Latvijā dzimuša un auguša krievu cilvēka subjektīvās pūles apdomāt Baltijas valstu lielākās "mazākumtautības" īpatnības un problēmas ir likušas Viktoram Petrovskim izdarīt daudznozīmīgus secinājumus.
Pēdējo gadu laikā desmitiem tūkstošu Krievijas iedzīvotāju ir nopirkuši nekustamos īpašumus Latvijā, tūkstošiem ir pārcēlušies šurp uz dzīvi. Rezultātā ir izveidojusies savdabīga vide, kam, principā, nav nekā kopēja ar vietējiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, ja nu vienīgi valoda ir kopīga. Protams, gan vieni, gan otri pazīst Dostojevski, kaut reizi mūžā ir redzējuši Eldara Rjazanova filmas un lielākoties ir vienisprātis par Krievijas politiku. Tomēr jūtama ir starpība starp vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem un "sabraukušajiem", kā ironiski tiek dēvēti Krievijas iedzīvotāji, kas saņēmuši uzturēšanās atļaujas.
Jaunie un vecie krievi
Daudzi krievi, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā pēdējo gadu laikā, jūtas kā emigranti un patur prātā, ka tēvzeme ir palikusi aiz austrumu robežas, tātad saiknes ar to nav sarautas. Viņi pielāgojas jaunajiem apstākļiem un vismaz pirmajos gados pieņem tos gandrīz bez ierunām, jo saprot, ka viņi ir ciemos, nevis savās mājās. Kā zināms, ciemos jāņem vērā mājas saimnieka likumi. Savukārt vietējiem krieviem Latvija ir viņu mājas, taču iespēja ietekmēt mājas likumus ir niecīga, jo Latvijas valdībā šī etniskā grupa gandrīz nav pārstāvēta. Otrās Republikas 25 gadus ilgajā vēsturē ministru posteņus ieņēmuši tikai divi krievu tautības cilvēki, turklāt viens no tiem ministra krēslā sēdēja tikai pusotru dienu – tas notika tālajos 90. gados.
Ministra pienākumus savulaik pilnvērtīgi pildīja Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš pamanījās ieņemt veselus divus ministra posteņus – vadīja Izglītības un zinātnes ministriju un pēc tam arī Ekonomikas ministriju. Popularitāti viņš neizpelnījās, jo krievu tautības iedzīvotāji viņam nenoticēja, bet latviešu elektorāts neatbalstīja. Vēsturē viņš iegāja, taču jau pēc neilga laika nemanāmi aizgāja.
Šodien Latvijas valdībā nav neviena krieviska uzvārda, toties krievi ir plaši pārstāvēti Saeimas opozīcijā. Partija "Saskaņa" gan cenšas atbrīvoties no "krievu partijas" imidža, taču to dara ļoti piesardzīgi – lielākajai daļai Latvijas pilsoņu, kas nodrošināja tās uzvaru vēlēšanās, krievu valoda ir dzimtā.
Vairākkārt "Saskaņa" uzvarēja Saeimas vēlēšanās, taču netika uzņemta koalīcijā. Neviens nevēlējās kopā ar viņiem veidot valdību. Iemesli vienmēr atradās: te viņu programma neatbilstot valsts ekonomiskajām interesēm, te politiķi neesot pietiekami patriotiski noskaņoti.
Taču šie paskaidrojumi ir paredzēti presei. Kuluāros visiem ir zināms, ka "Saskaņai" valdībā tikt nav lemts, jo partiju atbalsta krievu tautības vēlētāji. Tā ir savdabīga "sarkanā līnija", ko tā saucamās latviešu partijas nepārkāps pat automāta stobra priekšā.
"Atklāta sadarbība ar "Saskaņu" nozīmē tūlītēju politisko nāvi," – reiz sarunā ar mani atzina kāds koalīcijas deputāts.
"Saskaņai" gan izdevās pārņemt varu Rīgas domē – jau septiņus gadus Latvijas galvaspilsētas mēra posteni ieņem krievs – Nils Ušakovs. Laikā, kad viņš pretendēja uz varu valsts galvaspilsētā, viņa politiskie oponenti biedēja tautu, ka Rīgā ienāks krievu tanki. Viņu prognozes nav piepildījušās, un Ušakovs šobrīd ir populārākais mērs visā Rīgas vēsturē.
