Iestājoties jaunajai tūkstošgadei, es sāku ceļot pa Sibīriju: Tuva, Hakasija, Krasnojarska, Baikāls, Irkutskas apgabals un Burjatija. Pasakaini skaistas vietas, kur atdzīvojas leģendas. Ar katru gadu arvien skaidrāk es redzēju, kā eiropieši atklāj arvien jaunus un jaunus apvāršņus Austrumsibīrijā, kuras plašumos pazūd Francija, Vācija, Zviedrija, Norvēģija un visādas Itālijas vai Spānijas pat nepamanīsi. Sibīrijai ir citi apgriezieni!
Laika spēles tālsatiksmes vilcienā
Kārtīgi salīmēta Austrumsibīrijas karte atrodas manā priekšā uz galda. Braucu plackartē, vilcienā, kas jau piekto stundu rāmi dun gar Baikālu. Uz šīs kartes es katru gadu ar pildspalvu atzīmēju tās vietas, ko jau esmu apciemojis un burtnīcā pierakstu nākotnes plānus: Ņižņeudinska; kalnainā Tofalārija; taigas klātais Žigalovskas rajons, kurai cauri tek Ļenas upe; Kačugska, kur mani jau gaida evenki; kalni aiz Orļenoka stacijas, klintis netālu no Baikāla Smilšu līča — un tas vēl nebūt nav viss…
Baikāls šķiet bezgalīgs, un laika izjūta pilnībā ir zudusi. Laiks atduras Baikāla klinšainajos, augstajos krastos. Kā sastinguši viļņi gaisā slejas ciedras un bērzi. Aiz loga laika plūdums ir cits, bet šeit vilcienā tas, šķiet, katram tas ir atšķirīgs, katram savs.
Visi pulksteņi vilcienā rāda Maskavas laiku, taču braucēji dzīvo pēc vietējā. Elektroniskais pulkstenis kaut kur Pribojā, Riekstu gravā vai Bojarskā rāda trīs naktī, bet visapkārt jau dzīve rit pilnā sparā. Irkutskas apgabalā laiks par piecām stundām atšķiras no Maskavas laika.
Īsajās pieturās, kad vilciens uz brīdi apstājas, vagonus tūdaļ apstāj ogu tirgotāji par spīti policijai, kura stingri aizliedz tādu "mazo biznesu": zemeņu spainis — 500 rubļi, maisiņš vārītu kartupeļu — 100, kūpināta zivtiņa — 50. Mazās stacijas it kā atmostas, kad tajās uz brītiņu apstājas garām braucošie vilcieni.
Šķiet, arī pavadoņi ir mazliet apjukuši. Daudzi pret galvaspilsētas laiku izturas filosofiski: pulkstenis rāda, ka ir nakts melnums, bet aiz loga sen jau ir uzlēkusi saule. Brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli cauri visām Krievijas laika joslām ir patiesi liels ceļojums. Esmu to jau vairākkārt veicis "plackartes" vagonā — te brauciens ir daudz interesantāks nekā kupejā. Tā rīkojas arī citi eiropieši. Tūristu šajā līnijā kļūst ar katru gadu vairāk.
Man pretī sēž meitenes no Holandes — Anneka un Grita. Viņas ceļo jau otro mēnesi. Braucienu sākušas Tālajos Austrumos. Arī Anneka izvilka savu karti. Tāpat kā manējā, tā ir gana saņurcīta. Vēl viņai bija paciņa vilciena biļešu no dažādām stacijām.
— Vilcienā sēdāmies Vladivostokā, kad atlidojām no Amsterdamas. Tas bija maija beigās. Nokļūstam līdz stacijai, sekojot atzīmētajam maršrutam, tad izkāpjam, lai tepat atkal iekāptu nākamajā vilcienā, taču jau pēc divām nedēļām. Nupat bijām Ulanudē, atklājām Burjatiju, — tā saka meitenes.
Viņas izkāpa Irkutskā. Gritas vietu ieņēma vācietis Dītrihs. Viņš sev līdzi vagonā iestiepa riteni un — laikam jau ar Dievpalīgu — nobāza to uz trešā plaukta. Viņš nolēmis pavizināties pa Sibīrijas plašumiem ar riteni. Nesen viņš atgriezās no Hužiras ciematiņa Olhonā (no Irkutskas līdz tam būs gandrīz 300 kilometri).
"Omuļus saēdos tā, ka pietiks desmit gadiem. Ļaudis visur mani viesmīlīgi uzņēma. Es mīlu Sibīriju. Šurp braucu jau piekto reizi," — stāstīja Dītrihs.
Tāpat kā mani, arī viņu jau sen ir nogurdinājusi Eiropa, tāpēc reizi gadā viņs dodas uz Sibīriju atvilkt elpu. Cilvēku attiecības šeit ir pavisam citādas, bet daba — tāda, kādu Eiropā ar tās viscaur sabūvētajām pilsētām, ne sapņos neredzēsi. Un laiks šeit rit pavisam citādi.
Dūmots helikopteris
Es kāpju laukā Ņižņeudinskā (nakts brauciena attālumā no Irkutskas). Pilsētiņas nomalē atrodas aerodroms — simtgadīga koka mājiņa. No turienes Mi-8 helikopteri lido uz Tofalāriju. Tur dzīvo viena no skaitliski mazākajām tautām — tofi, kādreiz dēvēti par karagasiem. Tīrasinīgu tofu Krievijā ir atlicis vairs tikai apmēram divi simti.
