Vēl nesen Alepo bija liels ekonomiskais un tirdznieciskais centrs, viena no patstāvīgākajām pilsētām Sīrijā ar vērtīgu kultūras mantojumu. Tagad tā ir kļuvusi par militārās konfrontācijas centru un piesaistījusi visas pasaules uzmanību. Tagad pilsētas liktenis ir atkarīgs no tā, cik stiprs ir līdz nāvei cīnīties gatavo kaujinieku fanātisms.
Iepriekš Sīrijas valdības spēkiem neizdevās noturēt pilsētu, un to ieņēma džihādistu grupējumi un bruņotās opozīcijas vienības. Ar Krievijas kara aviācijas palīdzību valdības karaspēkam izdevās atkarot Alepo. Taču armija pārsteidzīgi turpināja uzbrukumu – tās vienības nenocietinājās atkarotajā pilsētā, tāpēc dumpīgajai opozīcijai līdz ar džihādistiem izdevās ieņemt Alepo austrumu rajonus. Sākās asiņainas ielu cīņas.
Laikā, kad tika parakstīta Krievijas un ASV vienošanās par sadarbību Sīrijā, Alepo austrumu daļā atradās tikai 1,5-2 tūkstoši kaujinieku, džihādistu ar nelielu munīcijas krājumu. Pamiers, ko vienojās panākt krievi un amerikāņi, neattiecās uz karadarbību pret teroristiskām organizācijām, taču tas skāra tā saucamo "Sīrijas brīvo armiju" un "mēreno opozīciju". Ne viena, ne otra nekādas domas par Krievijas un ASV vienošanos neizteica, taču abas piekrita pamiera noteikumiem un humanitāro koridoru izveidei.
Ne viena, ne otra puse nelika īpašas cerības uz miera vienošanos, taču tas jāatzīst par vēsturisku brīdi, jo vienošanos noslēgušas ASV un Krievija, kam radušās nopietnas domstarpības Sīrijā.
Tas ir svarīgi, ņemot vērā to, ka abas puses izšķīrās par maksimāliem kompromisiem, tomēr saglabāja savus pamatprincipus – līgumam bija jākļūst par starpposmu nākamo vienošanos un lēmumu panākšanas ceļā. Tas nebija galīgais miera līgums vai panaceja problēmām Sīrijā, taču, neapšaubāmi, tam bija jākļūst par pirmo soli ceļā pretī mieram Sīrijā.
Kamēr politiķi apspriežas
Nebija grūti paredzēt, ka visas konfrontācijā iesaistītās puses izmanto pamieru, lai nostiprinātu savas pozīcijas, pārgrupētu spēkus un papildinātu munīcijas un ekipējuma rezerves.
Divi mērenās opozīcijas grupējumi iedomājās, ka vienošanās par pamieru liek pārtraukt uguni, taču neaizliedz citas darbības, jo līgums neaizliedza, bruņojuma un munīcijas pārvietošanu vai aizsardzības darbus. Pats par sevi saprotams, ka abas puses ķērās pie šiem darbiem pretinieka acu priekšā. Kaujiniekam tādos gadījumos uzdevums ir vienkāršs – izdzīvot un noturēties, tātad jāpaspēj kārtīgi noslēpties un jāsagādā patronas un ēdamais, kamēr neviens nešauj.
Vispirms neizturēja nervi "Sīrijas brīvās armijas" vienībai – viņi sāka apšaudīt valdības karaspēku, kurš nostiprināja pozīcijas. Spontānā apšaude neizvērtās par liela mēroga kauju, un pamiers noturējās. Taču tad notika dīvainais uzbrukums humānajam konvojam, par kuru apsūdzēja Krieviju.
Līdz šim laikam nav noskaidrots, kas uzbrucis humānajam konvojam, un, lai arī visi ir vienisprātis par to, ka Krievijas aviācija šajā akcijā nepiedalījās, apsūdzības netika pārtrauktas.
Pēdējo triecienu vienošanās saņēma, kad mērenā opozīcija sāka izlaist cauri savām rindām džihādistiem paredzētas kolonnas uz Alepo.
