vēl atlicis no valsts struktūrām Sīrijā, un militārajiem mēģinājumiem noturēt vismaz daļu Ukrainas kā buferzonu. Taču Krievija nesāk konfliktus: tā netiecas aktīvi paplašināt savas teritorijas. Krievija cenšas saglabāt sevi. Ideja par to, ka Putins sapņo paplašināt iedomātās Krievijas impērijas robežas, ir iedomāta, pie tam to izfantazējis nevis Putins, bet gan rietumu politiķi un komentētāji, kuriem nepieciešama noteiktība aukstā kara ēras garā.
Pašlaik problēmu rada nevis Krievija, bet gan Krievijas tēls, kurš dzinis saknes rietumu politiķu prātos. Nepārtrauktās pūles demonizēt Putinu, pielīmēt Krievijai nāvīga ienaidnieka etiķeti patiešām iedarbojas. Tās vēl vairāk sakurina vispārējo spriedzi, atrisināmus strīdus izvērš pilnvērtīgos konfliktos un vēl vairāk destabilizē valstis un reģionus, kur Krievija un Rietumi šobrīd skaidro attiecības, — gan Tuvos Austrumus, gan Ukrainu. Krievija nav Rietumu nāvīgais ienaidnieks, taču šobrīt Rietumos tiek pārāk aktīvi uzspiesti
pret to vērstie aizspriedumi, tāpēc tie izskatās kā apzināti centieni to pārvērst par ienaidnieku.
