RĪGA, 11. februāris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Turpinām sekot Andreja Mamikina darbam, cenšamies atklāt ne tikai amatpersonas, bet arī cilvēciskās īpašības. Vārdu sakot: kas jūs esat, Mamikina kungs? Kam tērējat parlamenta naudu un vēlētāju uzticību? Eirodeputāts taču var daudz ko paveikt savas valsts labā. Tā nu gribas uzzināt, ko tieši Latvijas labā darāt jūs.
Stāsta sākums — šeit >>
Ceļš uz darbu. 7.15 —7.45
Februāra rīts Briselē ir teju tikpat nejauks kā Rīgā. Te gan ziema nav tik auksta, pavasaris nāk ātrāk, toties pie mums gadās sniegs, bet te ir mitrs un drūms. Eirodeputāta rīts sākas agri, ap pulksten 6. Viņš taču ir komandējumā, gandrīz vai kā viesstrādnieks, lai arī tīri labi apmaksāts. Viņa ģimene — sieva un trīs dēli — palikuši dzimtenē, vīru un tēvu redz tikai paretam. Eiropas elites pārstāvja labi atalgotais darbs iekasē savu maksu — ilgas šķiršanās. Andrejs dzīvo viens pats nelielā dzīvoklī, un kautrējās Sputnik korespondentus uzaicināt ciemos, jo nesen viņam nomainīts ūdens sildītājs, un dzīvoklī valdīja tādos gadījumos ierasta nekārtība. Starp citu, dzīvoklis nav liels tāpēc, ka lielos apartamentos dzīvot ir neomulīgi, nevis tāpēc, ka naudas trūktu.
Droši rakstiet, saka eirodeputāts: Mamikins viesus sagaidījis nemazgājies, jo ne darbā, ne mājās viņam jau divas dienas nav ūdens.
— Par to īpašs paldies jāsaka portugālim Raulam Hosē Martinesam, kura dzīvokli īrēju. Taču pierakstiet, ka Mamikins viņam visu piedod, jo dzīvokļa saimnieks precējies ar viņa tautieti, pievilcigu zilacainu latvieti.
Nemazgājies deputāts neizskatās, gluži otrādi. Tūlīt redzams pieredzējis televīzijas darbinieks: lai kā būtu mājās, ārienei jābūt tīrai un koptai. Ēters ir un paliek ēters…
Ar Mamikinu tiekamies Woluwe-Saint Lambert ielā Montgomerija metro rajonā, kur dzīvo eirodeputāts. Ieliņa ļoti kārtīga, netālu — baznīca. Mājas šeit, tāpat kā lielākajā daļā Briseles, ir šauras — divus vai trīs logus platas. Iedzīvotāji var lielīties, ka aizņem veselu stāvu, taču patiesībā dzīvo pat no mūsu viedokļa mazītiņā dzīvoklītī. Toties fasādes ir pārsteidzoši krāšņas un tīras.
Steidzamies uz metro. Paejam garām feldmaršalam Montgomerijam veltītajam piemineklim, un Andrejs lepni atceras, ka šis lielais cilvēks, kam uzcelts skaits piemineklis plašā prospektā, pieņēmis uzvarētāju parādi Berlīnē, kurā piedalījies arī Mamikina vectēvs. Nejaušā saikne pārsteidzoši vairo viņa spēkus un motivāciju cīņā par dzimtenes interesēm.
Uz darbu Mamikins braukā metro ne jau tāpēc, ka nevarētu atļauties mašīnu (to viņam jau ir veselas divas), bet gan tāpēc, ka ar metro iznāk ātrāk.
Mašīna eirodeputātam pat nav jāpērk, — ar prieku stāsta Mamikins. — Eiropas Parlaments pēc pirmā pieprasījuma piešķir limuzīnu ar šoferi. Taču ar to braukt nāksies divas vai trīs reizes ilgāk, bet lieka laika nav nemaz. Laiks Briselē ir visdārgākā manta.
