14:32 07 Decembris 2016
Tiešraide
Smoļenska

"Naivie ceļotāji": tikšanās ar latviešiem Smoļenskā un Katiņa

© Sputnik / Робертс Вицупс
Latvijā
Saņemt īso saiti
Aleksejs Stetjuha
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (20)
114

Pirmā diena Krievijā. Smoļenska. Izdevās drusciņ pagulēt autobusā, pāris stundas nosnaudāmies viesnīcā.

Protams, mēs neesam izgulējušies.

Apstrādājām fotogrāfijas, pabeidzām tekstus un braucām pie latviešiem. Šejienes latviešiem. Latviešu biedrībā mūs gaidīja, taču bez īpašas sajūsmas.

Nav jau tā, ka par mums nepriecātos – par ciemiņiem šeit priecājas vienmēr. Tomēr katram gadījumam gaidīja kaut ko nelabu. Tāpēc sastapa ar slāvu viesmīlību un latvisko piesardzību.

Spriedze bija jūtama.

Rītausma pie Smoļenskas
© Sputnik / Робертс Вицупс

Grūtākais mūsu braucienā nav ne attālums, ne sals. Grūtākais ir paskaidrot, ko esam aizmirsuši Krievijā un ko gribam no vietējiem latviešiem.

— Kas jūs tādi esat?

Jautājums skanēja un karājās gaisā. Kā pratām, centāmies skaidrot. Īsti labi neiznāca. Pusstunda aizritēja dīki. Toties pēc tam apaļais diskusiju galds pārvērtās par svētku galdu. Tatjana Černova – mūsu saimniece – pamanījās īsā brīdī likt galdā pašmāju marinētos gardumus, produktus un paštaisītu balzāmu. Jau pēc pirmā tosta – par tikšanos – saruna iesila.

Galu galā prom netikām. Paši bijām miegaini, nupat kā no autobusa, neizgulējušies, taču saruna ritēja un ritēja. Kā tamborējot – katra izteiktā frāze vilka līdzi nākamo cilpiņu, un saruna turpinājās. Mums tik daudz kas bija jautājams, bet viņiem – daudz kas stāstāms.

Tikpat kā nestrīdējāmies. Absolūti atšķirīgi cilvēki: dažādas paaudzes, cita vēsture, ģeogrāfija, nodzīvotas pavisam atšķirīgas dzīves, taču mēs vai ik visā bijām vienisprātis.

Vera Ivanovna lasa dzeju
© Sputnik / Робертс Вицупс

No katras sarunas, ar katru cilvēku itin vienkārši varētu uzrakstīt grāmatu. Materiālu – pārpārēm. Šurpbraucot mums šķita, ka esam Smoļenskai veltījuši pārāk daudz laika. Pēc tikšanās nodomājām, ka tā bijis pārāk maz.

Izgājām uz ielas un gājām staigāt pa vakarīgo pilsētu. Roberts gribēja fotogrāfijas. Apstājāmies ik pēc 50 metriem. Visur bija skaisti. Ne tā kā bulvāra romānā, ne Eiropas stilā, bet tā…

  • Smoļenska
    Smoļenska
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Smoļenska
    Smoļenska
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Smoļenska
    Smoļenska
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Smoļenska
    Smoļenska
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Smoļenska
    Smoļenska
    © Sputnik / Робертс Вицупс
1 / 5
© Sputnik / Робертс Вицупс
Smoļenska

Pa īstam.

Sens klosteris un augstsprieguma līnija tumsā izskatās vienlīdz skaisti un saderīgi. Navigators nestrādā. Ne iekšējais, ne elektroniskais.

Toties uz vārdiem "Atvainojiet, lūdzu!" acumirklī pagriežas visi 50 metru rādiusā. Katrs gatavs parādīt ceļu.

Uzkāpjam pakalnā pie Uspenskas baznīcas. Tumšs, ceļš slidens. No turienes paveras Smoļenskas galvenā panorāma. Roberts pazūd – viņš ir iegrimis fotogrāfijās.

Смоленск
© Sputnik / Робертс Вицупс
Smoļenska

Visbeidzot Valentīns izsauc taksometru. Iesēdinām Robertu mašīnā. Atceramies, ka esam šausmīgi izsalkuši. Braucam uz "Krievu sētu". Iespaids tāds, it kā sēdētu "Lido" un nekur nebūtu braukuši.

