03:38 23 Septembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1740
  • RUB89.1500
Viedoklis
Saņemt īso saiti
86

"Dziļās valsts" kontrolētā amerikāņu propaganda gatavo valsti jaunam Krievijas uzbrukumam Amerikas vēlēšanām, bet Donalds Tramps un viņa administrācija mēģina pievērst vispārēju uzmanību Ķīnai.

Sak, Pekina, nevis Maskava rada lielākos draudus ASV un visai pasaulei, stāsta trampisti, bet viņu izteikumi slīkst antikrieviskās histērijas plūdos, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Pie tam Krievijas dēmonizācijas galvenais mērķis jau sen vairs nav meklējams ģeopolitikas plaknē, tā nav skaidrojama ar abu valstu (itin reālo) konfrontāciju pasaules arēnā. Nē, mīts par Krievijas iejaukšanos pārsvarā vajadzīgs iekšpolitiskā uzdevuma risināšanai – nepieļaut Trampa pārvēlēšanu. Četrus gadus runāja par Trampa "sakariem ar krieviem", Kremļa iejaukšanos vēlēšanās, un tagad mēģina piebeigt viņu ar to pašu rungu.

Skaidrs, ka ASV un Krievijas attiecības, kas pēc Snoudena un Krimas (tas ir, kad Maskava galīgi apglabāja ilūzijas par amerikāņu hegemoniju pasaulē) jau bija nonākušas līdz skarbai konfrontācijai, pēc visas šīs bakhanālijas kritušās pavisam zemu. Problēmu rada nevis abu valstu cīņa, bet gan ārkārtīgi zemais kontaktu līmenis. Īstu "raganu medību" apstākļos amerikāņu ierēdņi un politiķi vienkārši baidās no kontaktiem ar kolēģiem Krievijā. Es nepārspīlēju. Nav gandrīz nekādu normālu sakaru kanālu. Protams, tie saglabājas prezidentu līmenī, tie ir arī slepenajā līmenī, ir mijiedarbība Ģenerālštābu vadītāju līmenī (pārsvarā – Sīrijas jautājumā), taču politiskajā līmenī tie novesti teju vai pie pusgadsimtu veciem notikumiem – stāvoklim, kāds valdīja pirms atkušņa Ričarda Niksona prezidentūras laikā. Tāds līmenis nevar gandarīt nevienu. Ne jau tāpēc, ka kāds cer mainīt naidu pret draudzību, bet gan dziļi pragmatisku apsvērumu dēļ. Jāsāk nopietna saruna, vismaz tāpēc ka pārāk daudz kas pasaulē ir atkarīgs no abām lielvalstīm.

Pastāv iespēja, ka pēc atkārtotas ievēlēšanas novembrī Donalds Tramps gūs zināmu rīcības brīvību Krievijas virzienā, tātad viņš beidzot varēs pildīt savu solījumu "salabt ar Putinu" (tagadējos apstākļos tas nozīmē tikai normāla, pilnvērtīga dialoga atsākšanu visos līmeņos). Tiesa, tādam nolūkam viņam ne tikai jāuzvar pašam, bet arī jāsaglabā kontrole pār Kongresa augšpalātu. Protams, uzvaras gadījumā Tramps būs spiests atvairīt jaunu, pašu nopietnāko uzbrukumu – mēģinājumus apstrīdēt un anulēt vēlēšanu rezultātus. Tad, iespējams, iekšpolitiskā krīze ASV mazliet vājināsies, un pienāks laiks remontēt Krievijas un ASV attiecības. Ko par to domā Savienotajās Valstīs? Galu galā, neskatoties uz visām iekšpolitiskajām jukām, valstī ir pietiekami daudz nopietnu cilvēku, kuri saprot, ka attiecības ar Krieviju pēc iespējas ātrāk jāizved no strupceļa, kurā tās iedzinusi pati Amerika.

