RĪGA, 26. oktobris — Sputnik, Igors Meidens. Dīvaina lieta: kur atrodas Baikāls, kur — Aizbaikāla novads! No dziļākā ezera uz Zemes līdz novadam, ko vēl nesen dēvēja par Čitas apgabalu, gandrīz vesela diena vilcienā. Arī Burjatijas iedzīvotāji nav apmierināti: tūlīt "aiz Baikāla"dzīvo viņi, bet Aizbaikāla novads plešas tālāk!
Paši aizbaikālieši joko, ka viņu novads ir apmaldījies gan telpā, gan laikā. Lielākā tā daļa ir neizpētīta, tā plešas starp Transsibīrijas maģistrāli un BAMu (platības ziņā teritorija pārspēj Spāniju), un pat XXI gadsimtā te plūst upes bez nosaukuma, papilnam ir tādu virsotņu, kurās neviens nav kāpis, un milzīgu taigas masīvu, kur pat mednieki neuzdrošinās spert kāju. Šī zeme ir viens vienīgs noslēpums.
Cilvēki, kuri Aizbaikālu apmeklē pirmoreiz, ar novadu sāk iepazīties no tā dienvidu puses, ko daudzi vēl joprojām dēvē pa vecam — par Dauriju. Šeit pārgājienos kalnos itin viegli var nokļūt Mongolijā, bet pāri stepēm — Mančžūrijā. Daurijas centrā — Aginskas burjatu apgabals. Te atrodas vairākas budistiem un šamanistiem svētas vietas. Galvenā to vidū — Alhanaja kalns.
Ūdens, kas dziedē visas kaites
Svētvieta atroas Nacionālā parka "Alhanajs" centrā. 1999. gadā Nacionālais parks tika izveidots ne tikdaudz dzīvnieku un augu valsts aizsardzībai — šeit bija jāsaglabā senās svētvietas, kad rajonā gribēja sākt zelta ieguvi.
"Alhanajā" Sputnik korespondentu satika parka darbiniece Eržena Dambijeva. Tagad jau šeit ir paspējuši pierast pie ārzemniekiem, jo to straume ik gadus kļūst arvien lielāka, it īpaši no Vācijas, Beļģijas un Kanādas. Alhanaju apmeklējuši arī Erženas kolēģi — pamācīties, kā pareizi apvienot sakrālo tūrismu un dabas aizsardzību.
Pie sakrālā tūrisma kategorijas te pieder arī atveseļošanās — peldēšanās Aršana svētavota ledainajos ūdeņos. Avota ūdens jau pazemē sadalās vairākās gultnēs, kas plūst cauri dažādiem iežu (pat zelta un sudraba) slāņiem un saņem mikroelementus. Vēlāk tas parādās virs zemes. Tu, cilvēks, kāp pa rūpīgi saliktām laipām un lasi uzrakstus: "Acis", "Kuņģis", "Sirds", kas piesisti pie mietiņiem, un līdzās no zemes plūst ūdens.
Dzēru ūdeni no visiem — lai pavisam noteikti palīdzētu. Ja gribas izārstēt visas kaites, jāizpeldas Aršanā. Tur, kur strauts izskalojis dziļas bedres starp saknēm un akmeņiem, apkaimes iedzīvotāji izveidojuši savdabīgas vannas bez dibena. Gulsties un sajūti, kā slimības pagaist līdz ar bļāvienu (ūdens patiešām ir ledusauksts!). Veselība garantēta pēc pilna kursa — trīs vannas dienā deviņas dienas no vietas.
Veselības uzlabošanai tūristi brauc arī uz citām nacionālā parka vietām, piemēram, uz visā Sibīrijā slavenajiem dūņu "vulkāniem", kuru skaits Aginskas stepēs mērojams desmitos.
Eržena Dambijeva pastāstīja, ka vasarā mūžīgā sasaluma virsējie slāņi sasilts un burtiski izgrūž virspusē dziednieciskos vulkānisko pelnu mālus. Ar tiem aizbaikālieši ārstē locītavas.
Savukārt dvēseli atveldzēt var Balzino ezera krastos, ko iemīļojuši Aizbaikāla burjari. Ezers nosaukts par godu kņazei Balčžin-hatun, kura upurēja dzīvību, lai izglābtu no mongoļu gūsta burjatu dzimtu.
Dievi Sibīrijā ierodas no Kailasa
Pašas galvenās tomēr ir Alhanaja masīva virsotnes. Līdz vienai ved savdabīgs goroo, svētais loks: kāp it kā pa spirāli, apmeklējot senās svētvietas. Tās godā tur gan budisti, gan šamanisti.
Maršruts sākas no liela sniegbalta suburgana — budistu būves, kas celta par godu Dalailamam: 1991. gada vasarā te nolaidās helikopteris, no kura izkāpa goda viesis. Aginskas apgabalā viņš ieradās, lai svētītu vietējos budistus. Protams, viņš apmeklēja arī senāko budistu klosteri Krievijā — Aginskas dacanu: pirmais akmens dugans (templis) tur parādījās 1811. gadā, bet agrāk no Mongolijas atbraukušie un tālajā Tibetā zināšanas ieguvušie lamas dievkalpojumus vadīja jurtās.
