Nacionālā pētnieciskā institūta "Ekonomikas augstskola" Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāns Sergejs Karaganovs pastāstīja Sputnik par migrācijas krīzi, Sīrijas konflikta noregulēšanu un Krievijas vietu jaunajā pasaules sistēmā.
— Atstājot Sīriju, Krievija pārsteidza Rietumus. Koalīcijas partneri cīņā pret ISIS nebija gatavi tādam lēmumam. KF prezidents paziņojis, ka izvirzītie uzdevumi kopumā ir izpildīti, taču ir skaidrs, ka teroristi nav sakauti. Vājināti — jā, bet ne sakauti. Kāpēc tad mēs aizgājām pirms "izrādes" beigām?
— Pirmkārt, paldies Dievam, aizgājām daļēji. Atrasties ilgāk Tuvo Austrumu konfliktu epicentrā nozīmēja iespējamus zaudējumus Krievijas bruņotajos spēkos. Vēlāk to vadībai nāktos lemt, kā atkāpties un kā atriebties par zaudējumiem. Mēs jau saņēmām triecienu mugurā – uzbrukums Krievijas lidmašīnai krasi pasliktināja mūsu agrāk draudzīgās attiecības ar Turciju.
Otrkārt, KF Gaisa kosmiskie spēki (GKS) iznīcināja maksimālu skaitu teroristu un salauza viņu gribu. Līdz šim viņu jutās kā uzvarētāji. Jau pēc gada viņi ierastos bijušās PSRS teritorijā. Agri vai vēlu viņi, iespējams, ieradīsies, taču bez triumfa.
Mēs izglābām leģitīmo Sīrijas vadību un neļāvām "Islāma valstij" to sagrābt. Mēs neļāvām iznīcināt Bašaru Asadu, ko Rietumi pasludināja par ienaidnieku. Visbeidzot, mēs paveicām militāro operāciju, kas turklāt neizmaksāja īpaši dārgi. Operācija izvērtās par militārajām mācībām, kurās izmēģinājām jauna tipa ieročus, kuru nozīme sniedzas tālu pāri Sīrijas robežām. Ja mēs tos vienkārši izmēģinātu, visi kliegtu, ka Krievija draud pasaulei ar kodolkaru.
Visbeidzot, Maskava radīja pamatu konstruktīvam, kaut gan vēl nedraudzīgam dialogam ar Rietumiem. Mums ir jāmāca partneri cienīt mūsu intereses. Mūžīga konfrontācija nav izdevīga nevienam.
— Līdz ar militārajām darbībām, kas ilgst Tuvajos Austrumos ne vienu vien gadu, daudzi cilvēki ir zaudējuši mājas. Bēgļi ir pārpludinājuši Eiropu, un šai straumei nav gala. Cik ilgi Eiropa spēs pretoties migrantiem, kuru skaits ar katru dienu kļūst arvien lielāks?
— Kara darbības nebija vienīgais bēgļu lavīnas iemesls. Šai problēmai ir vairākas saknes.
Pirmkārt, kultūras un reliģijas faktoru ietekmē islāma pasaule ir zināmā mērā atpalikusi no modernās pasaules. Plaisa starp to un Eiropu, kā arī citām Āzijas valstīm aug.
Otrkārt, daudzu gadu laikā veidojās milzīgas demogrāfiskās problēmas. Āfrikas centrālajā un ziemeļu daļā, Tuvajos Austrumos ir liels skaits jaundzimušo, taču darba viņiem nebija. Miljoniem jaunu vīriešu nespēja apprecēties līdzekļu trūkuma dēļ. Terorisma sprādziens pasaulē bija paredzams, bet daudzi nevēlējās redzēt un atzīt šo patiesību. Starp bēgļiem, ko šodien dēvē par "sīriešiem", ir liels skaits pakistāniešu, afgāņu un irākiešu. Šī plūsma nesamazināsies. Domāju, ka pēc 2-3 gadiem mēs redzēsim kārtējo migrācijas vilni, kas pašlaik jau sākas caur Lībiju no Āfrikas.
— Ko darīt Eiropai, kura jau plīst pa šuvēm? Apdraudēta Šengenas vienotības ideja. Vienas valstis ceļ sienas, lai norobežotos no migrantiem, citas joprojām tur durvis atvērtas. Eirodeputātiem nav vienota lēmuma problēmas risināšanai. Vai viņi sūtīs bēgļus uz mājām pēc tam, kad stabilizēsies situācija Tuvajos Austrumos?