Nokāpjam metro un ieraugām aizejošo vilcienu, taču nākamais piebrauc jau pēc divām minūtēm. Stacijā ir klusi, veikali un daudzi ofisi vēl ir slēgti. Tomēr pasažieri vagonā ir, arī tumšādainie un arābi, no kuriem Latvijā tik ļoti baidās. Viņi ir dažādi, taču lielākā daļa izskatās pieklājīgi, es pat teiktu — inteliģenti, kas, protams, it nemaz neatbilst baltiešu bailēm par bēgļu draudiem.
"Izvilkt no kabatas naudas maku, izraut somiņu vai par elles naudu iegrūst kādu suvenīru — tādas lietas te notiek caurcaurēm, — noziedzības līmeni Briselē raksturo Mamikins. — Toties kautiņi, aplaupīšana pavārtē, vardarbība te nav pieņemta. Šajā ziņā baltiešu tipiskās bailes ir uz līdzenas vietas izdomātas. Pie mums šajā ziņā ir daudz bīstamāk. Taču dzīvības briesmas te ir augstākas. Pie mums Latvijā mērķi vispasaules terorisma acīs nav tik pievilcīgi, tāpēc mana ģimene ir mājās."
Izkāpjam Mālbekas stacijā, kur 2016. gada martā nogranda sprādziens, kas aiznesa viņsaulē 15 cilvēku dzīvības. Stacija ir netālu no Eiropas Parlamenta, to izmanto daudz deputāti. Sprādzienā lielākoties cieta nejauši cilvēki — viesstrādnieki, bēgļi, vienkārši strādnieki, sievietes un bērni. Uz terorakta upuru piemiņas plāksnes uzraksti dažādās — arī arābu un krievu — valodās. Eiropas Savienības galvaspilsētā saplūst daudzi cilvēki, un tikpat daudzi izsaka līdzjūtību.
Līdz sēdei vēl 15 minūtes. Mums ar fotogrāfu vēl jānokārto preses akreditācija. Kamēr Mamikina palīgi nodarbojas ar mums, viņš pats aizsteidz uz balsošanas zāli.
Sešas stundas vēlāk. Vakara balsojums. 15.00-18.00
Balsošana komitejā, no jauna skan priekšsēdētāja garlaikotā murmināšana, lai arī priekšēdētājs ir pavisam cits.
— 3. kompromiss. Par? Pret? Atturas? 4. kompromiss. Par? Pret? Atturas?
Garlaicības mākts, vēroju zāli, deputātus, palīgus un viesus. Dažu simtu cilvēku vidū divi melnādainie, pusotrs desmits simpātisku blondīņu, no viņām — piecas spilgtas dāmas sarkanās žaketēs. Melnādainie viesi. Daļa simpātisko — deputātes. Atšķirībā no plenārsēdes zāles, komiteju telpās ir logi, tiesa, aiz deputātu mugurām. Pieeju pie loga un vēroju mājas šaurās ielas otrā pusē. Lielākā daļa logu — ar aizvirtņiem. Aiz viena skūpstās kāds pārītis. Vienā no ēkām ir viesnīca. Zāles logi nedaudz aptumšoti, domājams, no ārpuses tie ir spoguļlogi.
— 148. grozījums. Par? Pret? Atturas? Pārbaudīsim elektroniski.
Iegaumēt ikdienas grozījumu sarakstu pēc numuriem nav iespējams. Tāpēc katrs eirodeputāts iepriekšējās dienas vakarā skata cauri visu sarakstu kopā ar palīgiem. Kāds pakļaujas uz asistentiem, cits vienkārši uzdāvina savu balsi frakcijas biedriem, balsojot jautājumā, kam viņa valsts acīs nav nozīmes. Frakcijas Eiropas Savienībā nepavisam nav tādas kā mūsu parlamentā. Mamikins ir sociāldemokrātos — otrajā lielākajā partijā. Tatjana Ždanoka — starp zaļajiem. Bieži vien deputāts var ietekmēt savu kolēģu lēmumu, taču kuluāros visus noķert neizdodas, ziņojumam atvēlēta viena minūte. Nākas būt ļoti lakoniskam.
