Nav vajadzības lamāties ar amerikāņu diplomātiem, spriež starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Dmitrijs Kosirevs. Var jau arī piekrist, it īpaši, ja viņi nonākuši pie filozofiska atklājuma: patiesība (par to, kas notiek mūsu pasaulē) tomēr pastāv. Turpināsim tā: vajag kopīgiem spēkiem atklāt šo patiesību, piemēram, par to, vai Sīrijā bijis uzbrukums ar ķīmiskajiem ieročiem un kas pie tā vainīgs, ja tas ir bijis.
Neapbēdiniet cilvēkus ar tiem saviem faktiem
Pašlaik ASV ārpolitikas resoram radušās lielas problēmas — tā gandrīz nav. Nozīmīgākie posteņi tajā nav aizņemti un nav pat apstiprināti. Pat mūsu varonis — Brūss Vortons — saucas "ASV valsts sekretāra publiskās diplomātikas un sabiedrisko sakaru vietnieka vietas izpildītājs". Un joprojām nav skaidrs, vai viņš kļūs par pilnvērtīgu vietnieku.
Tiesa, tas gan netraucē viņam strādāt un uzstāties. Tā nu viņš uzstājās arī Stenfordas universitātes Hūvera institūtā (Kalifornija) seminārā "Publiskā diplomātija pēcpatiesības sabiedrībā". Runāja par to pašu pēcpatiesību. Viņa uzrunu saņēmu uz papīra. Žēl, jo tādus dokumentus gribētos piedāvāt lasītājiem pilnā apjomā.
Vārdu "post-truth" (pēcpatiesība) Oksfordas angļu valodas vārdnīca pasludināja par 2016. gada vārdu. Tā vārdu definē kā "apstākļus, kuros sabiedriskā viedokļa veidošanas procesā objektīviem faktiem ir mazāka nozīme nekā emocijām un personiskajai pārliecībai".
Tulkojumā no Oksfordas valodas tas nozīmē situāciju, kurā patiesība nav vajadzīga, jo tā ir nepatīkama. Ja zināmai iedzīvotāju daļai jau izveidojusies sava pārliecība, nelieniet tai virsū ar savu patiesību (tas ir, ar tiem jūsu faktiem). Velti cilvēkus apbēdināsiet.
Kaut ko tamlīdzīgu vērojam pat ne no Krievijas "diplomātisko partneru" puses, bet gan to valstu sabiedriskajā viedoklī. Piemēram: Krievija iejaucas valstu vadītāju vēlēšanās visās rietumvalstīs. Vai: Bašars Asads ir diktators, kurš iznīcina pats savu tautu un indē to ar ķīmiskajiem ieročiem. Krievija par atbildi saka: dodiet faktus. Atbilde skan: kādus vēl faktus? Priekš kam? Nu, nevēlas mūsu cilvēki labprātīgi atsaukt atmiņā to, kas var kaitēt viņu pašreizējai parliecībai. Pārliecībai, ko mēs paši esam viņiem izveidojuši.
Brūss Vortons, protams, savā uzrunā pieminēja Krieviju, kas esot vainojama "pēcpatiesības" uzspiešanā. Taču lielākoties viņš runāja par to, kā cīnīties ar džihādistu ekstrēmistu propagandu visā pasaulē. Stāstīja par savu pieredzi, par to, kā iepriekšējās republikāņu administrācijas laikos viņš kopā ar savu propagandistu komandu izlējuši informācijas straumi tur, kurp iepriekš bijusi pavērsta "ugunsdzēsēju šļūtene ar melu straumēm", lai "vestu mērķa auditoriju konstruktīvākā virzienā". Runa ir par Tuvajiem Austrumiem. Un vēl par to, ka Brūsa iestādījumam un projektiem vajag vairāk naudas darbības turpināšanai.
Abām rokām atbalstu viņa pūles: dodiet Brūsam vairāk naudas. Vismaz par to, ka viņš savā ziņojumā saka: patiesība tomēr pastāv, lai arī valda pēcpatiesības laikmets.
