Attālums no viena maza ciematiņa līdz otram vietējiem iedzīvotājiem šķiet tīrais nieks pat tad, ja ceļā pavadītas divas dienas mašīnā vai laivā, lai arī attālums ir pielīdzināms trešdaļai Eiropas teritorijas.
Irkutskas apgabala centrālie un ziemeļu rajoni tiek uzskatīti par visgrūtāk pieejamajiem Baikāla apkaimē. Šeit vieglāk pārvietoties ziemā, kad upes un purvus klāj ledus. Par Sibīrijas ceļiem runājot, tas jau ir atsevišķs un īpašs stāsts. Lai cik bieži tie tiktu laboti un būvēti, tā vai citādi var droši sacīt, ka to gandrīz nemaz nav.
Ļena: bēgšana uz ziemeļiem
Busiņā devos no Irkutskas līdz Žigalovas ciematiņam, kur beidzas zemes ceļi un sākas upe Ļena – vienīgā iespēja turpināt ceļu. Vadītājs, kurš stādījās priekšā kā Jevgeņičs, autobusiņam kratoties pa viscaur bedroto ceļu, pastāstīja: "Pagājušajā gadā ceļu laboja un salaboja patiešām labi. 390 kilometrus līdz Žigalovai varējām "noskriet" piecu vai sešu stundu laikā. Pavasarī, kad kalnu upes izkāpa no krastiem, ceļš tika gluži vienkārši aizskalots, vietumis pat milzīgiem gabaliem.
Un vēl jau ir arī laukakmeņi, kurus, būvējot ceļus, nav iespējams dabūt ārā no zemes, jo tie patiešām ir milzīgi – divus vai pat trīs metrus diametrā. Tiem pa virsu parasti lej asfaltu. Dažkārt šie akmeņi paši ceļas uz augšu, un tad ceļa vairs nav. Bet nekas, desmit stundu laikā būsim galā. Jau pavisam drīz."
Žigalovā mani gaidīja draugs, rajona vicamērs Aleksejs Molčanovs. Viņa rajonā centrālais ceļš ir Ļena – pa sauszemi tālu vis netiksi. Reiz mēs ar Alekseju Leonīdoviču nobraucām 140 kilometrus motorlaivā pa Ļenu, pēc tam viņš taigā mani mācīja gatavot ziemas slazdus medībām. Lāču tur simtkārt vairāk nekā cilvēku. Tūkstošiem kilometru tur apdzīvo tikai meža zvēri – cilvēku apmetnes sākas tikai pie Ustj-Kuta, jau BAMā.
Draugs reiz man pastāstīja, kā aci pret aci ar lāci saticies. Mierīgā gaitā ar savu sievu Olgu (viņa ir skolotāja) viņš ar cirvi un zāģi rokās gājis pa taku uz ziemnīcas pusi. Pēkšņi viņš ierauga, ka turpat uz takas parādās lācis, uz brīdi pamirst, tad pieslejas pakaļkājās. Ja lācis tā rīkojas, tas liecina, ka viņš ir ieinteresēts – dzīvnieks vienmēr uzbrūk no apakšas. No lāča nekādā ziņā nedrīkst bēgt, jo tad viņš noteikti panāks un saplosīs gabalos. Aleksejs Leonīdovičs tad nu arī izslējies, ierēcies un pacēlis rokas, it kā lai parādītu savu spēku lācim, bet pašam pie jostas zāģis šūpojas, izdodams tam raksturīgas skaņas. Lācis tad nu arī nobijies, nav sapratis, kas īsti viņa priekšā stāv. Pēc brīža tomēr zvērs izlēmis, ka labāk doties atpakaļ, no kurienes nācis…
Draugs nereti joko, ka taigā daudz bīstamāki ir kukaiņi – aizdzīt tos nevar, taču tie gan var pamatīgu skādi nodarīt.