Tomēr jautājums par "Saskaņas" darbu valdībā, šķiet, ir slēgts uz ilgiem jo ilgiem gadiem. Daudzi Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji to uzskata par īstu pļauku.
Pozīcijas meklējumi
Latvijas bijušais prezidents Valdis Zatlers cilvēku atmiņā saglabāsies ne tikai kā prezidents, kas atlaidis Saeimu, bet arī kā cilvēks, kas centās veidot sapratni ar krievvalodīgajiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, piebildīšu, ka tas viņam neiznāca.
Pirms ievēlēšanas Zatlers pavēstīja, ka neatteiksies sarunāties ar krievu žurnālistiem krievu valodā. "Mūsu krievi ir labākie krievi pasaulē," – viņš atzina savās agrīnajās intervijās.
Drīz vien viņš nolēma "aizmirst" Puškina valodu un paziņoja, ka valstī ir jārunā tikai latviski. Krievu valodu Zatlers "atcerējas" tikai pēc tam, kad beidzās viņa pilnvaru laiks un pat pārtulkoja savus memuārus krievu valodā.
Zatlera politiskās svārstības, mēģinājumi "atrast sevi politikā", vispirms pietuvināt sev krievvalodīgos, pēc tam atteikties no viņiem, noveda pie tā, ka viņu nepieņēma ne krievi, ne latvieši. Neapšaubāmi, tam bija liela nozīme viņa politiskās karjeras sabrukumā.
Līdzīga ir arī citu politiskās elites pārstāvju attieksme pret krievvalodīgajiem. Varasvīri saprot, ka 40% valsts iedzīvotāju ir krievvalodīgie un ignorēt viņus nav vēlams, taču vēl joprojām nav izlēmuši, kā pret viņiem izturēties.
Mazākumtautību integrācijas mēģinājumi noritēja pa roku galam. Lielākā daļa krievu paši saviem spēkiem apguva latviešu valodu, taču valdošie politiķi viņus par "savējiem" neuzskata – lojalitātes pārbaude vienmēr ir modē. Skaidri nospraustu kritēriju nav, taču var publiski palamāt Krieviju. Tas nu vienmēr ir apsveicams.
Samērā populārs paņēmiens ir uzvelt vietējiem krievvalodīgajiem Krievijas grēkus. Latviešu politiķi savās runās sabiedrību dala kategorijās "mēs" un "viņi" – vietējie krievi viņu acīs ir naidīga "piektā kolonna".
Pie tam politiķi pat ne vienmēr izvēlas izteicienus, runājot par krievvalodīgajiem valsts iedzīvotājiem.
Kāds tautas kalps reiz intervijā paziņoja, ka ar krieviem attiecības veidot esot vienkārši: kraut pa purnu, lai sāk cienīt, vai bez gala pielaizīties, bīties, pazemoties un bučot zābakus. Stāsta, ka toreizējais Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnijs, to padzirdējis un nosūtījis deputātam zābaku pāri — bučošanai.
Neatkarības dienā, 2015. gada 18. novembrī Saeimas spīkere Ināra Mūrniece svētku uzrunā piezīmēja, ka krievu dēļ latvieši nevarot sameklēt darbu, jo darba tirgū Rīgā vēl joprojām esot pieprasīta krievu valoda, taču jaunieši to nepārvaldot pietiekami labi. Komentējot spīkeres runu, politologi atzimēja, ka valsts svētkos vajadzētu saliedēt, nevis šķelt sabiedrību, taču Mūrniece palika pie sava.
"Ja krievi vienkārši strādā valsts ekonomikas un citu nozaru labā – tas neskaitās. Tāpēc nedarbojas pašreizējās integrācijas programmas. Nav ieplānota tāda integrācija, kā kopīgs darbs," – uzskata pētnieks un mediju eksperts Sergejs Kruks.
Kāpēc viņiem tik ļoti patīk Krievija?
Galu galā iznākums ir viens – daudzi krievvalodīgie ir atsvešināti. Skaidrs, ka tādā situācijā krievi patiešām sāk skatīties uz Krievijas pusi. Vēsturiskā dzimtene daudziem šķiet ideāla – viņi to redz tikai televizora ekrānā, un Krievijas līderi nekad publiski nesaka nevienu sliktu vārdu par krieviem.