Tagad lamas pavada svētceļniekus Alhanaja kalnā (tā augstums — 1664 metri). Vienam te klaiņot nav ieteicams — ja apmaldīsies, vari nejauši nokļūt Mongolijā. Turklāt ar lamām ir interesanti un lietderīgi. Mani pavadīt pieteicās Ajurlama. Viņš te visus maršrutus ir izstaigājis un, šķiet, pazīst katru burunduku taigā.
Sibīrijā dzīvo pārsteidzoši cilvēki! Lama neizskatījās kā sportists vai pieredzējis alpīnists, taču ceļā uz virsotni viņš skrēja skriešus, pat neapstādamies, lai atvilktu elpu. Pie tam kājās viņam bija parastas sandales, nevis alpīnista apavi.
Pirmā apstāšanās vieta — pie grotas klintī. Te ir īsts templis zem atklātas debess: Dimčiga — Alhanaja dievišķā aizgādņa — klosteris. Starp citu, Dimčigam patīk apmeklēt arī Kailasa kalnu Tibetā. Alhanaja kalnā koku zari apsieti ar krāsainām lentītēm, pie klints pakājes kūpina smaržvielas. Grotas augšdaļā sakrājas kondensāts, to uzskata par ļoti veselīgu — ar mitrumu ieziež acis un uzklāj uz sāpīgajām vietām.
Šambala — pastieptas rokas attālumā
Kulta vietas Alhanajā atrodamas vai ik pēc trim simtiem metru. Pie tām ved takas, gar tām cilvēki no akmeņiem veido nožogojumus. Retumis šeit augšā kāpj cilvēki, kuri godā svētvietas no visas sirds. Cilvēks nolaidās ceļos, pēc tam izstiepās uz zemes, piecēlās, spēra soli uz priekšu, no jauna nolaidās ceļos, un tā tālāk. Lai tādā ceremonijā akmeņi neievainotu ceļus, tos novāca no takas un sakrāva tai līdzās…
Priekšā — milzīgs akmens Sargs pie Mūžīgās Lampiņas tempļa. Pēc formas tas atgādina bļodiņu — lampiņu, kur uguns pati no sevis iedegas divreiz dienā — rītausmā un saulrietā, — tā ir pati Saule. Šķiet, tā pamirst akmens laukumiņā.
Tālāk taka ved pie Bumhana akmens kapelas. Leģenda vēsta, ka sensenos laikos šeit vairākus gadus meditējis lama Namnanajs, dzīvais svētais, kam pavērās visi Alhanaja noslepumi. Kapelā var ieiet tikai vīrieši. Starp citu, iepretim, kalna otrā pusē ir ala "tikai sievietēm": šurp nāk lūgt stiprus un veselīgus bērnus.
Visbeidzot parādās galvenā Alhanaja svētvieta — Vārtu Templis ("Uden Sume") — milzīgā arkas veida klints izveidojusies pirms vairākiem gadu tūkstošiem zemestrīces laikā, pēc tam pie tās strādājuši dabas tēlnieki — vēji un lietus. Leģenda vēsta, ka Uden Sume ir vārti, pa kuriem vcilvēki ienāk dieva Dimčiga pasaulē. No šejienes paveras arī ceļš uz Šambalu.
Šo vietu cilvēki pielūdza ilgu laiku pirms budisma parādīšanās pasaulē. Iespējams, šeit Mūžzilās Debess (sensens Tengri kults) pielūgsmes rituālos piedalījies pats Čingishans. 1864. gadā šeit tapa liela Pēda (budistu lūgšanu vieta). Tai līdzās noteiktās dienās notiek rituāli, un svētceļnieki ierodas ne vien no visa Aginskas apgabala, bet arī no citiem Sibīrijas novadiem. Valda uzskats, ka Vārtu Templis saistīts ar Olhona salu Baikālā ar neredzamām saitēm citā idimensijā.
Vēl desmit citi Alhanaja tempļi — lielisks maršruts. Taču atpūtai laika nebūs! nākamajā dienā kopā ar Ajurlamu uzkāpām Alhanaja kaimiņu virsotnē. Vairākas stundas soļojām cauri taigas biezoknim, lēkājām pa sūnām apaugušiem laukakmeņiem un soļojām cauri ciedru pamežam. Vai esat kādreiz redzējuši ciedrus, kuru galotnes sniedzas jums līdz jostasvietai? Beidzot uzkāpām virsotnē.
Tas tik ir ko vērts! Ja jau esmu devies tūkstošiem kilometrus tālā ceļojumā no Latvijas, bija jāuzkāpj kalnā, lai pavērotu Alhanaju no ērgļa lidojuma augstuma! Taču gandrīz visu apkaimi klāja dūmaka, ko vēji atnesuši no tālā Krasnojarskas novada, kur plosījās ugunsgrēki.
"Nu, tagad būs iegansts vēlreiz šurp atbraukt — varbūt tad izdosies ieraudzīt visu Alhanaju no virsotnes," — piezīmēja Ajurlama.
Piekrītu viņam no visas sirds!
