Ja pameklēsiet internetā informāciju par latviešiem Krievijā, jau pirmās lapas ziņos par Bobrovkas ciemu. Laikā, kad vēl tikai gatavojāmies braucienam, mūsu konsultante Lauma Vlasova vēstīja, ka šis ciems ir plaši pazīstams.
Zīmējot gaidāmā ceļojuma maršrutu, Bobrovku Lauma kartē atstāja ļoti nelabprāt. Ne jau tāpēc, ka tas viņai nepatiktu, vienkārši, pēc eksperta domām, vieta ir pārāk popularizēta, pat mazliet noplicināta. Kādi tad atklājumi mūs šeit varētu gaidīt.
45 kilometrus garo ceļu patiešām vislabāk izdodas pārvarēt ziemā, kad iebrauktais sniegs sedz seguma bedres un brauciens kļūst itin pieņemams, it īpaši, ja izraudzīts īstais transporta līdzeklis — mūsu gadījumā tā bija 2012. gadā ražota piecdurvju "Ņiva".
Te nu sākas Sibīrija. Tāda, kādu to redzam filmās, kaut vai tajā pašā komēdijā "Meitēni". Tur mežcirtēju ciems gan bija celts paviljonā ar vārāmās sāls kupenām, bet Bobrovku līdz pat logiem klāj īsts sniegs.
Visu ciemu veido divus kilometrus gara Centraļnaja iela, kuras malās stāv 50 sētas. Parasti tās ir zemas divistabu mājiņas ar priekšistabu un saimniecības ēkām. No pirmā acu uzmetiena, nekā īpaša nav, taču tas ir lielākais latviešu ciems Krievijā.
Latviešu parādīšanās Taras rajonā cieši saistīta ar Stolipina reformām. Vēl vairāk, agrārās reformas daļā, kurā uzsvērta individuālas lauku saimniecības uzturēšana, latviešu migranti tika minēti kā piemērs — viņi bija pieraduši pie viensētām mājās un šo tradīciju turpināja arī Sibīrijā.
Latvieši saņēma zemi riskantās zemkopības zonā (tā pašlaik raksturota Omskas apgabala ziemeļu daļa), izcirta kokus, norobežoja zemes gabalus no taigas un pamanījās iegūt bagātas ražas.
Stolipina migranti saņēma zemi bez maksas, pabalstu un palīdzību pārvācoties. Kad jaunpienācēji iekārtojās, viņi sauca pie sevis radus un kaimiņus no Latvijas, tātad migrācija notika pieņemamos un pat komfortablos apstākļos. Gadījās gan arī tādi, kuri šurp brauca bez kādām atļaujām, cerībā uz labāku dzīvi. Piemēram, vietējās iedzīvotājas senči uz Sibīriju devās paši saviem spēkiem. Ceļš ilga vairākus mēnešus, un no 11 ģimenes locekļiem pieci gāja bojā.
Lai arī latviešu saimniecības bija atsevišķas, šeit sētas būvēja ciešās grupās un veidoja centrālo ciemu, kurā bija pārvaldnieka kantoris, skola, klubs un lasītava. Tolaik tādu ciemu bija divi desmiti, un katrs apvienoja līdz pussimtam saimju.
Sākās cīņa pret kulakiem un kolektivizācija. Viensētas tika likvidētas, zemnieki apvienojās lielos ciemos ar kolhozu, pārtrūka mācības latviešu valodā. Tagad ir palikuši tikai divi ciemi: Bobrovka un Kurļan-Dubovka. Tajā latviešu palicis maz, toties Bobrovkā puse iedzīvotāju ir latvieši.
Taču runa pat nav par proporcijām. Skaidrs, ka paaudžu ritumā ģimenes ir sajaukušās un būtu grūti sameklēt tīrasiņu latviešus. Tomēr Bobrovka ir unikāla — neatkarīgi no tautības visi tās iedzīvotāji runā latviski. Šeit tā ir saziņas valoda.
Jau padomju laikos visi jaunie ciema iedzīvotāji — krievs, vācietis vai igaunis — īsā laikā apguva latviešu valodu. Kaut vai sarunvalodas līmenī vai "nerunāju, taču visu saprotu". Tāda īpatnība ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Ar pirmo garāmgājēju var droši apsveicināties latviski. Viņš nebūs pārsteigts un pieklājīgi atbildēs.
Bobrovkā ir vienīgais latviešu etnogrāfiskais muzejs Krievijā. Ne ekspozīcija lauku skolā vai tautiešu pulcēšanās vietā, bet gan atsevišķa ēka. Tajā ir trīs telpas: divās stāstīts par ciema un bijušās skolas vēsturi, izstādīts īsts gadsimtu vecs lauksaimniecības inventārs, bet trešā ir pārvērsta par lauku mājas dzīvojamo istabu un iekārtota ar autentiskiem interjera priekšmetiem.
Darbojas lauku klubs, kas veltīts tikai latviešu kultūrai. Ir tautas ansamblis "Varavīksne", kas dodas viesisrādēs ne tikai pa apgabalu un visu valsti, bet arī piedalās Dziesmu svētkos Latvijā. Protams, Bobrovkā ir arī augstākā Latvijas Republikas apbalvojuma — Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris.
Ciema slava ir unikāla. Lieta tāda, ka Bobrovkas ciems un tā iedzīvotāji kļūst par Omskas apgabala tūrisma objektu. Pašā ciemā viesus no citām pilsētām uzņem divreiz gadā.
Vasarā uz Līgo svētkiem top vērienīgi svētki ar pikniku, dziesmām un lēkšanu pāri ugunskuram, bet ziemā — katoļu Ziemassvētku laikā tūristi nogaršo savdabīgos cepumus — piparkūkas un apmeklē rotaļlietu darbnīcu. Pasākumos pulcējas līdz divsimt ciemiņi, un ciemā pat atvērts suvenīru kiosks.
Taču tūristiskā tematika nekādā gadījumā nav izklaide un atrakcija. Bobrovkas ciema vēsture un iedzīvotāji ir unikāli. Muzejs, klubs, folkloras kolektīvs un nacionālās tradīcijas nav domātas komerciāliem nolūkiem — tas ir neliekuļots un brīvprātīgs iedzīvotāju lēmums. Nav slikti, ja rajona vadība ir saskatījusi tūrisma potenciālu. Mēs paši ar prieku pavadījām Bobrovkā divas dienas un jau domājam par to, kā būtu, ja atbrauktu šurp vasarā — svinēt Līgo svētkus. Starp citu, arī jūs esat laipni gaidīti!