Rezultātā Latvijas krievi kļūst par opozicionāriem, un bieži vien Vladimirs Putins viņiem šķiet daudz tuvāks nekā jebkurš Latvijas ministrs.
Piemēram, Latgalē organizēto aptauju rezultāti liecina, ka daudzi iedzīvotāji pat nezina, kā sauc Latvijas prezidentu, toties var sīki jo sīki pastāstīt par Putinu.
Daži politologi Latvijā cenšas vainu novelt uz Krievijas televīzijas negatīvo ietekmi, taču man šķiet, ka vaina slēpjas citur. Ja Latvijā dzīvojošie krievi justos vajadzīgi, domāju, sabiedrības saliedēšana noritētu daudz ātrāk. Ja viņiem uzstājīgi liek saprast, ka viņi ir vajadzīgi tikai kā nodokļu maksātāji, integrācija ir tāda, kāda tā ir.
Izstumtie meklē tos, kas viņus pieņems. Ļoti liels ir kārdinājums izvēlēties tādu politisko orientieri, kā kaimiņvalsts prezidents, it īpaši, ja ar kaimiņvalsti tevi saista vēsturiskās saknes, kultūra un valoda.
"Reiz paklausījos vietējo radiostaciju krievu valodā. Domāju, ka tur gānīs Putinu, taču daudzi viņu slavē!" – izbrīnīti stāstīja pazīstams Krievijas kultūras darbinieks, kurš pārvācās uz Latviju politisku apsvērumu dēļ.
Pie tam lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo ir savas valsts patrioti. Tas ir, daudzi, protams, simpatizē Krievijai, tomēr vien retais gribētu pārcelties uz turieni.
Latvijas bijušais prezidents Andris Bērziņš savulaik paziņoja, ka saprot tos cilvēkus, kuri mīl gan Latviju, gan Krieviju. Par to valsts galvu pamatīgi kritizēja presē, taču viņš no saviem vārdiem neatteicās.
Pēc tam viss aizmirsās. Tie bija traki laiki: impērijas sabrukums, bandītu tikšanās ielās un produktu trūkums. Latvija atjaunoja savu valstiskumu globālā sajukuma apstākļos, un "krievu jautājums" vispirms atkāpās otrajā, bet pēc tam – pat trešajā plānā.
Krievvalodīgo iedzīvotāju atsvešināšanos vairoja dažādi faktori. Vecākā paaudze loloja aizvainojumu: padomju laikos oficiālā valoda Latvijā bija krievu valoda, un krievu cilvēks faktiski bija galvenās nācijas pārstāvis.
Kad Latvija atguva neatkarību, viss sagriezās. Krievu valoda saņēma svešvalodas statusu, un latvieši sevi pasludināja par titulēto – galveno nāciju (vēlāk tas pat tika ierakstīts Satversmes preambulā).
Pēc tam sākās dalīšana pilsoņos un nepilsoņos, atlaišana no darba par nepietiekamām valsts (latviešu) valodas zināšanām. Tika nodibināts Valsts valodas centrs, kas līdz pat šim laikam soda darbiniekus, kam radušās grūtības ar latviešu valodu. Notika vēl daudz kas cits. Jaunā republika to visu pārcieta 90. gados. Šīs desmitgades populārākie lozungi bija "Latvija – latviešiem!" un "Čemodāns – stacija – Krievija."
Vietējo krievvalodīgo iedzīvotāju vecākajai paaudzei dominējošā statusa zaudēšana kļuva par smagu psiholoģisku traumu. Nez vai daudzi būs gatavi to atzīt, taču šovinistisms krievu vidē ir sastopams tikpat bieži kā nacionālisms latviešu sabiedrībā. Ilgu laiku pēc PSRS sairšana krievvalodīgie iedzīvotāji neatzina latviešu dominējošo vietu Latvijā.
Manam paziņam, sekmīgam 30 gadus vecam vīrietim sākās nopietnas domstarpības ar tēvu, ņemot vērā dažādos uzskatus par Krievijas politiku Ukrainā.
"Manam tēvam mājās pie sienas karājas Krievijas prezidenta portrets, un viņš fanātiski tic Putinam, bet es šaubos par to, vai dažas kaimiņvalsts darbības ir mērķtiecīgas. Attiecības ar tēvu šajā jautājumā man ir ļoti sāpīgas," – viņš stāstīja.
