Viņa ir ieradusies Rīgā, lai piedalītos šajā Krievijas projektā, kas pirmo reizi norisinās Rīgā. Kā viņas oponents pasākumā piedalījās dzejnieks no Odesas Boriss Hersonskis. Diskusiju tēma — "Izpratnes grūtības: kultūra un politika". Sputņik pārstāvim izdevās kādā brīvākā brīdī uzdot savus jautājumus.
- Mūsdienās politika bieži iejaucas mākslā un kultūrā. Kā jums šķiet, cik lielu ietekmi uz kultūru tas atstāj?
Es pati šobrīd lasu tikai populārzinātnisko literatūru, ja vien pietiek laika. Šajā nozarē šobrīd viss ir ļoti sarežģījies — lai arī mana pamatizglītība saistās ar bioloģiju un ģenētiku un es joprojām par to visu ļoti interesējos, arī man dažkārt ir pagrūti izprast to visu. Saprotiet, es ģenētikas jomā izglītojos pirms piecdesmit gadiem. Mācību grāmatā, no kuras mācījāmies, bija aprakstītas divdesmit ģenētiskas slimības — tikai divdesmit! Tagad cilvēka genoms ir pilnībā aprakstīts. Zinātne mums gatavo daudz mīklu un noslēpumu, daudz ko vēl vajag izzināt.
Revolūciju saskatu nevis politikā un sabiedrībā, bet zinātnes lauciņā. Tas ir daudz interesantāk un varenāk.
- Tātad mēs dzīvojam nākotnē?
— Pilnīgi pareizi. Es ļoti spēcīgi izjūtu šo robežu ar nākotni, ko nespēšu pārkāpt. Varbūt ar vienu kāju es jau atrodos uz šīs robežas, tomēr es esmu cilvēks no pagātnes.
Tieši tāpēc, kad mans jaunākais mazdēls, kuram tagad ir divi gadi un trīs mēneši, piemin kādas spēles vai seriāla nosaukumu nevis, piemēram, "Mašu un lāci", es saprotu, ka viņš ir daudz sagatavotāks nākotnei nekā es. Rodas sajūta, it kā es raudzītos nākotnē caur stiklu, bet pati vēl joprojām atrastos pagātnē.
Tomēr atzīšos, ka pagātne man arvien vēl patīk labāk, jo es jau tagad redzu tās briesmas, ko nesīs nākotne. Tās lielā mērā ir saistītas arī ar manu agrāko profesiju, proti, ar ģenētiku, jo tas, ko šobrīd var sastrādāt cilvēks, var radīt briesmīgas sekas. Viens no iemesliem, kāpēc sāku nodarboties ar zinātni, ir tas, ka manī vienmēr ir mājojusi sajūta, ka tā ir ārpus morāles. Nē, tā nebija amorāla, nebija morāla — tā vienkārši pastāvēja ārpus šiem kritērijiem.
- Tātad tagad tā vairs nav…
— Pilnīgi pareizi. Burtiski pēdējās desmitgades laikā viss ir mainījies, precīzāk izsakoties, kopš atombumbas radīšanas. Šodien tas attīstās visos virzienos. Ja zinātne kļūst amorāla, tas ir pasaules gals, jo viss, kas notiek, kļūst ārkārtīgi bīstams. Ideja par pavisam reālu apokalipsi ir tepat uz sliekšņa. Vienīgā prasība pret šodienas zinātni ir prasība pēc augstām morāles vērtībām, bet tieši šajā ziņā mums viss ir ļoti bēdīgā stāvoklī.
Postmodernā pasaule piedāvā sistēmu, kurā apspriest drīkst visu. Starp "jā" un "nē" ir sastopamas vēl daudzas starpgradācijas. Var izvēlēties jā vaI nē, bet var gan vienu, gan otru. Mēs esam tā visa gūstekņi, jo, no vienas puses, tas ir ļoti aizraujoši un mēs esam ļoti toleranti, atļaujot katram izteikt savu viedokli, bet no otras puses — kur gan ir šīs tolerances robeža? Tas ir būtisks jautājums.
Mēdz būt laiki, kad katra cilvēka atbilde ir svarīga. Šobrīd mēs esam nonākuši situācijā, kad no cilvēka ir nepieciešama personiska atbilde: es saku "jā" vai tomēr "nē". Tā ir mūslaiku īpatnība.
- Ko jūs gribētu ieviest mūsdienās no pagātnes? Viena no "Dialogu" diskusijām ir par Atmiņas institūtiem. Ko, jūsuprāt, būtu vērts atcerēties un paņemt līdzi no pagātnes?
— Esmu vēlīnais sešdesmitnieks. Atceroties savu pagātni, varu izstāstīt, kas labs tajā ir bijis. Mums bija pilnīgi skaidrs, kas ir "savējie" un kas "svešie". Mūsu, savējo, nebija nemaz tik daudz. Mūsu pasaulē, kurā viss bija deficīts, vienīgais, kas bija ārpus tā, bija brīnišķīgas, cilvēciskas attiecības.
