Fotogrāfijās, kurās iemūžināta augsti stāvošā ierēdņa Junkera un Ukrainas premjerministra Volodimira Groismana tikšanās, abi skatās viens uz otru mīlošām acīm – tā, lai nevienam nerastos ne mazākās šaubas par to, ka kārtējā Eiropas patrona "dāvana" milzīgi iepriecina gan dāvinātāju, gan veltes saņēmēju.
Galvenais eirokomisārs, komentējot šo Kijevai tik patīkamo ziņu, atzīmēja, ka Ukraina ar savu milzīgo uzcītību un konsekventajām reformām šo balvu ir pelnījusi. Tiesa, atlicis tikai vēl viens parādiņš – atcelt apaļkoku eksporta aizliegumu (agrāk Rada jau mēģināja pieņemt šo lēmumu). Tā nu Junkers cer, ka pēc neliela stimula piešķiršanas partneriem Ukrainā visi aizliegumi koksnes iepirkšanai pazudīs.
Parāds nav brālis
Patiešām. Neliela naudiņa – 600 miljoni eiro – ir ļoti labs motīvs likt pie malas principus, kas neļauj šķērdēt nacionālās bagātības, pat tad, ja valsts varasiestādēs guļ kaudzēm iesniegumu, lūgumu un pat protestu no valsts "mežu reģioniem", ko satrauc mežu masīvu pārmērīgā izciršana. Tāpēc diezin vai ukraiņu likumdevēji kaut kādu tur augstu valsts interešu dēļ atteiksies no eironaudas, kuras trūkums valstī ir hronisks. Tātad tuvākajā laikā atdzīvosies daudzie mežcirtēji ziemeļos un Aizkarpatos, ieskanēsies cirvju klaudzieni, iedžinkstēsies zāģi un miljoniem tonnu fantastiski vērtīgo izejvielu plūdīs uz Eiropu kravas kuģiem, preču vilcieniem un kravas mašīnām… un mūžveco mežu vietā paliks milzīgi celmu lauki.
Lai nu tā būtu. Ne jau mums klājas mācīt Ukrainas valdību, ko un kā iesākt – viņiem ir pašiem savs prāts, griba un, protams, vara valdīt valstī.
Nospēlēts kā pa notīm
Lai cik ārēji pieklājīga un tradicionāli politkorekta bija Junkera un Groismana tikšanās, radās iespaids, ka draudzīgā un "vienprātīgā" saruna, kā to raksturoja EK priekšsēdētājs, bija parasts diplomātiskais fons, kam vajadzēja piesegt banālu darījumu – aizdevums pret Ukrainas koksni, un visi siltie vārdi par sekmīgajām reformām izskanēja tāpat vien. Par ko tad īsti būtu jāapbalvo Ukraina, turklāt vēl laikā, kad valsts austrumos ar jaunu spēku uzliesmojis karš ar pašpasludinātajām Doņeckas un Luganskas republikām.
Starp citu, medijos publicētās atskaites par tikšanos liecina, ka Junkera un Groismana kungi it kā pilnībā aizmirsa šo jautājumu, it kā nebūtu nekādu bēdīgi slaveno Minskas protokolu, kas patlaban faktiski ir iesaldēti, lielā mērā – Ukrainas vainas dēļ. No eirokomisāra mutes neizskanēja arī ES tradicionālās bažas par korupcijas mērogiem Ukrainā, it kā šis grēks "nezaležnajā" būtu iznīdēts līdz ar saknēm.
Patiešām, kad panākta vienošanās par svarīgāko jautājumu un noslēgts liels darījums, par visu pārējo var nospļauties.
Tā nu Ukrainas premjerministrs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs nospēlēja kārtējo izrādi, demonstrējot apvienotās Eiropas un Ukrainas savstarpējās simpātijas.
Bet kas notiek aiz kulisēm?
Draudzīgajai Eiropai 600 miljoni nav diez cik liela nauda, turklāt neviens to nedāvina – tas ir aizņēmums, ko nāksies atdot.
Savukārt Ukrainas valstij šis kārtējais aizdevums glābiņu nenesīs, taču ļaus vismaz vēl pusgadu noturēties virs ūdens. Pēc tam varbūt SVF apžēlosies, vai vēl kāds cits kaut ko pametīs priekšā.
Rodas iespaids, ka Ukrainas varasvīri pēdējo divu gadu laikā ir pieraduši, ka daudz vienkāršāk ir pavērt muti un pagaidīt, līdz tajā iekritīs kārtējais treknais valūtas "kumoss", nekā pielikt pūles un līdzekļus pašu valsts ekonomikas celšanai. Tādai uzvedībai ir priekšrocība – no ārpuses ienākušo "dzīvo" naudu var viegli "sazāģēt", un tā dāsni ieplūst dalītāju kabatās, dāvājot apskaužamu labklājību.