Nē, tikai retais ASV ir gatavs atzīt savu vainu par abu valstu attiecību faktisko iesaldēšanu, tomēr ir cilvēki, kas atklāti saka: "Laiks pārskatīt mūsu politiku attiecībā pret Krieviju". Ar tādu virsrakstu 6. augustā izdevumā Politico nāca klajā 103 amerikāņu ārpolitikas speciālistu atklātā vēstule. Turklāt vēstuli parakstījusi virkne "smagsvarnieku" un vadošo speciālistu Krievijas jautājumos: trīs bijušie ministri (arī Reigana valsts sekretārs Džordžs Šulcs un bijušais aizsardzības ministrs Viljams Perijs), trīs bijušie vēstnieki Krievijā (arī nesenais – Hantsmans), bijušie augstu stāvošie Valsts departamenta, Aizsardzības ministrijas un Nacionālās drošības padomes ierēdņi (piemēram, valsts sekretāra vietniece Rouza Getemillere un NDP vecākie direktori Krievijas lietās Tomass Grems un Fiona Hilla, vairāki aizsardzības ministra un valsts sekretāra vietnieki), pazīstamais bijušais senators Sems Nanns, nerunājot jau par virkni ekspertu no universitātēm un "smadzeņu centriem". Viņu vidū ir gan republikāņi, gan demokrāti. Jā, ierēdņi ir bijušie, taču, ņemot vērā ASV specifiku, daudzi no viņiem vēl noteikti atgriezīsies valsts dienestā. Pietiekami nopietna kompānija.

Ko viņi raksta? Nekā sensacionāla vēstulē, protams, nav. Tomēr pašreizējā amerikāņu situācijā reālistisks viedoklis jau ir milzīgs sasniegums. Sākumā konstatēts, ka "Krievijas un ASV attiecības nonākušas bīstamā strupceļā" un "tas apdraud ASV nacionālās intereses":

"Militārās konfrontācijas risks, kas var izvērsties kodollkonfliktā, atkal ir reāls. Mēs dreifējam uz nogurdinošu kodolbruņošanās sacensību pusi, bet mūsu ārpolitikas arsenālā palikusi tikai reakcija, sankcijas, publiska nosodīšana un Kongresa rezolūcijas."

Neviens atklāti nesaka, ka tas viss nedarbojas, taču mājieni ir:

"Vienlaikus tiek ignorēti nopietni draudi pasaulei un mūsu labklājībai, kas pieprasa Krievijas un ASV sadarbību, arī tādos vitāli svarīgos jautājumos kā kodolkarš un klimata pārmaiņas. Likmes ir ļoti augstas, jo draudi pasaulei un zaudējumi ir kolosāli. Tāpēc mēs uzskatām, ka vajadzīga rūpīga, bezkaislīga analīze, bet pēc tam – arī mūsu pašreizējā kursa maiņa."

Kursa maiņa? Tas taču ir neiespējami – jau piecas dienas vēlāk tajā pašā izdevumā parādījās 33 ekspertu atbilde ar nosaukumu "Nē, laiks jaunai attiecību atiestatīšanai ar Krieviju vēl nav pienācis". To parakstījuši mazāka ranga ierēdņi (piemēram, bijušais Valsts departamenta speciālais pārstāvis Ukrainas lietās Kurts Volkers), daudzi no viņiem demonstrē atklātu rusofobiju. Piemēram, bijušais ASV spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess nesen pavisam nopietni apgalvoja, ka Krievija gatavojoties uzbrukumam Baltijai. Tomēr par atbildes vēstuli parunāsim mazliet vēlāk, tagad – par 103 ekspertu aicinājumu. Runājot par nepieciešamību mainīt kursu, viņi min arī atrunas – atkārto visu tagadējā kursa arsenāla standarta kompleksu:

"Mēs pie tā ķeramies absolūti apzināti. Krievija sarežģī un pat izjauc mūsu plānus un darbības, it īpaši gar savu milzīgo perifēriju Eiropā un Āzijā. Tā ieņēmusi daļu Ukrainas un Gruzijas teritorijas. Tā apstrīd mūsu globālā līdera lomu un met izaicinājumu pasaules kārtību, ko esam palīdzējuši būvēt. Tā iejaucas mūsu iekšpolitikā, lai padziļinātu esošās domstarpības un nomelnotu mūsu demokrātijas reputāciju."