Mūs vienoja milzīga vēlēšanās lasīt un mēs tiešām daudz lasījām. Tās grāmatiņas, ko tu uz nakti iedod draugam un, kuras pēc tam ir jāatdod — tā, lūk, bija ļoti būtiska dzīves koordināta. Piedevām vēl nebija nekādu pakalpojumu, ko būtu iespējams nopirkt par naudu, vajadzēja lūgt draudzeni, lai vajadzības gadījumā pieskata bērnus. Protams, mums bija ģimenes dzīve. Varu sacīt, ka tā nebija virtuāla, bet gan reāla ģimene, tāpēc dzīvojām ļoti cieši.
- Nebija sašķeltības…
— Protams!
- Sarunas virtuvē
— Pie tām mēs diemžēl esam atgriezušies. To, kas tagad notiek Krievijā, es nešaubīgi uzskatu par sava veida atgriešanos pagātnē, jo Krievijā šībrīža situācija ir tāda, kad virtuve ir kļuvusi par vienīgo reakcijas lauku — viss pārējais ir it kā atdalīts, nogriezts.
Bet, paldies Dievam, šodien izrādījās, ka ir mūzika, ir dzejnieki, rakstnieki… Kultūras dzīvi nav nomākuši. Patiesībā mēs atkal atgriežamies pie tādas ģimeniskas kultūras dzīves, aizstājot tās lielās, īstās ģimenes, kādas bija kādreiz un kuru tagad vairs nav. Mēs sev radām ģimeniskas situācijas draugu starpā un, jāsaka — tas joprojām strādā.
Es vēl joprojām varu sacīt, ka dzīvot rietumos ir labāk, bet visa mūsu dzīve joprojām grozās ap Krieviju. Aizvadījusi dažus mēnešus Itālijā, es jau skumstu. Kad ierodos Maskavā, laiks skrien vēja spārniem, jo nemitīgi kaut kas notiek. Un tie mīļie, kurus pazīsti jau kopš jaunības, ar tām pašām problēmām kā agrāk: bērni, nauda. Viss ir tāpat. Mēs jau esam novecojuši, bērni — izauguši, mazbērni ir gandrīz lieli, bet mēs atkal atgriežamies pie tā vienojošā, reiz mūsu pašu radītajā vidē. Cilvēcisko attiecību vērtība patiešām ir tas, pēc kā var ilgoties, taču ar laiku tā tikai samazināsies.
Kad es pastaigājos gar jūras piekrasti Itālijas laukos, kur pavadu ļoti daudz laika, reiz ieraudzīju pusaudžus, aptuveni 12-15 gadu vecus, kuri bariņā stāv un sarunājas. Mana draudzene teica: "Paskaties, visiem viņiem ir rokās gadžeti." Viņi ir atnākuši uz jūras krastu, viņi sarunājas, un tāpat nevar novērsties no savām ierīcēm. Tā ir svarīga zīme, ka ar viņiem notiek kaut kas tāds, ko es nekādi nevaru atbalstīt.
Pie manis nesen ciemojās mazbērni, kuri tagad dzīvo Anglijā un, diemnžēl, savā starpā jau sarunājas angliski. Es saprotu, ka ar krievu valodu viņiem varbūt problēmu nebūs, taču lielākoties viņi tomēr sazināsies angliski. Arī viņus es nevaru atraut no gadžetiem.
Man ir savs kultūras uzdevums — man vajag, lai viņi izlasa "Kapteiņa meitu". Es jau septīto reizi, septītajam cilvēkam lasu tās pašas grāmatas, kuras uzskatu par nepieciešamām. Protams, viņi paņems rokās savas ierīces, kurās lasīs un klausīsies pavisam ko citu. Tāpēc es, veltot tam pēdējos spēkus, cenšos viņiem dot to, kas ir dārgs man pašai. Kas no tā visa iznāks, to es nezinu, bet es cenšos…
P. S. Apgaismības projekts "Dialogi" vairāk kā divus gadus darbojās Sanktpēterburgā, Majkovska bibliotēkā. Vēlāk, kad projektam nācās atstāt šīs telpas, tā radītājs Nikolajs Solodņikovs nolēma par mūsdienu pasauli diskutēt Latvijā. "Dialogu" debija norisinājās šajās brīvdienās "Gaismas pilī", Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Pasākumā piedalījās žurnālisti Aleksejs Venediktovs, Oļegs Kašins, Iļja Krasiļščikovs, Kembridžas profesors Aleksandrs Atkends, Latvijas Nacionālās operas direktors Andris Vilks un, protams, dzejnieks Boriss Hersonskis un rakstniece Ludmilla Uļicka.
Projekts atklāts 2013. gadā. Šajos trīs gados tajā piedalījies Nobela prēmijas laureāts literatūrā Svetlana Aleksejeviča, Aleksandrs Sokurovs, Ermitāžas direktors Mihails Piotrovskis, rakstnieks Zahars Priļepins, mācītājs Aleksejs Ufimskis un daudzi citi populāri un plaši pazīstami cilvēki, pārstāvot dažādus sabiedrības slāņus un skatu punktus.
"Dialogi" ir bezmaksas pasākums. Reizi mēnesī tā dalībnieki tiksies Rīgā, Nacionālās bibliotēkas konferenču zālē.