Kā ciemā dzīvo cilvēki? Pavisam vienkārši – dzīvo tik nost. Skola, poliklīnika un pārvaldošās iestādes tur ir, gateris arī, vēl daži uzņēmumi, veikali – daudz kas viņiem tur ir. Galvenās barotājas tomēr ir Ļena un taiga. Gandrīz visi vīrieši rajonā ir mednieki, šis amats tad nu arī dod iztiku. Ziemā iet medībās, vēlāk nodod zvēru ādas. Rudenī vāc ciedru čiekurus, vasarā zvejo un ievāc dažādas zālītes un ogas.
Braucot pa Ļenu, tikai pa retam kādu laivu sastapām un tās pašas nedaudzās tikai pie nelieliem lauku ciematiņiem, kas atradās vismaz simts kilometru attālumā cits no cita. Rajona platība ir 30000 kvadrātkilometru, ko eiropietis varētu salīdzināt ar Beļģijas teritoriju. Rajonu veido 40 ciemati, no kuriem lielākā daļa sasniedzami tikai ar laivām – ceļi izbūvēti tikai pie nedaudziem, bet ir vēl arī tādi, kurus var sasniegt tikai ziemā pa sasalušo zemi, jo vasarās tos apņem vienīgi purvi…
Aleksejs Leonīdovičs ir pieredzējis mednieks. Viņš medī vilkus. Šo amatu sācis piekopt 1985. gadā, un tagad to dara kopā ar uzticamajiem palīgiem – laikām Ilgu un Tiļiku. Starp citu, suņi iesaukti Ļenas pieteku vārdos. Izrādās, ka vilkus medīt ir visgrūtāk, jo tie ir gudrākie taigas iemītnieki. Reiz Alekseju ielenkuši pieci vilki, apstājuši no visām pusēm.
"Gadījās tā, ka gan es, gan viņi gājām pa vienām un tām pašām brieža pēdām. Acīmredzot vilki vēlējās mani tikai aizkavēt, jo neuzbruka, vienkārši neļāva iet tālāk. Satraukums vienalga bija milzīgs – vilki sēž, projām neiet un mierīgi uz tevi skatās. Vienu no viņiem es nošāvu – to, kurš acīmredzami bija barvedis. Viņš bija pats brangākais un arī pārējie laiku pa laikam pievērsa skatienus viņam. Tad pārējie devās prom…" – mierīgi stāstīja Leonīdovičs.
Piebildīšu, ka atvaļinājumu mans draugs neņem vis vasarā, lai atpūstos Turcijā, bet gan novembrī, kas ļauj viņam uz mēnesi nozust taigā un medīt.
Mēs uzmanīgi apbraucām bīstamu vietu netālu no mazas saliņas un gatavojāmies zvejai saulrietā. Dzelzs krūzītē iesmēlu Ļenas ūdeni un secināju, ka tas ir brīnumgards, mazliet saldens. Pēc brītiņa pajautāju Aleksejam, vai viņš ir gatavs pieņemt tūristus, kuri vēlas kaut uz brīdi aizbēgt no civilizācijas.
"Visus uzņemsim. Mums ir, ko parādīt. Pat ja kāds sagribēs pārcelties pie mums uz dzīvi – droši! Atradīsim māju dzīvošanai un zemi apstrādei, arī darba šeit netrūkst," – attrauca Aleksejs.
Elka galva pavērsta uz Lieldienu salu pusi
Dažus kilometrus no Žigalovas uz dienvidiem pa Transsibīrijas ceļu, pie Orļonoka stacijas, mūsu skatam paveras pavisam cita – kalnu pasaule. Mūsējiem ļoti patīk no Rīgas doties uz Siguldu, lai cik necik aktīvā atpūtā pavadītu laiku, savukārt Irkutskas iedzīvotāji brauc uz Orļonku, lai kāptu klintīs – līdz Vecenes, Vadoņa un Elka klintīm. Kalnos rāpjas pat mazi bērni un sirmgalvji.
