Žurnālists un publicists Armens Gasparjans komentēja igauņu ierosinājumu pieprasīt no Berlīnes kompensāciju par zaudējumiem, ko nodarījusi "verdzība" un atklāja, kā iespējams atbalstīt tādu "brīnumainu izrāvienu".

Visiem tā saucamās Lietuvas pretošanās kustības locekļiem rokas ir asinīs līdz elkoņiem pēc visa tā, ko viņi sastrādāja 1941. gada vasarā, taču Lietuvas simpātijas pret nacistu kara noziedzniekiem nav iznīcināmas.

Diskusijām par Baltkrievijas likteni nav nekādas saiknes ar reģionālo drošību, tas ir politisks stāsts, uzskata vēsturnieks un publicists Armens Gasparjans.

Latvijas valdība pieticīgi noklusēja, ka viņiem ir 16. marts – daudz nopietnāks objekts britu zinātnieku pētījumiem. Tur viņiem būtu brīvas rokas fantāzijai un savdabīgai mitoloģijai.

Ne velti Baltija cilā "padomju okupācijas" un "Krievijas draudu" tēmas – tai ļoti nepatīk ciest zaudējumus tādēļ, ka no "agresorvalsts" nebrauc tūristi.

Darboņiem Baltijas valstīs un Ukrainā nāktos risināt pašmāju problēmas, nevis spriedelēt par Krimas tatāriem – pirms Krimas pievienošanās Krievijai tautas liktenis viņus nesatrauca ne mazākajā mērā.

Latvijas nacionālistiskā valdība no jauna nodemonstrējusi savu izcilo zemiskumu, taču tas vairs nevienu nepārsteidz, atzīmēja vēsturnieks un publicists Armens Gasparjans.

Koronavīrusa epidēmijas apstākļos Lietuvas valdībai vajadzētu domāt par zaudējumiem, ko jau cietusi valsts, taču politiķi labprātāk dzīvo 1937.gada stilā: meklē spiegus, diversantus un kaitniekus, - tā taču ir vienkāršāk, norādīja politologs Armens Gasparjans.