Var pat teikt, ka Tofalārija ir kā atsevišķa valstiņa ārpus civilizācijas, paslēpusies kalnainajā Austrumu Sajānu taigas dziļumos. Tā robežojas ar Krasnojarsku, Tuvu un Burjatiju. Šeit ir tikai trīs ciematiņi: Aligdžera, Augšgutara un Nerha.
Stāsta, ka skaistākas vietas par šo Irkutskas apgabalā neesot, taču tur nokļūt gan it nemaz nav viegli. Izrādās, ka lietainā un miglainā laikā helikopteri nelido.
Mēs ar tofiem domājām izlidot 11.00, taču helikotperis spītīgi atsacījās mūs nogādāt Aligdžerā, lai arī Ņižņeudinskā debesis bija skaidras — Aligdžerā kalni grimst dūmos pēc ugunsgrēkiem Krasnojarskas novadā, turklāt vēl lietus līst.
— Un nav zināms, kāda prognoze būs pēc stundas: kalnos laiks nemitīgi mainās. Pērn augustā mēs šurp kā uz darbu staigājām, pat kopā ar bērniem, bet mājās Aligdžerā nokļuvām tikai septembrī. Pirms trīs dienām no Tofalārijas atgriezās tūristu grupa. Bija plānots tur pavadīt desmit dienas, taču nācās uzkavēties veselas divdesmit, jo aizlidot nebija iespējams, — tā man stāstīja kāds tofs vārdā Viktors.
Todien man aizlidot neizdevās, un prognozes nesolīja neko labu tuvākajai nedēļai. Tātad Tofalāriju es pagaidām neredzēšu. Laiks bija caur Irkutsku doties uz Kačugu — centrālo ciematu Irkutskas apgabalā, kur dzīvo evenki.
Tungusu bērnus amajs nebaida
No Irkutskas līdz Kačugai ar maršruta autobusu jābrauc četras stundas. Autobuss reizi dienā veic šo maršrutu turp un atpakaļ. Tagad šeit ir ceļš, bet agrāk te tik tikko varēja izbraukt "Urāli", un pat tie stiga purvos un gāzās pāri kritušajiem kokiem. Ziemeļos jau no bērnības mācās dzīvot pēc skarbajiem taigas likumiem: septiņgadīgs puika jau prot turēt ieroci, bet rikšot zirga mugurā iemācās vēl agrāk. Tagad evenki (tulkojumi gadās dažādi: "uzplaukušie ziedi", "cilvēki ar sasalušām lūpām", ir arī citi varianti), ko mēdz dēvēt arī par tungusiem ("pa kalniem ejošie"), ir maza tautiņa, taču agrāk bija viena no lielākajām. Šī bija viņu zeme.
Līdz pat 20. gadsimtam Angāra tika saukta par Augštungusku. Par Irkutskas cietums, no kā izaugusi Irkutska, tika saukts par Jandašau — to kazaki uzcēla tungusu kņazam Jandašam. Tolaik zinātnieki strīdējās: nevis Angāra ietek Jeņisejā, bet Jeņiseja — Augštunguskā. Un, iespējams, tieši Augštunguska ir ūdeņiem bagātākā upe Sibīrijā. Tagad viss ir citādi: Tunguska ir visparastākā upe, un evenku skaits sarucis līdz dažiem simtiem.
Kačugā es iepazinos ar evenku mednieku Sergeju Maļutinu. Viņš gatavojās uz mēnesi vai diviem doties taigā, bet māju atstāt mazmeitu — 14 gadus vecās Olgas un 15 gadus vecās Žannas ziņā. Žanna dzīvo Kačugā, bet Olga — Činongas ciematiņā, līdz kuram trīs dienas garš ceļš gan Šonas un Kerengas upju krastiem.
— Tur bieži sastopam amaju (lāci — red.). Viņš neaiztiek, ja tu skaļi bļauj: izbīstas un mūk prom kā karamuns (vāvere — red.) Kad amajs ir tuvumā, nevajag šaut ne gaisā, ne uz viņu, bet gan zemē. Zvēram spilventiņi ir ļoti jutīgi. Jūtot kā zeme dreb, viņš nobīstas, — tā man stāstīja Olga un izvilka no kabatas zobu pusplaukstas lielumā. — Tas ir vilka zobs. Tēvs ziemā nogalināja. Auksta bija ziema, pat —50 grādi, ciedras sprēgāja.
Olga un viņas māsa pacienāja ar zapti no taigā lasītām ogām un sacīja: ja es būtu atbraucis pēc vectēva atgriešanās no medībām, cienasts būtu citādāks. Tungusu mīļākie ēdieni: amans — lielo zvēru kaula smadzenes, hagens — jēlas meža zvēru aknas, un, protams, tikko nogalināta zvēra karstās asinis.
Kačugas veikalā, kur iegādājos brīnišķīgu, turpat ciematā ražotu limonādi, man pastāstīja, kā Sergejs Maļutins ar trāpīgu naža cirtienu deniņos nogalinājis lāci. Tā ir pati vārīgākā vieta: "Ierocis pēc pirmā šāviena zvēram pierē nez kāpēc iesprūda. Lode atlēca no viņa kā no bruņām." Sergejs Petrovičs man pēc tam parādīja to pašu lāčādu un tiešām, deniņos bija naža atstāts caurums.
Runā, ka taigas gari viņam palīdz, tas esot vietējā šamaņa nopelns. Vajadzētu arī man pie šamaņa aiziet, lai viņš noslēdz vienošanos ar gariem, lai tie man palīdzētu turpmākajā ceļojumā pa Sibīriju.