Dzīvosim draudzīgi
Nav jābūt īpaši lielam optimistam, lai piebalsotu Brūsam: "Fakti patiesībā pastāv. Tie ir, un mēs bez tiem neiztiksim… Šajā Atlantijas okeāna pusē sabiedriskā viedokļa aptaujas liecina, ka amerikāņi vēlas patiesību, kuras pamatā ir fakti."
Ja jau amerikāņi vēlas dzirdēt patiesību un "kaut kur līdzās" esošos faktus, kas gan varētu būt vienkāršāk — atliek tikai dot viņiem faktus un patiesību.
Tā kā runa ir par ASV ārpolitikas resoru, tātad, par starptautiskām lietām, acīs krīt skaidri saskatāms iemesls atrast patiesību — stāsts par ķīmiskajiem ieročiem Sīrijā.
Pēcpatiesība (sk. augstāk) ir sakārtots personiskais viedoklis, ko ne ar kādiem faktiem malā nepabīdīsi. Bet patiesība… nu, sākumam nekaitētu noskaidrot, vai 4. aprīlī Šeihūnā, bruņotās opozīcijas kontrolētajā teritorijā patiešām pielietoti ķīmiskie ieroči.
Ja faktu nav, iznāk, ka arī ķīmiskie ieroči nav pielietoti. Taču, ja tie ir bijuši un to apstiprina lietiskie pierādījumi, tad — turpinājumā — nāktos noskaidrot, kurš tos izmantojis. Tieši tāpat — ar lietiskajiem pierādījumiem rokās. Piemēram, var doties uz Sīrijas GKS lidostu Šairatā (kurp ASV jau palaida 59 "Tomahaukus") un sameklēt tur ķīmisko ieroču pēdas.
Dokumentēt tās, salīdzināt ar tām, kas savāktas (ja vispār savāktas) domājamā uzbrukuma vietā. Patiesībā tas arī ir viss.
Tālāk atkārtosim nesenās ziņas. Krievija (un Ķīna, un citas valstis) iesaka Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai (OPCW) nosūtīt uz iespējamā nozieguma vietu komisiju, kurā darbosies neitrāli eksperti (kuru sabiedrību nav inficējusi pēcpatiesība). Organizācija nevēlas. Tas ir, amerikāņi neļauj.
Sīrijas prezidents Bašars Asads sūta vēstuli ANO ar lūgumu nosūtīt ekspertus incidenta izmeklēšanai Šeihūnā. Pagaidām vēl neviens neko nav nosūtījis.
Krievijas pārstāvis OPCW (šeit ir pilns viņa uzrunas teksts) demonstrē tās pašas fotogrāfijas, kuras profesionālie falsifikatori demonstrē, lai pierādītu zarīna pielietojumu. Fotogrāfijās skaidri redzams, ka tas nav nekāds zarīns (piemēram, acu zīlītes ir paplašinātas, nevis sašaurinātas).
Amerikāņu eksperts, Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta profesors Teodors Postols pēta citus uzņēmumus no tās pašas nez no kurienes ņemtu "pierādījumu" sērijas un redz tajās dzelžu gabalu, ko nekādi nav varējuši nomest no gaisa (tas ir, no Sīrijas lidmašīnas), tā nepārprotami ir uzspridzināta uz zemes.
Eksperti nevēlas nekur braukt. Droši vien, negrib skumdināt pēcpatiesības laikmeta upurus: viņiem fakti nav vajadzīgi, ja tie neatbilst viņu tēraudcietajai pārliecībai par to, ka pie visa vainīgs Sīrijas prezidents un vēl arī Krievija.
Godātais Brūsa Vortona kungs, jūs sakāt, ka amerikāņi vēlas patiesību, kas balstītos uz faktiem. Tā klājas ne tikai amerikāņiem. Mēs vēlamies to pašu. Nu, ja tā patiešām ir, varbūt sāksim draudzēties un darīsim kopīgo darbu.