Vienai no valdības spēku nodaļām, kas centās pārtvert kolonnu, uzbruka ASV gaisa spēki. Sīrija informēja, ka nogalināti 60 cilvēki un 118 – guvuši ievainojumus (neoficiāla un neapstiprināta informācija liecināja, ka gājuši bojā arī vairāki krievu virsnieki). Sīrijas valdība paziņoja par uguns pārtraukšanu un atkāpšanos, taču karaspēkam deva pavēli uzbrukt džihādistu kontrolētajam Alepo pilsētas austrumu sektoram, lai ieņemtu to, pirms pamiera aizsegā tur cauri mērenās opozīcijas pozīcijām ieradīsies kaujinieku papildspēki un ekipējums.
Krievija atbalstīja uzbrukumu ar aviācijas triecieniem. Tie bija ļoti sekmīgi, un Asada spēkiem izdevās ieņemt divas pilsētas daļas un plašas apkaimes teritorijas, turklāt tie nostiprināja ielenkumu. Taču vēlāk uzbrukums apsīka tur, kur tas bija gaidāms – vecpilsētas šaurajās ielās, kur kaujinieki pārvērta namus par apšaudes atbalsta punktiem.
Lai to apslāpētu, ir jāsagrauj visa māja. Šis apsvērums nāca par labu džihādistiem, lai arī kaujinieku skaits pilsētā tobrīd samazinājās līdz 700-800 cilvēkiem. Tie ir fanātiķi, gatavi mirt par savu ticību, un pārrunām ar viņiem nav nekādas jēgas. Taču viņu iznīcināšanai nāktos upurēt arī visus civiliedzīvotājus, kas nokļuvuši slazdā. Skaidrs, ka tādā situācijā vispasaules sabiedrība vērsīsies nevis pret teroristiem, bet gan pret Asadu un viņa sabiedroto – Krieviju.
Aviācijas bumba pa ložmetēja ligzdu
Izskatās, ka izejas no šī stāvokļa nav. Pārrunas ar džihādistiem nozīmētu atteikšanos no principa, kas liek atteikties no pārrunām ar teroristiem un slepkavām valsts līmenī. Uzbrukums līdz pilnīgai pilsētas atbrīvošanai nozīmētu, ka bojā ies tūkstošiem civiliedzīvotāju, tostarp arī sievietes un bērni. Džihādisti neļaus evakuēt mierīgos iedzīvotājus, jo tādējādi viņi zaudētu savu "dzīvo vairogu". Bez civiliedzīvotāju evakuācijas un humānajiem konvojiem cilvēki tik un tā būs lemti nāvei.
Patlaban Sīrijas valdības karaspēks izmanto tā saucamo pakāpenisko tehniku: ar kaujas izlūkošanas metodēm pēc iespējas precīzāk nosaka pretošanās punktus, iznīcina tos un cenšas pārvietoties pēc iespējas tālāk, pirms pretinieks paspēj izveidot jaunus pretestības punktus. Taču teorijā tas skan daudz vienkāršāk, nekā izskatās patiesībā – to zina ikviens profesionāls karavīrs.
Lai iznīcinātu apšaudes pozīcijas daudzstāvu ēkā, nākas izmantot spēcīgu bruņutehniku, aviācijas bumbas vai raķetes. Pat ja trieciens ir precīzs, cietīs arī kaimiņu ēkas. Sīrijas opozīcija ir uzkrājusi plašu pieredzi un apguvusi apšaudes vadības sistēmu darbību, kas ļauj tās izmantot precīzai apšaudei. Taču nez kāpēc vēl joprojām nav manāmi viņu centieni apšaudīt pretinieku ar precīza tēmējuma iekārtām.
Savukārt Krievijas kara aviācijas uzdevums pilsētas cīņās ir ļoti sarežģīts. Precīzu trāpījumu iespējams nodrošināt, izmantojot jaunākās raķešu sistēmas, taču tās ir pārāk dārgas, lai lietotu pret katru ložmetēja ligzdu. Arī īpašās aviācijas bumbas ir precīzas, taču to jauda desmitkārt pārsniedz visiznīcinošāko lādiņu. Trāpījums mērķī – daudzstāvu ēkā – protams, ir garantēts, taču nez kāpēc Sīrijas karavīri lūdz Krievijas aviācijas palīdzību uzbrukumiem ēkām, kas to nav pelnījušas.
Tāpat grēko arī afgāņu un irākiešu valdības karaspēki, kuri lūdz ASV gaisa karaspēku atbalstu. Nedomāju, ka situācija atšķiras Mosulā, ko pašlaik pūlas ieņemt Irākas valdības spēki. Iespējams, pat rodas iespaids, ka īpašs troksnis par humanitāro situāciju Alepo ir sacelts ar mērķi novērst uzmanību no Mosulas.