Mana pavadone šajā piedzīvojumā bija Irkutskas iedzīvotāja Gaļina Dvojeglazova, kura pati, šķiet, ir apceļojusi pusi Piebaikāla teritoriju. Orļonoks ir viena no nedaudzajām vietām šajā apgabalā, kur klinšu bluķi atrodas ļoti tuvu cits citam: Ķirzaka, Faraons, Lauva, Spogulis, Baltā baznica. Neviens gan nezina, kā cēlušies šie nosaukumi.
Jau sen esmu pārliecinājies, ka Sibīrijas ļaudis ir, tā teikt, mīcīti no citiem māliem, un nu atkal jau rodu tam apstiprinājumu. Devāmies vairākus kilometrus kalnup, un, ticiet man, tas ir daudz, daudz iespaidīgāk nekā jebkas, ko esam skatījuši Siguldā. Es jau diezgan drīz sāku meklēt kādu vietiņu, kur varētu piesēst un mazliet atvilkt elpu, bet Gaļina veikli uzskrēja augšā un gaidīja, kad tad vārgais Eiropas tūristiņš beidzot uzrāpsies. Bet es uzrāpos un nonācu pašā Vecenes virsotnē. Viņas galva slējās augstu virs taigas. Šurp bieži brauc alpīnisti, jo vieta ir ļoti piemērota viņu treniņiem, arī speleologi nostiprina klintīs drošības ierīces un cenšas nokļūt lejā. Bet tādi parasti kalnu tūristi kā es vienkārši staigājas pa kalnu takām, neriskējot karāties virs bezdibeņa.
Nonākot kalna virsotnē, tu atskārt, ka nu stāvi vienā līmenī ar ciedru galotnēm. Tev atliek tikai pastiept roku un noraut nogatavojušos čiekuru. Kaut kur tālu, tālu lejā maigi šalc bērzi un spīguļo sudrabotās alkšņu lapiņas. Un pašā apakšā bieza sūnu sega kā milzīgs paklājs sedz sakņu veidoto savādo rakstu, kas mezglainiem pirkstiem apvijušas akmeņus. Arī dažādu zvēru šeit čum un mudž, pie tam ne tikai simpātiskas vāverītes, bet arī plēsīgais lūsis uzmanīgi vēro tevi no slēptuves.
Jānoiet vien daži kilometri pa klinšu izaugumiem un pauguriem, un klāt ir Vadoņa klints. Tam ir viegli uzkāpt uz galvas, jo jau tāpat atrodies augstu virs zemes. Kad paskaties lejā, kļūsti bāls un tūdaļ salīgojies. Simt metrus zemāk ir bezdibenis. Vēl nesen tu gāji pa kalnu taigu, bet tagad… Kaut kur tālu, tālu lejā upē starus met zeltīta saule. Ja pietiek dūšas, var rāpties tālāk virs šī bezdibeņa, atpūšoties uz "mēlēm" – gariem klinšu izciļņiem, kas pēc izskata atgādina mēles. No šīs klints ir saredzama taka uz citu taigas klinti – Elku.
Elks ir pavisam īpaša klints. Pēc formas tā atgādina Lieldienu salas statujas, kādēļ patiesībā arī ir ieguvusi savu vārdu. Milzīgie, vairākas tonnas smagie bluķi ir it kā kāda rokām salikti viens uz otra, kas izskatās gandrīz neticami. Kā gan viņi varētu būt tā savietojušies kaut kad aizvēsturiskos laikos, kad titāniskie bloki sadūrās un bīdīja bluķus ārā?
Jau padomju laikos šurp viena pēc otras brauca tūristu grupas no visām republikām. Stāsta, ka kaut kad sen kāds no Latvijas ir pamanījies pa virvi uzrāpties Elka – augstas sarežģītības klints – virsotnē. Pēc PSRS sabrukuma tūristi pamazām pazuda. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks veidot jaunas takas uz Orļonoka staciju.
Nu, bet man laiks posties tālākā ceļā pa mīļās Sibīrijas plašumiem.
