Starptautiskās tiesvedības labirintā mēģina tikt skaidrībā Rostislavs Iščenko, starptautiskās ziņu aģentūras komentētājs.
Kompānija The Law Debenture Trust Corp. (pilnvarotā Ukrainas obligāciju emisijas pasākumā par trim miljardiem dolāru) 2016. gada 16. februārī Londonas Augstajā tiesā iesniedza prasību pret Ukrainu Krievijas interesēs. Iepriekš, 2015. gadā Ukraina pārtrauca apkalpot parādu, 2015. gada 21. decembrī pieļaujot defoltu.
Kopš šī brīža ekspertus ne tikdaudz interesēja jautājums, vai Krievija saņems savus trīs miljardus, cik tas, kā Londonas Augstā tiesa izkļūs no sarežģītā stāvokļa. Starptautiskais Valūtas fonds iepriekš izlocījās: pirms 2015. gada 17. decembrī SVF atzina Ukrainas parādu par suverēnām saistībām (Kijeva uzstāja, ka tas esot komerciāls), 8. decembrī tas mainīja pats savus noteikumus — atļāva sev finansēt valstis ar suverēnām saistībām.
Neko daudz tas Ukrainai nelīdzēja, jo kopš tā laika SVF ir piešķīris Kijevai tikai vienu miljardu dolāru 2016. gada septembrī. Tā SVF sniedza Kijevai politisku atbalstu (teorētiski kreditēšana ir iespējama) un nav izšķiedis parāk daudz (Ukraina cerēja 2016. gadā dabūt apmēram 12 miljardus).
Londonas Augstās tiesas stāvoklis ir smagāks. Tai bija jāpieņem konkrēts lēmums, pie tam šajā gadījumā Ukraina pamatoja atteikšanos nomaksāt parādu tikai un vienīgi ar politiskiem motīviem.
Ukrainas valdība klāstīja, ka esot gatava atdot naudu, taču tikai pēc tam, kad Krievija atdos Krimu un kompensēs kara nestos Ukrainas zaudējumus.
Ukrainas viedoklis ir interesants. Oficiāli Ukraina nav iesaistīta karā. Valdība noliedz pat pilsoniska konflikta esamību. Zaudējumu kompensācijas prasība nozīmē, ka Londonas Augstajai tiesai jāatzīst, ka Krievija piedalās oficiāli neesošā karā Ukrainā. Pie tam Ukrainas prasībā iekļauta Krimas atzīšana par aneksētu teritoriju, taču tā ir ANO Drošības padomes prerogatīva.
Faktiski prasību par trim miljardiem dolāru Ukraina mēģināja pārvērst par Kijevas politisko pretenziju starptautiski tiesisku legalizāciju tiesā.
Tiesas Lielbritānijā ir neatkarīgas. Tomēr paši tiesneši nevar būt neatkarīgi no saviem politiskajiem uzskatiem, un tieši tāpat kā visi cilvēki, ir pakļauti propagandas ietekmei. Lielbritānijā valdošo politisko uzskatu aspektā Londonas Augstajai tiesai vajadzēja atbalstīt Ukrainu. Taču tādā gadījumā sabruktu tiesas autoritāte un zustu tās neatkarīgā arbitra imidžs. Tāda situācija nāktu par ļaunu pašreizējai finanšu sistēmai Eiropā un pat visā pasaulē.
Mēs ļoti labi zinām, ka patlaban jebkura valsts var pēc sirds patikas apsūdzēt jebkuru par informācijas, hibrīda, hakeru un cita veida agresiju. Ja tiesa, izskatot lietu, ņems vērā politiskos argumentus, nebūs garantēta neviena kredīta atmaksa visā pasaulē. Atliek tikai apsūdzēt kreditoru par kādu "slēptās agresijas veidu" un gūt viena vai vairāku ietekmīgu pasaules sabiedrības locekļu atbalstu.
No Lielbritānijas interešu viedokļa jebkurš tiesas lēmums bija slikts. Tiesneši atrada izeju.
29. martā publicētajā lēmumā tiesa formāli nostājās Krievijas pusē, noraidot visus Ukrainas argumentus. Vēl vairāk, tiesneši piekrita paātrinātajai tiesvedībai bez pušu debatēm. Faktiski šim lēmumam bija jāizšķir procesa liktenis. Vēl vairāk, Ukrainas argumenti tika atzīti par juridiski nepamatotiem, un Ukraina nebija spējīga izvirzīt citus, formālus ieganstus, lai atteiktos no parāda nomaksas, tāpēc teorētiski Krievija varētu mēģināt nekavējoties uzsākt parāda iekasēšanas procedūru.
