Savas domas šajā jautājumā izsaka Krievijas Zinātņu akadēmijas ASV un Kanādas institūta zinātniskais līdzstrādnieks Gevorgs Mirzajans.
Donalds Tramps ir viens no visvairāk ienīstajiem ASV prezidenta kandidātiem pēdējo gadu laikā. Pie tam runa ir ne tikai par amerikāņu vēlētājiem – Trampu nemīl arī Austrumeiropā, it īpaši Baltijas valstīs. Vietējo augstāko aprindu pārstāvji ir pārliecināti, ka, republikāņu kandidātam nākot pie varas, viņu valstis tiks atdotas krievu lācim uzkodai un kļūs par viņa midzeni.
Šīs bailes ir izskaidrojamas ar daudzajiem Trampa paziņojumiem, piemēram, par NATO neatbilstību mūsdienu apstākļiem. Bailēm ir noteikts pamats. Jā, lietuviešu, latviešu un igauņu viedoklis tiks atmests malā itin mierīgi. It īpaši cēla mērķa – pēc Trampa domām – amerikāņu nacionālo interešu vārdā.
Iezīmējot savu ārpolitikas programmu, republikāņu kandidāts precīzi norādīja uz Obamas galvenajām problēmām – pragmatiskas pieejas trūkums un nepareiza izpratne par amerikāņu interesēm, kuru pamatā ir nevis režīmu maiņa un pasaules demokratizācija "no jūras līdz jūrai", bet gan ASV apdraudošu parādību, piemēram, starptautiskā terorisma likvidēšana. Taču tas apdraud arī režīmus Sīrijā un Krievijā.
NATO centieni uzpūst "Krievijas apdraudējuma" burbuli ir likuši novērst uzmanību no liekās resursu tērēšanas. Laikā, kad NATO Varšavas samitā pieņem pret Krieviju vērstas rezolūcijas un nostiprina austrumu flangu, teroristi izdara vienu uzbrukumu pēc otra. Savukārt Tramps piedāvā pilnībā pārvērtēt ārpolitikas līniju, atteikties no liekiem konfliktiem un saistībām, kā arī uzsākt sadarbību ar Krieviju cīņā pret kopējiem draudiem.
Būtu loģiski pieņemt, ka šīs sadarbības attīstībai alianse būs spiesta atteikties no agresīvajām darbībām pret Krieviju (tieši to jau iesaka attapīgais Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers), un turklāt vēl – kas to lai zina – varbūt pat vienoties ar Maskavu par spēles noteikumiem pēcpadomju teritorijā,
Baltijas valstīm tāda vienošanās ir gluži kā trimda Āfrikā. Gadiem ilgi tās ir pauduši savu pret Krieviju vērsto noskaņojumu un centušās to uzspiest visai pārējai Eiropai. Pēc notikumiem Krimā un Donbasā tām izdevies ne tikai sasniegt savu mērķi, bet arī saņemt savas dividendes. Baltijas valstis sevi pozicionēja kā aizsardzības un politiskā spiediena avangardu un par to saņēma noteiktas dividendes (tostarp arī materiālos labumus) no NATO sabiedroto puses.
Kādā brīdī Polija ar Baltijas atbalstu uz laiku pat saņēma pilnvaras no Vācijas Eiropas antikrieviskās politikas veidošanai. Tagad jau Eiropa ir nomierinājusies pēc Krimas radītajām emocijām, taču politiku attiecībā pret Krieviju vairs nespēj pavērst atpakaļ – Baltijas valstis bloķē šos mēģinājumus, it īpaši tāpēc, ka sajūt ASV atbalstu. Obamam nav vajadzīga Krievijas un Eiropas attiecību normalizācija, jo ES un Krievijas konflikts novājina abas puses un pastiprina Vašingtonas ietekmi uz abām pusēm.
Ja nu Tramps nolems vērst NATO un visus kolektīvos Rietumus pret reālajiem draudiem – pret islāmisko terorismu, Baltijas valstu viedoklis būs pēdējais, ko viņš ņems vērā. Republikāņu kandidāts jau ir paziņojis, ka sabiedrotajiem ir jāzina sava vieta un tie nedrīkst traucēt amerikāņiem īstenot savas intereses. Šajā situācijā Baltijas valstis kļūs par NATO pievārti, līdz ar to gaidāma finansējuma samazināšanās, mediju intereses zudums un galīga izgaišana no NATO un ES politikas galvenā vektora.
Vai Tramps turēs vārdu?
