RĪGA, 9. maijs — Sputnik. Jau vairākus gadus Rietumos veidojas ārkārtīgi negatīvs Krievijas un tās prezidenta Vladimira Putina tēls. ASV prezidents Baraks Obama publiski nosauca Vladimiru Putinu par "skolnieku, kurš garlaikojas pēdējā solā", bet Krieviju sarkastiski iekļāva "reģionālo valstu" kategorijā. Ar šādiem vārdiem savu apskatu sāka Džonatans Adelmans materiālā "Pārdomas par neiedomājamo". Pilnais viņa raksts publicēts portālā InoSMI.
Rodas jautājums: kā Krievijai no jauna izdevies kļūt par nozīmīgu lielvalsti pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā? Kā Putinam izdevās to paveikt bez agrārās vai patēriņa revolūcijas, neskatoties uz naftas cenu krišanos? Ja jau Putins ir tik slikts līderis, ar ko izskaidrot viņa sekmīgās intervences Gruzijā (2008.), Krimā (2014.), Ukrainā (2014.–2016.) un Sīrijā (2015–2016)?
Patiesībā Putins ir tālredzīgs līderis, kurš balstās uz Krievijas IeM un lieliskā ārlietu ministra Sergeja Lavrova efektīvo darbu.
Ik gadus tērējot 49 miljardus dolāru drošībai, Putins ir atjaunojis Krievijas militāro potenciālu. Valstij ir 1790 stratēģisko kodolieroču vienības. Krievijā, kurā dzīvo 140 miljoni iedzīvotāju, ir 13 miljoni augstskolu absolventu, un valsts var palepoties ar miljonu augsta līmeņa zinātnieku, inženieru un tehniķu. Lielākā daļa speciālistu strādā militārajā sektorā.
Daudzas agrākās lielvalstis tagad jau sen ir zaudējušas šo statusu. 1904. gadā Japāna sakāva krievu armiju, no 1937. līdz 1945. gadam ieņēma plašu Ķīnas teritoriju, un sasniedza IKP četru triljonu dolāru apmērā, taču tagad tā vairs nav lielvalsts. Pēc sakāves Otrajā pasaules karā, ko vainagoja kodolbumbu sprādzieni Hirosimā un Nagasaki, kā arī amerikāņu okupācijas pēckara periodā, Japāna kategoriski atteicās turpmāk iejaukties citu valstu darīšanās un pilnībā atteicās no kodolieročiem.
Eiropa, kurā agrāk bija vairākas iespaidīgas lielvalstis – Vācija, Francija, Anglija un Austroungārija, tagad ir izvēlējusies citu ceļu. Pirmajā pasaules karā Vācija varēja sagraut krievus, un 1941.-42. gadā bija tuva uzvarai.
Šodien trīs lielvalstis ar vāju militāro spēku var palepoties ar tūkstoti tanku un dažiem aviobāzes kuģiem. Vājā ekonomiskā izaugsme (1,5% gadā), domstarpības ES dalībvalstu starpā, migrācija no Tuvo Austrumu valstīm, nopietnas problēmas vājākajās ES valstīm, piemēram, Grieķijā, liek Eiropai pievērsties savām iekšējām problēmām, nevis risināt starptautiskos jautājumus.
Ķīna, kuras IKP sastāda desmit triljonus dolāru, eksports pārsniedz divus triljonus, rezerves fonds – trīs triljonus, kuras 9 706 961 kvadrātkilometrus plašajā teritorijā dzīvo 1,35 miljardi cilvēku, ir nākotnes lielvalsts. Kopš Dena Sjaopina modernizācijām, kas tika uzsāktas 1978. gadā, valsts ir spērusi milzīgu soli uz priekšu.
Taču arī Ķīna saskaras ar problēmām, kuru mērogs patiešām ir fantastisks: satriecošs gaisa piesārņojums, 675 miljoni zemnieku, korupcija, autoritāra vienas partijas diktatūra, likuma virsvadības trūkums, strauji novecojoša iedzīvotāju masa, simtiem tūkstošu bērnu, kas uzturas bērnu namos un tikai 7500 dolāri IKP uz vienu iedzīvotāju. Neskatoties uz augošajiem līdzekļiem, kas tiek atvēlēti aizsardzībai (150 miljardi dolāru), Ķīnas bruņotajiem spēkiem būs vajadzīgi vēl vismaz desmit gadi, lai tā patiešām kļūtu par mūsdienīgu armiju.
Indijā 20% iedzīvotāju ir analfabēti, 300 miljoni cilvēku dzīvo bez elektrības, un IKP uz vienu iedzīvotāju (1300 dolāri) sastāda nepilnus 3% no ASV rādītāja. Indija konfliktē ar Pakistānu, un tās arsenālā ir 200 kodolieroču vienības. Indija, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz miljardu, kļūs par lielvalsti tikai tuvāko gadu desmitu laikā.
Atliek tikai Savienotās Valstis – vienīgā globālā lielvalsts pēc uzvaras aukstajā karā un viena no abām superlielvalstīm, kas pasaulē pastāvēja no 1945. gada. IKP 18 triljonu dolāru apmērā, 17 no 20 vadošajām pasaules universitātēm, līdera vieta pasaulē mūsdienīgo tehnoloģiju jomā, militārajā nozarē tiek ieguldīti vairāk nekā 550 miljardi dolāru, un 330 miljoni iedzīvotāju dāvā ASV nopietnas priekšrocības salīdzinājumā ar Krieviju. Taču tagad prezidenta kandidātu vidū ir izvirzījušās personības, kas piekrīt mūsdienās populārajam neoizolacionismam.
Jāņem vērā lēnākie ekonomiskās izaugsmes tempi kopš Lielās depresijas laikiem, depresija ražošanas sektorā, runas, kas klīst administratīvajās aprindās, par ASV bruņoto spēku samazināšanu līdz 1940. gada līmenim un Obamas daļēju aiziešanu no Tuvajiem Austrumiem. Tāpēc durvis, kas Krievijai bijušas aizvērtas ilgu laiku, tagad ir pavērušās.
Neticamais kļūst acīmredzams. Krievija, kas, šķiet, vairs nebija vērā ņemama pēc tās sakāves aukstajā karā, tagad atdzimst kā perspektīva lielvalsts, kas spēj mest izaicinājumu Rietumiem. Krievija ir paveikusi neiespējamo – kļuvusi par lielvalsti, aizpildot tukšumu, kas veidojās pēc agrāko lielvalstu atkāpšanās, pēc varas un varenības zuduma.