Parlamenta apmeklējums katru reizi atstāj vienu un to pašu iespaidu. No vienas puses, pateicība eirodeputātam par braucienu un solījums sev pašam pateikties deputātam vismaz ar savu balsi (nezinu, ko man iesākt nākamajās vēlēšanās, esmu braucis gan kopā ar Ždanoku, gan Mamikinu un abus uzskatu par sava amata cienīgiem), bet no otras puses, Eiropas Parlamenta dzīve no iekšpuses rada pārsteigumu un slogu. Nav saprotams, kā paskaidrot līdzpilsoņiem, it īpaši vecmāmiņām, kāpēc jābalso EP vēlēšanās. Pārtraukuma laikā Mamikins itin visaptveroši paskaidro, ar ko atšķiras pašvaldības, parlaments un EP:
"Jābalso visās vēlēšanās. Pašvaldība labo pārplīsušu kanalizāciju (ja ievēlēsi nepareizos, nesalabos visiem vai pat naudu nozags), Saeima nosaka, kadus nodokļus jāmaksā par cauruli ražotājiem, celtniekiem un lietotājiem, kāda nauda tiek atrēķināta pensijām un cik jāatdod pašvaldībai par caurules labošanu. Eiropas Parlaments nosaka ražotāju, celtnieku un lietotāju tiesības un Eiropas līdzfinansējumu cauruļu izbūvei tādās valstīs kā Latvija."
Pats Mamikins ir noteicis tēmas, kam ir lielākā nozīme viņa acīs: nepilsoņu tiesības un jebkāda iespēja piesaistīt naudu Latvijai vai lobēt ražotājus no Latvijas. No šī racionālā viedokļa viņš izskata visus jautājumus. Liels projekts, ko mēģina īstenot politiķis: nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
— 168. grozījums. Par? Pret? Atturas? Esam pabeiguši. Apsveicu, kungi!
Skan aplausi un uzsaucieni. Labi ģērbto ierēdņu pūlis dodas ārā no zāles.
Deputāta vakars. 18.00- 22.00
Izgājuši no sēžu zāles, skatāmies vakarīgajās debesīs, pametam acis uz metro staciju, pie kuras atrodas arī velosipēdu pieturas zona. Uz dažiem — bērnu sēdekļi, uz viena bagāžnieka vietā augļu grozs. Deputāti atbraukuši?
— Daži atbrauc, — apstiprina Mamikins. Taču savus velosipēdus viņi noliek garāžā. Te var stāvēt tikai apmeklētāju vai apkopēju velosipēdi.
Šodien Mamikins saskaņā ar plānu strādā ar dokumentiem un atbild uz mūsu jautājumiem. Trīs reizes nedēļā velta stundu laika franču valodai. Kam tas? Īstas nepieciešamības nav — ar angļu valodu Eiropas Parlamentā pietiek. Taču inteliģentam krievu cilvēkam franču valoda jāprot," — smejas Mamikins.
Stundu vēlāk mūsu tautas kalps izmanto savas eirodeputāta tiesības, ņem limuzīnu ar šoferi un dodas vakariņās ar vēlētājiem. Mašīna ir dārga un ērta, taču rīta sastrēgumos metro galamērķī nokļūs divas vai trīs reizes ātrāk. No limuzīna pievilcīgā Brisele izskatās vēl simpātiskāka.
Daļa grupas, ar kuru kopā atbraucām, jau gaida pie restorāna. Bankets, tāpat kā visas grupas brauciens, — uz Eiropas Parlamenta rēķina. Ja kāds no deputāta viesiem piekrīt ierasties, taču pēdējā brīdī vizīti atceļ, deputāts apmaksā viesnīcu un restorānus no savas kabatas. Vienam deputāta viesa brauciena izmaksas — 350 eiro. Ar to pilnībā pietiek lidojumam turp un atpakaļ, viesnīcai uz pāris dienām, grupas ekskursijai, pieticīgām brokastīm un vakariņām vai pusdienām ar eirodeputātu ne īpaši dārgā, taču pieklājīgā restorānā. Gada laikā eirodeputāts var uzaicināt 110 viesus. Personu izvēle ir tikai deputāta ziņā. Ja ir vēlēšanās, viņš var visu limitu iztērēt tikai draugiem, taču var uzaicināt uzņēmējus un organizēt viņiem sakarus ES. Nekādu liegumu nav, tikai radiniekus šīs programmas ietvaros aicināt aizliegts.
