RĪGA, 14. oktobris — Sputnik. Šeit svētā Baikāla dienvidu krastā atrodama "zelta saite", kas ar dzelzceļa sliedēm pirms gadsimta savienoja divus apgabalus — Krievijas Eiropas daļu un Tālos Austrumus, ko līdz šim atdalīja ezers.
Par "zelta" saikni to dēvē tāpēc, ka darbu izmaksu ziņā atzarojums, kas stiepjas gar Baikāla krastu, pārspēja visus Krievijas Impērijas laikos uzceltos dzelzceļus. Pašlaik Transsibīrijas maģistrāle ietver nelielu vecā Baikāla dzelzceļa iecirkni — pa pārējiem parastie pasažieri netiek pārvadāti. Te vadā tikai tūristus. Taču īsteni piedzīvojumu meklētāji vilcienā nebrauc, viņi iet kājām. Tā nu arī es devos ceļā kājām.
Kur apstājies laiks
Baikāla dzelzceļa maršruts no Kultuka ciema līdz Baikāla stacijai ir aptuveni 85 kilometrus garš. Šeit laiks apstājies aptuveni pirms pusgadsimta, kad sliežu ceļu te pārstāja izmantot, jo uzcēla Irkutskas HES.
Agrāk Baikāla dzelzceļš veda no Irkuskas, no Innoketjevskaja stacijas pa Angāras kreiso krastu, pēc tam gar ezeru no Baikāla ciema līdz Misovaja stacijai. Tālāk gāja Transsibīrijas maģistrāle. Taču 1956. gadā, kad sāka celt HES un uz Angāras izauga dambis, dzelzceļu pie upes izjauca, un itin drīz apkaime pazuda zem ūdens.
Galu galā dzelzceļa iecirknis no Baikāla ciema (tāpat sauc arī ostu, no kuras kuģi kursē pa lielo ezeru) līdz Kultukam pārvērtās par strupceļu. Jaunais Transsibīrijas maģistrāles iecirknis veda attālāk, vecais — kļuva par rezervātu. Jā, par īstu arhitektūras un ainavas rezervātu.
Tagad pa šo aizsargājamo ceļu vadā tūristus (pie tam biļešu cenas ekskursijām ir maksimāli augstas — 67 eiro pieaugušajam). Savukārt Irkutskas iedzīvotāji saka atklāti: ja patiešām gribi novērtēt Baikāla dzelzceļu, pa to jāpastaigā kājām. Viss maršruts aizņem apmēram trīs dienas ar naktsmītni teltī Baikāla krastā.
Irkutskiete Gaļina Dvojeglazova ne vienu reizi vien ir iztaigājusi maršrutu un pazīst to kā savus piecus pirkstus. Viņa piekrita parādīt Baikāla dzelzceļu "mežonīgajam ceļotājam" no "tālās Latvijas".
Ceļā sastapām gan vāciešus, gan angļus, gan francūžus, kuri ar visām ģimenēm ieradušies aktīvi atpūsties pie Baikāla. Pat "izlutinātie eiropiešu bērni" bez grūtībām noiet visus 85 kilometrus.
Ledus, kas iznīcina sliedes
Ceļā Gaļina sāka stāstīt faktus un minēt ciparus. Sākumā dažus mulsina jautājums, vai patiešām dzelzceļš ved visapkārt Baikālam? Nē, tikai tā dienvidu daļai.
Gadsimta sākumā dzelzceļš šeit bija ļoti vajadzīgs. Padomājiet paši. Ziemā, kad ezera ledus ir drošs, pa to būvēja sliedes no viena krasta uz otru, un ar zirgu pajūgiem vilka vagonus no Baikāla ostas līdz Misovojam (tagad tur ir Babuškinas pilsēta). Kad ezeru neieskāva ledus sega, vagonus pārvadāja prāmis "Baikal", kam sekoja tvaikonis "Angara" ar pasažieriem.
Tagad prāmji ir kļuvuši par leģendām, pirmo diemžēl sašāva "baltie" un tas nogrima ezerā, toties otrs stāv Irkutskas piestātnē. Starp citu, sliedes bija bīstami izvilkt pa ledu. Ne jau tāpēc, ka ledus varētu saplaisāt un vagoni — nogrimt. Izrādās ledus Baikālā ir tik varens, ka saplaisājot viegli rāva dzelzceļa sliedes… Jau Aleksandrs III teica, ka gar Baikāla krastu ir jāizbūvē dzelzceļš, taču pie tā ķērās tikai Nikolaja II laikā.
Apstājos pie zīmes, kur tagad sākas Baikāla dzelzceļa iecirknis Kultukā. Nav nemaz tik grūti soļot, vajag tikai trāpīt ritmā, soļojot pa gulšņiem, taču pagājušā gadsimta sākumā katrs metrs bija jāizcīna.
Ceļā "ierakti" miljoniem rubļu
Vēsturnieki stāsta, ka veicamo darbu un grūtību ziņā Baikāla dzelzceļš ir pārspējis jebkuru Krievijā uzcelto sliežu ceļu. Šeit Baikāla krasts agrāk bija īpaši kraujš — vienas vienīgas stāvas klintis.