Paēdām, iegājām veikalā un braucām uz viesnīcu. Tur ir ļoti bēdīgi ar internetu, toties ar administratori viss ir kārtībā.

Ieraudzījusi mūsu sejas pēc kārtējās pīppauzes viņa iejautājās:

— Oi, cikos tad man atnest jums brokastis? Jūs taču esat pavisam miegaini, gulēsiet līdz pusdienlaikam.

— Mums vēl pusi nakts jāstrādā.

— Desmitos es pieklauvēšu. Klusiņām. Ja nepamodīsieties, mēs pēc tam uzsildīsim.

No rīta startējam uz Katiņu. Roberts strādā ar fotogrāfijām, Valentīns lasa Černovas uzdāvināto grāmatu, es rakstu. Visi esam iegrimuši darbos.

Mēs nebaidāmies nepaspēt. Esam jau sapratuši, cik čakli esam, īsti nemirstīgie poniji. Mēs visu paspēsim. Svarīgākais – neaizmirst.

Paspēt pierakstīt, kamēr atmiņā saglabājušās intonācijas, kādās ar mums runāja. Izjūtas. Cilvēkus. Citātus. Pilsētu.

Смоленск
© Sputnik / Робертс Вицупс
Smoļenska

Mēs sēžam viesnīcā, katrs savā numurā. "5", "6" un "7". Un strādājam.

Ļoti gribas gulēt, taču aiz loga ir Smoļenska.

Mums jāpatur atmiņā, kāda tā ir.

Katiņa

Ja es apgalvotu, ka vienmēr esmu sapņojis apmeklēt Katiņu, es melotu. Par tādām vietām mute neveras teikt "gribētu". Taču nokļūt tās apkaimē un neapmeklēt nav iespējams. Ieradāmies no rīta un satikāmies ar Tatjanu Černovu un gidu. Iegājām šajā vietā, un es pat atvilku elpu: ne drebuļu, ne trieciena. Mežs, kā jau mežs. Pieminekļi, stendi, sausa informācija. Brīvdabas muzejs. Izgājām cauri alejai un piegājām pie vārtiem:

— Tur ir Nāves ieleja, – gids stāsta vienmērīgā balsī. – Tur ir galvenie apbedījumi, vairāki simti. Taču lielākoties tur ir masu kapi.

Šajā brīdī no mākoņiem sāka birt. It kā lietus, it kā smalks sniegs. Uz ielas nav auksti, taču rodas iekšējs aukstums.

Aizejam uz poļu pusi. Pie sevis nodomāju, ka poļi ir malači. Priekšā nožogojums līdz jostasvietai, akurāti izlikts ar skaistām plāksnēm. Ornaments. Pieejam tuvāk, un pēkšņi iekšienē it kā kaut kas pārtrūkst. Vienlaikus ar Robertu saskatījām, kas tas par "ornamentu": uz katras plāksnītes – vārds, uzvārds, pakāpe un gads. Robertam savelkas vaibsti, viņš fotografē klusēdams.

Pagriezāmies ap stūri.

— Ka tavu māti, – nosakām gandrīz vienā balsī.

Siena stiepjas desmitiem metru garumā. Bezgalīgi vārdi un uzvārdi, līdz jostasvietai. Pieejam tuvāk piemineklim. Tas ir aptuveni 8-10 metrus augsts. Arī uz tā – vārdi. Bezgalīga vārdu rinda. Viens izcelts – sieviete. Lidotāja. Taču sajūta ir tāda, it kā izcelti būtu visi.

Dzelzs plāksnītes ir aprūsējušas. Pa tām rit lāses, burti kļūst aizvien telpiskāki. Izgājām no teritorijas un aizpīpējām.

Tatjana apjautājās:

— Nu, ko teiksiet, kāds ir iespaids?

Pagaidīja un nosmīnēja.

— Labi, brauksim nu, apskatīsim centru. Pie mums ir skaisti.

Atpakaļceļā uzspīdēja saule. Patiešām, ļoti skaisti.

"Naivo ceļotāju" maršruta interaktīvā kartešeit >>

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (20)

Pēc temata

Kas ir "Naivie ceļotāji"
"Naivie ceļotāji" uzvilkuši pulksteņus
"Naivie ceļotāji" no Rīgas uz Sibīriju: kurp, kāpēc un pie kā

Galvenie temati