Kāds eirodeputāts no Latvijas un bijušais premjerministrs uzaicināja visus bijušos premjerministrus (viņiem taču, nabadziņiem, nav naudas, lai atbrauktu pašiem). Kāds cits tautas kalps, krievs, sarīkoja kaut ko tūrisma firmai līdzīgu, lai nenāktos maksāt par tiem, kas atteikušies no brauciena. Tiem, kas gribēja nokļūt Briselē, viņš iekasēja naudu Rīgā un atdeva to Briselē. Reiz šis pats tautas kalps uz Briseli ar autobusu atveda vēlētāju grupu, ieveda Eiropas Parlamentā, kur viņus fiksēja un izsniedza deputātam naudu par ciemiņu uzņemšanu. Pēc trīs stundas ilgas vizītes viņš visu grupu iesēdinājis atpakaļ autobusā un sūtījis mājup.
Tādas ne īpaši ētiskas lietas pastrādā ne tikai mūsu eirodeputāti, bet arī "melnās avis" no citām valstīm. Taču kāda mums darīšana par citiem? Teikšu par tiem, ko pazīstu no mūsējiem. Cik man zināms, Ždanoka pieņem dažādus trūcīgus inteliģentus, kuri nodarbojas ar labdarību un izglītošanu, dažādu konkursu, piemēram, krievu valodas diktāta uzvarētājus, un, protams, skolu konkursu uzvarētājus.
Mamikins ir uzņēmis dažādus trūcīgus bērnus ar skolotājiem no Latgales nostūriem, dažādus brīvprātīgos, kā arī policistus, bijušos Afganistānas kara veterānus un citas labi pamanāmas grupas, kam ir grūti atbraukt pašiem. Viņš stāsta, ka redzējis vienu eirodeputātes Grigules viesu grupu — tie bijuši trūcīgi lauku iedzīvotāji. Pats par sevi saprotams, visi eirodeputāti aicina pie sevis žurnālistus. Daži — tikai politiskos komentētājus, citi arī kultūras sfērā strādājošos līdz ar sporta un sociālajiem reportieriem.
Gribu uz mājām!
Kamēr mēs ar eirodeputātu apspriežam pieņemšanas budžetus, viesi dzer, uzkož, izsaka pateicības tostus. To nav grūti saprast — Brisele ir ļoti skaista un viesmīlīga pilsēta, un eirodeputāta ielūgums daudziem viesiem ir vienīgā iespēja to apmeklēt. Taču ar to var nepietikt, lai eirodeputātu ievēlētu vēlreiz.
"Oh, it kā tas eirodeputāta mandāts pasaulē būtu galvenais! — ironizē Mamikins. — Sākumā gandrīz no mandāta atteicos, tik sarežģīti šeit bija. Gribu uz mājām. Nezinu, vai balotēšos vēlreiz. Tas ir, es saprotu, ka tās ir gan finansiālās iespējas, gan iespēja palīdzēt konkrētiem cilvēkiem un visai valstij kopumā. Taču es esmu šeit, ģimene — Latvijā. Nezinu. Man ir vēl divarpus gadi, lai pieņemtu lēmumu. Tomēr pagaidām vismaz šis termiņš jānostrādā tā, lai būtu jēga."
Pēc kāda laika viesi izklīst. Grupa — fotografēt naksnīgo pilsētu, Mamikins ar biezu dokumentu paku angļu valodā — uz mājām. Rīt būs jauni balsojumi, jaunas debates. Jauna balsu apmaiņa un savu interešu lobēšana. Ir jāsagatavojas.
Visvairāk Mamikinu priecē Eiropas Parlamenta noteiktās 4 dienas mēnesī, kas atvēlētas braucieniem pie vēlētājiem dzimtenē. Rīgā viņu gaida galvenā vēlētāja, kas savu balsi atdevusi pirms pusotra gadu desmita — viņa dzīvesbiedre Natālija, kura neaizmirst pāris reizes dienā atgādināt tautas gribu. Šeit ir arī viņa kaismīgākie piekritēji — trīs dēli. Nākas strādāt tā, lai nebūtu kauns viņiem acīs skatīties.