— Eiropa savā pašreizējā politiskajā situācijā nav spējīga atrisināt imigrantu un terorisma problēmas. Tā atteicās no cīņas, un ir pārāk toleranta, lai spertu stingrus soļus. Paradoksāli, ņemot vērā to, ka gadsimtiem ilgi Eiropā plosījās reliģiskie kari un valdīja cietsirdība. Tikai pagājušajā gadsimtā viena eiropiešu paaudze izraisīja divus pasaules karus.
Vēlāk eiropieši metās veidot humānu civilizāciju, bet rezultātā ir skaidrs: viņi ir pārcentušies. Es gribētu, lai jaunā Eiropas civilizācija kļūtu par paraugu pasaulei, taču pasaule izvēlējās citu ceļu. Savā pašreizējā veidolā Eiropas modelis nav spējīgs cīnīties un uzvarēt. Diemžēl Eiropu gaida grūti laiki.
— Politiķi nespēj spert stingrus soļus, tāpēc Eiropas sabiedrībā kļūst populāri ultralabējie, radikālie noskaņojumi.
— Ko nozīmē – radikāli? Radikāli tāpēc, ka tie ir normāli? Viens no spožākajiem brīžiem Eiropas vēsturē bija bruņniecība. Man šķita baismīgi tas, ka Jaungada svētkos Ķelnē, kad uzbrukumos cieta vairāk nekā simts sievietes, vācu vīrieši viņas neaizstāvēja. Pat noziedznieku mežonība mani tā nešausmināja. Eiropas kultūrā vīrietis vienmēr ir aizstāvējis savu dzimteni un savu sievieti. Un šodien tādi uzskati tiek uzskatīti par radikāliem?
— Padomju un amerikāņu ideoloģiju cīņa palikusi pagātnē. Kāda, pēc jūsu domām, būs pasaule nākotnē? Pie kādiem poliem veidosies ietekmes centri?
— Gandrīz nekad pasaule nav bijusi divpolāra. Tā bija vismaz trīspolāra, kad, pateicoties Hruščova laika padomju vadības muļķībai, mēs sastrīdējāmies ar Ķīnu. Toreiz PSRS vajadzēja pretoties gan Rietumiem, gan Ķīnai austrumos. Tajā laikā mēs, šķiet, dabūjām "bruku".
Pēc tam uz desmit gadiem izveidojās vienpolāra pasaule.
2000.g sākumā tā sabruka neprātīgās ASV rīcības dēļ, kad tās iebruka un zaudēja karus Afganistānā un Irākā. 2008.-2009. gadu krīze parādīja, ka receptūra, ko pasaulei piedāvāja Rietumi, nelīdz. Sākās sabrukums, un pēc tam parādījās pašreizējā daudzpolārā haotiskā sistēma.
Visticamāk, nākotnē pasaulē atkal izveidosies divi poli, taču to kontūras nebūs tik izteiktas. ASV mēģina ar ekonomiskām un militāri politiskām metodēm veidot ap sevi jaunu polu: ar Klusā okeāna un Transatlantijas partnerattiecību starpniecību.
Otrs pols, visticamāk, veidosies Krievijas un Ķīnas darbības reģionā ar Indijas, Irānas un citu valstu sadarbību. Izveidosies liela Eirāzijas sabiedrība.
Cerēsim, ka tajā iekļausies arī Eiropa. Šodien tā ir ekonomiskās un politiskās cīņas objekts. Par to cīnās, no vienas puses, ASV, no otras – Krievija un Ķīna. Pagaidām nav skaidrs, kam viņa galu galā pievienosies.
— Vai pamatota ir Krievijas politika, kuras gaitā tā pavēršas uz Austrumiem? Vai mums šis reģions ir tuvs? Protams, Ķīna ir ļoti spēcīgs partneris, taču monētai ir arī otra puse — risks nonākt nevēlami lielā atkarībā.
Krievija ir augstākā mērā eiropeiska civilizācija, kas ieguvusi kristietību no Austrumu Romas impērijas, valstiskumu – no vikingiem un kulturāli attīstījusies kā Eiropas daļa. Mēs nevaram atteikties no savas māsas, ja viņa ir saslimusi. Eiropa ir slima.
Krievijas politikas galvenā problēma —ekonomisko reformu trūkums. Ja būs reformas, mēs nenokļūsim atkarībā no Ķīnas. Mēs jau nogulējām Āzijas atmodu, palaidām garām 15 gadus. Bija ļoti grūti pierunāt Krievijas eliti pavērsties uz Austrumiem. Mūsu ekonomiskie sakari bija orientēti uz Eiropu. Zaudētās iespējas ir milzīgas. Cerēsim, ka šo robu izdosies aizpildīt.
