Ziniet, man patīk kāds vēsturisks personāžs – tā ir kāda vecenīte, kas, spriežot pēc leģendas, piemetusi klēpīti malkas svētās inkvizīcijas notiesātā Jana Husa sārtā. Pie tam Jans Huss esot par viņu izsaucies: O sancta simplicitas (Ak, svētā vientiesība!).
Stāsts par vecenīti man atausa atmiņā, kad izdzirdu par mūsu izglītības ministru Kārli Šadurski, kurš par krievu skolu vajāšanu ieguva iesauku "Melnais Kārlis". Virzot noteikumus, kuri bez tiesas un izmeklēšanas ļaus atlaist no darba pedagogus un skolu direktorus par nelojalitāti (kas tā tāda?), viņš, nevainīgi smaidot, paziņoja, ka mēs pamatīgi ietaupīsim gan Drošības policijas, gan Valsts policijas līdzekļus.
Tās nu ir tīrās šausmas. Kā izglītības sistēmu, kuras mērķis ir ieaudzināt saprātīgus un augstsirdīgus principus, var vadīt cilvēks, kurš nekautrējas pateikt, ka viņa vadītā ministrija dublē slepenpolicijas funkcijas?!
Pastāv divi varianti. Pirmais: Šadurskis vienkārši ir muļķītis, kurš savā vientiesībā svēti tic, ka patriotismu un lojalitāti var ieaudzināt ar represijām. Šķiet, mums tāds variants ir piemērots. Otrs variants nav tik jauks. Muļķīši esam mēs visi. Sabiedrība, kas ļauj izglītības ministra posteni ieņemt cilvēkiem ar slepenpolicista paradumiem.
Interesanti, ka Latvijas izglītības augļi kļūdaini izprastu lojalitātes un patriotisma jēdzienu ievārījumā, jau redzami politiķu jaunākajā paaudzē. Pavisam nesen tika apspriests kāds gadījums: viens no Saeimas deputātiem nosūdzējis Saeimas Ētikas komisijai otru deputātu. Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava uzrakstīja iesniegumu par kolēģi no "Saskaņas", Igoru Pimenovu par to, ka viņš it kā esot slavējis PSRS totalitārā režīma genocīdu un totalitāro režīmu raidījumā, kurā viņi uzaicināti piedalīties kopīgi.
Vai zināt, ko Pimenovs patiesībā teica? Citātu iesniegumam pievienoja pats Dombrava: "No otras puses tomēr ir jāatzīst, ka abu režīmu – PSRS un nacistiskās Vācijas starpā nav simetrijas. Cilvēkiem, kuri līdz šim dzīvo Latvijā, un viņu bērniem Padomju Savienība asociējas ne tikai ar barakām, GULAGu, tā asociējas ar garīgo uzplaukumu, varonīgu darbu, uzvaru, tautu brālību, cilvēku brālību."
Sakiet, ko tad īsti teica Pimenovs? Viņa ķecerībā nav nekā, par ko viņu vajadzētu stiept uz sārta, kur viņu ar saviem malkas klēpīšiem nepacietīgi gaida Šadurskis, Dombrava un bars citu labvēļu.
Taču Dombravas un citu jauno Nacionālās apvienības deputātu, tāpat kā citu mūsdienu lojālās izglītības upuru acīs tas izklausās baigi, jo viņiem klāsta, ka padomju laikos valstī valdījis terors un bads. Par vienu latviski teiktu vārdu izsūtījuši uz Sibīriju, un saulainas dienas pēc Politbiroja atļaujas bijušas tikai divreiz gadā – 1. maijā un 7. novembrī. Un tās pašas – Maskavā.
Vai ziniet, kas notiks tālāk? Vispirms speciāli apmācīti Izglītības satura centra (vai Izglītības kvalitātes centra? Es vienmēr putroju nosaukumu) inspektoriem ir jāpainteresējas, ko un kā stāsta pedagogi krievu skolās par 9. maiju, par Lielo Tēvijas karu. Varu saderēt, ka viņi ir šausmīgi nelojāli un stāsta, ka viņu tēvi un vectēvi ir bijuši varoņi, kuri ziedojuši dzīvības brīvības un miera vārdā, stāsta par bēdām, kas nepagāja garām nevienai ģimenei, par rūgto uzvaras prieku ar asarām acīs.
Nez kāpēc man šķiet, ka tikai nedaudzi pedagogi gribēs izteikt kaut ko tādu, tikai nedaudzi bērni un viņu vecāki būs ar mieru to uzklausīt. Un tie, kas domā, ka tas veicinātu patriotismu, lojalitāti un sabiedrības saliedētību, ir nevis muļķi, bet gan patiesie Latvijas ienaidnieki.
Ne velti Melnā Kārļa iniciatīva radīja daudzšķautņainu reakciju pat latviešu vidū. Filozofs un publicists Ilmārs Šlāpins, apspriežot tēmu sociālajā tīklā teica: "Nav jau vairs spēka sarunāties ar varu, bet uzskatu, ka šodien tālākvirzītie Izglītības likuma grozījumi ir nelojāli Latvijai."
.jpg){kind=link}