Tāpēc "labākajā gadījumā mūsu attiecības būs sāncensības un sadarbības kombinācija" – lai arī patiesībā pirmajā posmā runai vajadzētu būt par banālu dialoga atsākšanu. Lai "atrastu izdevīgāko un drošāko līdzsvaru starp mūsu sāncensību un sadarbību", autori piedāvā sešas vispārējas rekomendācijas amerikāņu kursa veidošanai.

To vidū nav nekā ārkārtēja.

Pirmajā vietā ir jautājums par to, kā nepieļaut Krievijas iejaukšanos vēlēšanās – ja šis punkts nebūtu minēts pašā sākumā, vēstules autorus nekavējoties pasludinātu par "Putina marionetēm". Piedāvāti standarta pasākumi – neļaut uzlauzt, neļaut graut, atmaskot, ieviest sankcijas. Taču – arī mēģināt vienoties, piedraudot Krievijai ar atbildi:

"Līdztekums mums vajag sakārtot kontaktus ar Krieviju mierīgu pārrunu ceļā un pievērst uzmanību abu pušu iespējām radīt nopietnu kaitējumu svarīgākajiem infrastruktūras elementiem."

Mīts par iejaukšanos ir kļuvis par amerikāņu dienas kārtības neatņemamu elementu, tāpēc nav jēgas te kaut ko analizēt. Taču nākamie punkti ir daudz saturīgāki.

"Nav nekādas jēgas tam, ka divām valstīm, kas spēj iznīcināt viena otru un pusstundas laikā pielikt punktu civilizācijai, nav pilnvērtīgu diplomātisko attiecību. Pēc krīzes Ukrainā svarīgākie kontakti valdības līmenī tika iesaldēti, konsulāti slēgti, vēstniecību personāls būtiski samazināts. Mēs pārāk bieži un kļūdaini uzskatām, ka diplomātiskie kontakti ir balva par labu uzvedību, taču patiesībā tie kalpo mūsu interešu virzīšanai un stingru signālu un vēstījumu nodošanai. Diplomātiskās attiecības mums vajadzīgas kā svarīgs drošības līdzeklis, lai minimizētu kļūdainus priekšstatus un kļūdas, kas var novest pie nevajadzīga kara. Normālu diplomātisko sakaru atjaunošanai jākļūst par augstāko prioritāti Baltajam namam, un Kongresam šos soļus jāatbalsta."

Ne tikai no jebkura viedokļa absolūti saprātīgs viedoklis, bet arī absolūta banalitāte, tomēr fakts, ka to nākas skaidrot amerikāņu publikai, ir gana daiļrunīgs.

Ceturtajā punktā vēstules autori stāsta, ka vajadzētu, gluži kā aukstā kara gados, apvienot "labi līdzsvarotu savaldīšanu un izlādi". Tas ir, "uzturot nepieciešamo aizsardzību, mums jāiesaista Krievija nopietnā un konsekventā dialogā".

Ir jārunā par "svarīgām un neatliekamām drošības problēmām, ar ko saskaras mūsu valstis". Vai tad kāds Krievijā pret to iebilst? Pie tam drīz beidzas NEW START darbības termiņš. Krievija ierosina to pagarināt. Neiebilst arī vēstules autori:

"Ir svarīgi atjaunot Krievijas un ASV līdera pozīcijas, ieviešot kārtību kodolpasaulē, kas kļuvusi vēl bīstamāka. (..) Tas nozīmē, ka vajag pagarināt līguma NEW START darbības termiņu un ātri pāriet pie bruņojuma kontroles nākamās fāzes ar mērķi stiprināt kodolstabilitāti, kas būtu rūpīgi izsvērta un labi pielāgota jaunajai situācijai pasaulē, kurā kodolvalstu skaits šodien ir daudz lielāks."