Spridzināt? Notēst tonnām granīta? Izlauzt tuneļus? Būvēt tiltus? Tika nolemts, ka to visu nāksies darīt. Taču milzu grūtības radās tādēļ, ka šurp it nemaz nav viegli (maigi teikts) nogādāt kravas: starp apdzīvotajām vietām Baikāla krastā ir milzu attālumi, bet ceļu starp vientuļajiem ciemiem nav.
Sākumā tika aplēsts, ka būvdarbi izmaksās 25 miljonus rubļu, vairāk nekā 80 tūkstošus par versti, taču galu galā iznāca daudz vairāk. Klintīs izcirsti 38 tuneļi, starp kuriem garākais ved zem klints 778 metrus. Iežus cirta ar rokām un spridzināja, vienlaikus būvēja balstus, jo citādi visu iznīcināja noslīdeņi. Dārgākais ir Šumihina tunelis: viens tā metrs izmaksāja 1656 cara rubļus (tas ir 299 metrus garš). Tuneli bija ļoti grūti uzbūvēt raga ģeoloģiskās uzbūves dēļ. Būvdarbus izjauca viens nogruvums pēc otra.
Vidēji katra dzelzceļa kilometra izbūvei Baikāla krastā bija vajadzīgs vagons spridzekļu. Lielāko daļu darbu darīja katordznieki, kas tuneļu rakšanai lika lietā tikai kuvaldas, cirtņus, laužņus un lāpstas.
Pagājušā gadsimta pirmajos gados te strādāja aptuveni 3 tūkstoši cilvēku, vēlāk viņu skaits pieauga līdz 15 tūkstošiem — krievu un japāņu karš steidzināja darbus. Te strādāja ne tikai katordznieki, bet arī algoti strādnieki: krievi no Urāliem, burjati no Aizbaikāla, mongoļi, ķīnieši, albāņi (viņi prata meistarīgi izmantot būvdarbiem bez javas neapstrādātus, pēc formas pielāgotus akmeņus), franči, šveicieši, austrieši, grieķi un itāļi. Itāļi tika uzskatīti par īpašiem meistariem, un daudzi no viņiem vēlāk apmetās šeit uz dzīvi.
Katrs kilometrs — muzeja eksponāts
Tagad vilciens noteikti apstājas gandrīz pie katra tuneļa, taču tiem, kas dod priekšroku pārgājieniem, krastā atrodami soliņi īsai atpūtai un uzkodai. Katrs kilometrs te ir īpašs muzeja eksponāts.
Piemēram, 77. kilometrā ir galerija Nr.1, 90. kilometrā — Katordznieka gravā — karjers, kur skaldīja un apstrādāja akmeņus Baikāla dzelzceļa būvdarbiem. Šeit ir arī viena no spēcīgākajām atbalsta sienām. 97. kilometrā — Platais skatu tunelis, kas tagad atrodas nomaļus (līdzās izbūvēts jauns ceļš), tāpēc vecais aizaug ar kokiem. 98. kilometrā ir Ulanovo pārmiju ceļš, kur uz rezerves sliedēm izveidojusies veco lokomotīvju ekspozīcija.
Daudzās klintīs ir balta marmora izeja virszemē. 105. kilometrā klintīs atrasti aptuveni 70 minerāli! 120. kilometrā pāri Maritujas upei ved tilts un stāv omulīgas XIX gadsimtā celtas mājiņas.
149. kilometrā — Angasoļskas ciems, Vecā Angasolka. Šurp mēdz doties svētceļnieki, lai apmeklētu Rērihu ģimenes mantojuma muzeju, kur aplūkojams liels skaits mistiskā mākslinieka darbu. Stāsta, ka šajā namā viņš mēdzis apstāties ekspedīcijās cauri Sibīrijai uz Dienvidaustrumāziju, taču tā ir tikai leģenda — Rērihs tikai brauca cauri šim ciemam.
Apstājos bezgalīgā ezera krastā. Kaut kur tur, Baikāla vidū, ezera dzīlēs droši vien guļ leģendārais "Kolčaka zelts". Leģenda vēsta, ka admirālis, atkāpjoties zem Sarkanās armijas spiediena, veda līdzi cara zeltu — 1600 tonnas. Zirgi, kuri vilka zeltu pajūgos pa ledu, un cilvēki, kuri gāja līdzās kamanām, stinga —60 grādu salā. Taču pēkšņi sākās atkusnis, ledus plaisāja, un "Kolčaka zelts" nogrima dzīlēs, 1600 metru dziļumā.
Tiesa, ir gan arī citas versijas. Taču šķiet, ka zelts vēl joprojām ir tur! Vai tad velti gandrīz vai ik gadus tiek organizētas ekspedīcijas tā meklējumiem?
Labi, šurp es vēl atgriezīšos, lai pameklētu Kolčaka zeltu. Taču tagad mans ceļš ved tālāk — uz Aizbaikālu, uz svēto Alhanaja kalnu.