Taču šī Baltijas elitēm tik ļoti nepatīkamā scenārija ceļā ir vairāki svarīgi "bet". Pirmkārt, Trampam ir jāuzvar prezidenta vēlēšanās novembrī, tikai tad viņš varēs īstenot savu ciniski pragmatisko līniju. Pagaidām viņš nav pat favorīts. Jā, Tramps atpaliek no Hilarijas tikai aptuveni par trim procentpunktiem (43,8 pret 40,6 saskaņā ar portāla Realclearpolitics datiem). Tomēr ASV kopējam reitingam nav tik liela nozīme, kā situācijai pa štatiem.
Atgādināsim, ka Savienotajās Valstīs prezidentu ievēl kolēģija – štatu pārstāvji. Jo lielāks ir štats, jo lielāku pārstāvju skaitu tas deleģē (piemēram, Kaliforniju pārstāv 55 cilvēki, tās kaimiņu štatu, Nevadu – tikai 6). Kandidāts, kurš uzvarējis štatā, saņem visus tā pārstāvjus. Jāsaka, ka šo vēlētāju ziņā Hilarijai ir ievērojams pārsvars – viņas pusē esošie štati dod 209 vēlētājus pret 164 pārstāvjiem, ko saņem Tramps. Par prieku republikāņu kandidātam, vairākos štatos (kas kopumā dod 165 pārstāvjus) viņa rezultāti ir tādi paši kā Hilarijai, tāpēc Tramps vēl var atspēlēties. Viņam par labu varētu nākt jauni musulmaņu veikti terorakti vai skandāli, kuros iesaistīta Hilarija. Un tomēr pašlaik viņš atpaliek. Ja Tramps uzvarēs priekšvēlēšanu kampaņā, parādīsies vēl viens "bet" – viņš ir pats sev saimnieks, tāpēc var dot vārdu vai atsaukt to. Nav nekādu garantiju, ka Tramps rīkosies pretēji tradīcijām un pildīs kampaņas gaitā dotos solījumus. Pat Obama solīja iedzert kafiju kopā ar Ahmadinežadu un Kimu Čeniru, taču ne viens, ne otrs ielūgumus nav sagaidījuši (vienam pienāca gals prezidentūrai, otram – dzīvei).
Ja nu tomēr notiks brīnums un Tramps pēc uzvaras nolems turēt doto vārdu, viņš saskarsies ar trešo "bet" – Kongresu. Kapitolijs nopietni ietekmē ārpolitisko lēmumu pieņemšanas procesu. Diezin vai Kongress piekritīs tik nopietnai kursa maiņai attiecībā uz Krieviju. Taču Trampam nav ne spēka, ne sakaru un, iespējams, nav pat vēlēšanās konfliktēt ar Kongresu Krievijas jautājumā.
Tieši tāpēc tuvākajā laikā Baltijas valstīm nedraud Krievijas un ASV attiecību uzlabošanās, tomēr tas nenozīmē, ka viņi var arī turpmāk destabilizēt Maskavas un rietumvalstu attiecības. Konflikts Krievijas un ASV attiecībās mazināsies, un sadarbība atsāksies pat gadījumā, ja pie varas nāks Hilarija Klintone, vienkārši tas nenotiks tik ātri, kā to vēlētos Tramps.
Pasaule mainās, un ASV vairs nespēj nodrošināt kārtību pasaulē. Aizvien biežāk amerikāņi uzvedas kā zilonis (vai ēzelis – tas atkarīgs no valdošās partijas) porcelāna trauku bodītē. Jebkurā gadījumā jaunajam prezidentam un jaunajam Kongresam nāksies iemācīties darīt to, par ko runā Tramps – izvērtēt spēkus, precīzi nospraust amerikāņu intereses un aizsargāt tās ar sadarbības palīdzību, nevis konfliktā. Jāņem vērā, ka Krievijai un ASV ir plašas kopīgās intereses, piemēram cīņa ar teroristisko grupējumu ISIS vai kodolieroču izplatīšanās problēmas. To saprot arī Klintone. Patiesībā sadarbības process jau ir sācies ar vairākiem darījumiem Sīrijas jautājumā, starp kuriem, piemēram, ir konflikta politiska risinājuma plāna izveide. Nav ieslēgts, ka gadījumā, ja prezidenta krēslā sēdīsies Tramps, tāds pats plāns parādīsies arī Baltijas valstīm tik sāpīgajā Ukrainas jautājumā. Iespējams, Baltijas valstīm vajadzētu ņemt vērā tendences un pielāgoties tām, lai galu galā nepaliktu pavisam bešā.