Bet tauta… Nu, kāds tam visam sakars ar tautu? Kāds atkal savilks jostu ciešāk, cits pametīs valsti labākas dzīves meklējumos. Ja arī kāds nonīks, starp 40 miljoniem un dabiskajiem zudumiem pilsoņu kara frontē zaudējumus ukraiņu civiliedzīvotāju vidū neviens pat nepamanīs. Valsts statistika, kā jau tai klājas, fiksēs iedzīvotāju skaita dabisko samazināšanos kaut kādu "objektīvu" iemeslu dēļ.
Dod tik kredītu – par cenu nekaulēsimies
Ievērības cienīgs ir tas, ka Ukrainas valdībai, šķiet, it nemaz nerūp valsts parāda lavīna, ko agri vai vēlu nāksies atdot ar ievērojamiem procentiem. Runa tomēr ir par desmitiem miljardu eiro, ko vēl nāksies nopelnīt. Pēc Ukrainas valdības loģikas, valsts ekonomiskajai izaugsmei jāsākas, kad draugi un sponsori iesūknēs budžetā vajadzīgo summu – vēl desmitiem miljardu ar "viņu daļu", un līdz brīdim, kad ienāks vajadzīgā nauda, jāsēž rāmi, visiem spēkiem tēlojot dzīves apbižotu upuri, kam ļoti vajadzīgs visas pasaules atbalsts.
Ilgu laiku tāda politiskā taktika lieliski darbojās, nauda plūda straumēm. Taču kopš pērnā gada straume ir manāmi apsīkusi. Naudas zīmju izsniegšanu "devēji" tagad noslogo ar visvisādiem noteikumiem. Tas pats SVF apturējis kārtējo trīs miljardu izsniegšanu – cita starpā, arī līdz brīdim, kad Ukraina tiks skaidrībā ar Krievijas parādu, kurš, starp citu, arī nav mazāks par tiem pašiem trim miljardiem.
Vēl mazākas ir iespējas dabūt sponsora palīdzību no ASV pēc prezidenta Trampa nākšanas pie varas. Atšķirībā no Obamas, Tramps prot skaitīt naudu, un, spriežot pēc viņa miglainajiem mājieniem, var iznākt tā, ka Ukraina vispirms būs spiesta atskaitīties par naudu, ko tā no Savienotajām Valstīm saņēmusi agrāk. Kopā ASV Ukrainai piešķīrušas aptuveni vienu miljardu dolāru, un, šķiet, iesniegt atskaiti par to nebūs nemaz tik vienkārši.
Arī "brālīgās" Eiropas Savienības finansiālais atbalsts mainās, kā redzam situācijā ar Junkeru. Tas vairs nav aizņēmums ar atvieglotiem noteikumiem. Tas ir lietišķs darījums ar ieguvumu Eiropai un zaudējumu no Ukrainas puses. Jāpiezīmē, ka šādi nelīdzsvaroti darījumi ir raksturīgi metropoles un koloniju, taču ne līdztiesīgu ekonomisko partneru starpā.
Vajadzība spiež Kijevu
Tātad gaidāms, ka Ukrainas vajadzība tuvākajā nākotnē (ja Petro Porošenko vara noturēsies līdz kārtējām vēlēšanām un/vai valstī nesāksies sabrukums) pamudinās Ukrainas valsti turpināt nacionālo bagātību – zemes (melnzemes), derīgo izrakteņu (pārsvarā – ogļu) un tā paša meža – izpārdošanas.
Kad dabas resursu un lielu darbspējīgu uzņēmumu izpārdošana būs galā, Ukraina pieliks treknu punktu savai suverenitātei un pārvērtīsies par ārējās pārvaldes kontrolētu teritoriju. Nav izslēgts, ka sākumposmā ārējā pārvalde tiks īstenota slēptā vienošanās formā, kas lietas būtību gan nemaina.
Domājams, jūs piekritīsiet, scenārijs ir skumjš, taču ticams, it īpaši ņemot vērā Ukrainas pašreizējās valdības darbības virzienu. Tās politika pakļauta principam "vienalga ar ko, tikai ne ar Krieviju". Īstenojot šo slepkavīgo loģiku, Ukrainas vadošie politiķi nepielūdzami upurē valsti un savu tautu savai tuvredzībai un iekrīt pašapmāna slazdā.