Protams, triecienlidmašīnas ekipāža neredz, kas notiek daudzstāvu ēkā. Piloti var tikai fiksēt tās atrašanās vietu un izdarīt triecienu. Ekipāža neizvēlas mērķus pēc saviem ieskatiem. Tas pats attiecas arī uz ASV kara lidmašīnām, kas uzbruka Sīrijas valdības spēkiem. Lidotāji uzbruka norādītajai vienībai. Sēžot kabīnē, viņi nevar identificēt cilvēku atšķirības zīmes. Tomēr ASV paskaidrojumi par to, ka valdības spēkus viņi uzskatījuši par džihādistu vienību, vienlaikus skan pamatoti un apšaubāmi.
Šajā rajonā patiešām atradās arī džihādisti – valdības spēki te atradās, lai nepieļautu viņu ielaušanos Alepo. Vienlaikus ASV spēki ar tehnoloģiski attīstītām izlūkošanas iekārtām un sakaru līdzekļiem tomēr nevarēja pieļaut tik rupju kļūdu.
Cik fanātiski ir noskaņoti teroristi
Jo ciešāk noslēdzas Alepo austrumu rajona ielenkums, jo blīvāk tajā pulcējas civiliedzīvotāji un jo bēdīgāks ir viņu stāvoklis. Džihāda spēki būtu jau sen iznīcināti un nevarētu pretoties, ja vien uzbrucēji negribētu izvairīties no lieliem upuriem civiliedzīvotāju vidū – viņu starpā ir aptuveni pieci vai seši tūkstoši bērnu.
No ANO augstās tribīnes jau ir atskanējis aicinājums ISIS džihādistiem pamest Alepo austrumu sektoru un izmantot viņiem dāvāto garantiju ar ieročiem rokās brīvi pāriet uz tuvāko džihādistu kontrolē esošo teritoriju. Tas būtu labākais lēmums. Grūti teikt, vai kaujinieki izšķirsies par tādu soli, ņemot vērā viņu priekšstatus par cilvēka dzīvības vērtību. Protams, dzīvot gribas katram, taču Alepo, šķiet, palikuši tikai fanātiķi, kurus neietekmē saprāta balss.
Pie tam Alepo ir svarīgs transporta mezgls, caur kuru bruņojumu, ekipējumu, munīciju un naudu saņem ne tikai teroristiskie grupējumi, bet arī visas opozīcijas vienības. Ja valdības karaspēks ieņems Alepo, ātri vien izsīks pilsoņu karš, kas resursus saņem no ārvalstīm. Kad Asads pārņems pilsētu, apdraudēti būs ne tikai džihādisti – ISIS, bet arī visa opozīcija. Tātad par džihādistu spītu un fanātismu tagad aizlūdz arī pragmatiski cilvēki, kuriem pat prātā nenāk mirt par ticību.
Sīrijā ir sadūrušās daudzu lielvalstu politiskās, militārās, ekonomiskās un finansiālās interses. Alepo ir tikai viens no lielās spēles traģiskajiem elementiem.
Nav vērts gaidīt patstāvīgu samierināšanos Sīrijā. Dusmas, izlietās asinis un vilšanās jau ir paveikušas savu. Asads un viņa līdzgaitnieki nekad nesalīgs mieru ar dumpiniekiem, turklāt vien retais sacelšanās dalībnieks būtu spējīgs samierināties ar Asadu. Viņu izšķiršanu nāksies uzņemties kādam trešajam spēkam, turklāt vēlāk viņi būs jātur tālāk viens no otra, līdz situācija nenomierināsies.
Taču tas nenozīmē, ka valsts būtu jāsadala. Sīrijas sadalīšana atsevišķos reģionos nozīmētu, ka neizbēgamais militārais konflikts ir atlikts. Sīrijai ir jābūt vienotai. Tā var palikt sašķelta tikai līdz miera līgumam. Valsts apvienošana prasīs sarežģītas koalīcijas izveidi, kas, iespējams, atradīs risinājumu. Tomēr pašlaik būtu grūti pat iedomāties, kā to panākt starp ASV, Saūda Arābiju, Izraēlu, Turciju un Franciju no vienas puses un Irānu, Krieviju un Ķīnu – no otras puses. Tomēr cita varianta nav.