Taču Ukrainas finanšu ministrs informējis, ka tiesa atzinusi Ukrainas tiesības iesniegt apelāciju, kā arī pēc Kijevas lūguma apturējusi jebkādas iespējamās darbības parāda iekasēšanai. Apelācija Londonas Augstās tiesas lēmumam jāiesniedz Lielbritānijas Augstākajā tiesā. Tā nodibināta nesen, 2005. gadā un saņēmusi visas Lordu palātas tiesvedības pilnvaras, kā arī daļu Slepenās padomes pilnvaru. Pašlaik tā ir augstākā apelācijas iestāde Lielbritānijā visās civilajās un lielākajā daļā (izņemot Skotiju) krimināllietu. Tiesai piešķirtas arī ierobežotas pilnvaras konstitucionālajos jautājumos — tai ir tiesības atzīt par nelikumīgiem likumu aktus.
Visus Augstākās tiesas tiesnešus uz visu mūžu amatos ieceļ karaliene, taču viņu pienākums ir atkāpties no amata, sasniedzot 70 gadu vecumu. 2018. gadā beidzas piecu tiesnešu pilnvaras (Augstākajā tiesā ir 11 tiesneši). Vēl trim tiesnešiem jāatkāpjas no amata 2020. gadā. Tātad jau pašlaik galvenie politiskie spēki sāk lobēt savus aizbilstamos astoņu tiesnešu vietām. Strādājošo tiesnešu viedoklis var ietekmēt šīs lobēšanas rezultātus.
Tātad Londonas Augstā tiesa ir veikli izvairījusies no atbildības par jebkuru lēmumu. No vienas puses, tā ir nepārprotami demonstrējusi nodomu pieņemt lēmumu par labu Krievijai, nepievēršot uzmanību politiskajai demagoģijai. No otras puses, tiesneši ir nodevuši atbildību vecākajiem kolēģiem.
Ja Viņas Majestātes valdībai tik ļoti nepieciešams panākt kādu politisku lēmumu, lai vienojas ar Augstākās tiesas tiesnešiem. Ja viņi lems par labu Ukrainai, Londonas Augstā tiesa būs spiesta izskatīt lietu arī no starptautiski politiskā viedokļa. Tāda tiesvedība neatbilst tiesas kompetencei, taču atbildība gulstas uz augstākās instances pleciem. Ja apelācija netiks apmierināta, lēmums jau ir zināms: Ukraina zaudēs.
Paši trīs miljardi nevienu īpaši neinteresē. Visi ļoti labi saprot, ka Kijeva neko nevienam (ne tikai Krievijai) neatdos. Vienkārši tāpēc, ka nav, no kā maksāt. Pati Ukrainas valdība informē, ka pēdējo trīs gadu laikā ir kredītos saņemti aptuveni 20 miljardi dolāru un izmaksāti aptuveni 20 miljardi ārējo parādu (no tiem apmēram 10 miljardi samaksāti par SVF kredītiem).
Ukrainai gandrīz nav nekādu valsts īpašumu ārvalstīs, ko būtu iespējams arestēt. Uz vēstniecību un konsulātu ēkām attiecas diplomātiskā imunitāte. Pat kompānijas, ko faktiski kontrolē valsts, faktiski ir akciju sabiedrības. To īpašuma arestu varētu apstrīdēt privātie investori. Vārdu sakot, Ukrainai nav gandrīz nekā. Tāpēc priekšplānā iziet parāda lietas politiskais elements.
Pieļauju, ka Londonas Augstās tiesas triks ar apelāciju pieļauts ne tikai tāpēc, ka radusies vēlme uzkraut atbildību vecākajiem kolēģiem, bet arī tāpēc, ka apelācijas tiesvedība varētu ilgt 3-12 mēnešus, ko apliecina procesā iestaistīto pušu vērtējums. Pie tam situācija Ukrainā pašlaik ir tāda, ka eksperti diskutē tikai par to, vai valsts pazudīs līdz vasarai vai tomēr izdzīvos līdz rudenim.
Pilnīgi iespējams, ka tiesneši mēģina vilkt procesu garumā līdz laimīgajam brīdim, kad tas zaudēs jēgu, jo pazudīs viena no strīdā iesaistītajām pusēm.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