Droši vien sacensību aspekts krievu un latviešu attiecībās vēl joprojām nav zudis. Pie tam abas kopienas emocionālā līmenī uzskata sevi par minoritātēm – to es jau minēju aprakstā "Rīga un tās filozofija".
Pēc Krimas pievienošanās Krievijai politiķi pirmo reizi nopietni ieminējās, ka nepieciešams sadarboties ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tika operatīvi organizētas pārraides krievu valodā telekanālā LTV7.
Kādu brīdi atskanēja runas par pilnvērtīga krievu valodā translējoša kanāla izveidi, taču sabiedrības konservatīvi noskaņotā daļa to asi noraidīja, un iniciatīva tika apslāpēta. Izrādījās, politiķi nav gatavi sākt pilnvērtīgu dialogu ar trešo daļu valsts iedzīvotāju. Krievvalodīgos sabiedrības locekļus tas nepārsteidza. Es pat teiktu, ka visa šī "drudžainā svaidīšanās" palika nepamanīta.
Taču valdošo partiju pārstāvji vēl joprojām brīnās. Kā tā? Kāpēc valsts krievvalodīgo iedzīvotāju vidū populārākie vēl joprojām ir Krievijas kanāli – Pirmais kanāls, RTR un NTV?
Krievu diena
"Kāpēc jūs, krievi, 9. maijā pulcējaties pie Uzvaras pieminekļa?" – šo jautājumu bieži uzdod mani kolēģi, latvieši. Viņu izpratnē Uzvaras diena ir nevis kara beigas, bet gan padomju okupantu atgriešanās Latvijā.
Saskaņā ar oficiālo viedokli, no 1940. gada līdz 1991. gadam Latvijā valdīja PSRS okupācija. 1941. – 1945. gg. republiku bija okupējuši vācieši. Latvijas pretenzijas pret PSRS patiešām ir pamatotas, piemēram, par desmitiem tūkstošu latviešu deportācijām uz Sibīriju.
Režisors Sergejs Solovjovs pabija 9. maijā Rīgā un atzinās, ka bijis pārsteigts par redzēto.
"Kad 9. maijā ierados Rīgā, sagaidītāji stāstīja, kāds cilvēku pūlis ir sapulcējies pie pieminekļa Atbrīvotājiem. Iztēlojos pieminekli ar nelielu cilvēku pulciņu… Taču tas, ko ieraudzīju, mani satrieca: plašs svētceļojums, kurā devās cienīga izskata krievu cilvēki skaidrā prātā. Mani pārsteidza viņu noskaņojums. Tas neizskatījās kā masveida pasākums, svešas gribas izpausme, kurā parasti ir kaut kas mākslots. Šeit visi gāja bez svešiem norādījumiem, gāja klusi un koncentrēti. Īpašu iespaidu atstāja spēcīgi, 45-50 gadus veci vīri. Rokās nevis divas neļķītes, bet ziedu klēpis. Bija redzams, ka viņi nav atnākuši tāpēc, ka viņiem kāds ir licis atnākt. Viņi gribēja nolikt ziedus, lai paustu cieņu cīņās kritušajiem senčiem. Tas vieš cerību – iespējams, viss vēl nav zaudēts, un mums ir nākotne," – pastāstīja Solovjovs.
Taču man šķiet, ka krievu neliekuļotība šajā brīdī slēpjas citur – gājienā jūtams protesta elements un vēlme likt sevi manīt. Mēs esam šeit, mēs esam jums līdzās.
Latviešu presē 9. maiju dēvē par "krievu dienu". Zināma patiesība tur ir – Uzvaras dienas svētki Latvijā dzīvojošajiem krieviem ir izvērtušies par svarīgu pašidentifikācijas elementu. Ja nebūtu tās rīvēšanās attiecībās ar varas iestādēm, iespējams, pie pieminekļa sapulcējušos cilvēku skaits būtu mazāks.
Patiešām, "krievu tēma" neradītu tik milzīgu ažiotāžu, ja politiķi to atkal un atkal nevilktu dienas gaismā. Kā cilvēkam, man ļoti gribētos, lai Latvijā mani neuztvertu kā krievu, kurš nācis no Krievijas, tātad valstī ir tikai nejaušs viesis. Es esmu krievs no Latvijas, un šī valsts man ir dzimtās mājas, nevis viesnīca ar skatu uz jūru.