— Vai mēs varam apkopot sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku? Krievijas elite apgalvo, ka no tām cietuši paši Rietumi – faktiski, rietumvalstis pašas sev uz kakla uzkāpa. No Rietumu puses skan apgalvojumi, ka sankcijas ir trāpījušas mērķī, un Krievija tagad stāv uz ceļiem. Kam ir taisnība?
Ir arī pozitīvi aspekti: pēc sankcijām un naftas cenu sabrukuma rublis ir kļuvis konkurētspējīgs. Mums bija ārkārtīgi paaugstināts kurss. Es saprotu, ka cilvēkiem, kuri maksāja 36 rubļus par dolāru un bieži brauca uz ārzemēm, tas ir šoks. Taču tagadējā Krievijas valūtas cena ir taisnīga.
Sankcijas radīja priekšnoteikumus ekonomikas kāpumam, tiesa, tikai atsevišķos segmentos: pārtikas ražošanas nozarē un farmaceitikā. Patiesībā vajadzētu pilnībā mainīt ekonomisko politiku, kas kopš XXI gs. sākuma ir novedušas līdz pašreizējai situācijai.
— Bijušās PSRS republikas joprojām atrodas Krievijas orbītā. Varbūt pienācis īstais brīdis tās atlaist un attīstīties pašiem?
— Labs jautājums. Tas tiks apspriests jaunās Krievijas ārpolitikas kontekstā nākamajā nedēļā Ārpolitikas un aizsardzības padomes asamblejā, kurā piedalīsies arī Sergejs Lavrovs.
Pagājuši jau 25 gadi kopš PSRS sabrukuma, būtu laiks aizmirst nostalģiju. Daļēji tā virzīja mūsu darbības attiecībās ar Ukrainu. Ir nepieciešama saprātīga politika. Pastāv mīts, ka esot jāuztur Centrālāzija. Jā, mums jāatbalsta tās drošība, jo caur šīm valstīm pie mums var iebrukt ISIS, taču valstīm par sevi ir jāmaksā pašām.
Mums ir savienības un sabiedrotie. Starp tiem ir jābūt tikai tiem, kas mums ir izdevīgi, un šīm valstīm ir jāmaksā ar lojalitāti un drošību.
— NATO pakāpeniski ielenc Krieviju. Vai ir bīstamas pārējās alianses dalībvalstis?
— NATO draudi nav tik lieli, kamēr mūsu rīcībā ir kodolieroči. Bet, ja Ukraina būtu NATO dalībvalsts, alianse varētu kļūt agresīvāka. To mēs jau redzējām Dienvidslāvijā, kad bloks sāka bombardēt neaizsargāto valsti, jo Krievija atslābināja pretsparu.
NATO ir jāaptur, un pēc iespējas tālāk no mūsu robežām. No ASV pozīcijas Ziemeļatlantijas alianse ir Eiropas valstu suverenitātes ierobežošanas un to politiskās kontroles instruments. Eiropiešiem tā ir iespēja nemaksāt par aizsardzību. Citiem vārdiem sakot, eiropieši pārdod savu suverenitāti.
— Vai manīsies Baltā nama politika attiecībās ar Kremli, kad pie varas nāks jaunā administrācija?
Es domāju, pēc 5-7 gadiem mums varētu būt normālas, konstruktīvas, lai gan vēsas attiecības. Nelīdzēs nekāda atjaunošana. Amerika nespēj atzīt citas valsts līdztiesību. Atzīstot Krieviju par līdzvērtīgu partneri, tai vajadzētu atzīt arī Ķīnas līdztiesību, kuras spēks drīz vien izvirzīs to līdera pozīcijās.
ASV nav gatavas atkāpties otrajā plānā. Amerikāņu īpatnība, kas viņiem ir asinis, — tieksme pēc suverenitātes un drošības.
— Neskatoties uz visām pretrunām, Rietumi un Krievija ir solidāri vienā jautājumā: cīņā ar starptautisko terorismu. Vai ir zāles no šīs nelaimes?
— Kā es jau minēju, terorismam ir dziļas sociāli ekonomiskās saknes. Eiropai būs nopietni jācīnās. Nāksies ieviest policejiskas valsts elementus. Teroristi ir jāiznīcina, jo vairāk, jo labāk. Viņu priekšā ir jāaizver robežas un jāsagatavo iedzīvotājus sīvai cīņai, pat mēreniem upuriem. Rūgti par to runāt, bet miermīlīgas metodes šajā gadījumā nedarbojas.
Krievija uzvarēja terorismu tikai tad, kad pēc Beslanas pielietoja gandrīz neierobežotu vardarbību cīņā pret teroristiem. Tas ir briesmīgi, taču tā nu tas ir.