Iespējams aprunāties arī par militāro konfrontāciju kopumā:

"Ir svarīgi padarīt drošāku un stabilāku militāro konfrontāciju, kas šobrīd pastāv nestabilākajos Eiropas reģionos no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Ir svarīgi apņēmīgi saglabāt pašreizējos ierobežojumus, tādus kā Atklāto debesu līgumu, kas patlaban ir apdraudēts, gan Vīnes dokumentu no 2011. gada, kā arī izstrādāt jaunus pasākumus uzticības stiprināšanai."

Arī šajā punktā Krievija neteiks "nē".

Piektais punkts skar no ASV viedokļa sāpīgāko jautājumu – to, kura dēļ reālisti aicina mainīt attiecības ar Krieviju. Kā Amerikai atgūt iniciatīvu un izdevīgu pozīciju trijstūra ASV-Krievija-Ķīna attiecībās? Kā vājināt Krievijas un Ķīnas satuvināšanos, kā nepieļaut Maskavas un Pekinas alianses nostiprināšanos? Kā pārvilkt Krieviju savā pusē ASV un ĶTR augošajā konfrontācijā? Atklāti par to nav ne vārda, tomēr tāda ir būtība:

"ASV un Ķīnas politikas panākumi lielā mērā būs atkarīgi no tā, vai Krievijas un ASV attiecību stāvoklis pieļaus trīspusēju sadarbību svarīgākajos jautājumos. Ar savu tagadējo politiku mēs tikai pastiprinām Krievijas gatavību atbalstīt Ķīnas politikas nekonstruktīvākos aspektus attiecībā pret ASV. Nebūs viegli pagriezties pretējā virzienā, tomēr tādam ir jābūt mūsu mērķim."

Te nu diemžēl no ASV nekas vairs nav atkarīgs. Ne tikai tāpēc, ka tā paveikusi visu iespējamo un neiespējamo, lai padziļinātu globālo konfrontāciju ar Maskavu un Pekinu, tuvinot tās vienu otrai, bet arī tāpēc, ka ģeopolitikas objektīvie likumi diktē krieviem un ķīniešiem saskaņotu kursu – amerikāņu pasaules kārtības demontāžu. Pie tam gan trīspusējo attiecību ietvaros, gan uz visas pasaules šaha dēļa.

Pat ja ASV darītu visu iespējamo, lai "atbīdītu Maskavu no Pekinas", Krievija tādu soli nespertu – stratēģiskais kurss un nacionālās intereses nevar būt tirdzniecības priekšmets. ASV pagaidām nav gatavas pat atteikties no centieniem atlantizēt Ukrainu, lai arī reālisti iesaka mazināt tamlīdzīgu konfliktu ietekmi ASV un Krievijas attiecībās (interesanti, kā viņi to iedomājas – vai iesaldēt strīdu par Ukrainu?

Taču Krievijai nav pieņemams pat "gaisā piekārts" Kijevas "atlantiskās nākotnes" statuss):

"Aktuālākajos jautājumos, kuros ASV un Krievijas intereses nopietni konfliktē (teiksim, Ukraina un Sīrija), ASV ir jāpieturas pie stingras un principiālas pozīcijas, kam piekrīt mūsu sabiedrotie un kas ir ārkārtīgi svarīga taisnīgam iznākumam. Tomēr lielāka uzmanība jāvelta vispārējai ietekmei uz mūsu attiecībām, kas parādīsies, pateicoties apsvērtiem, savaldīgiem un pakāpeniskiem soļiem, kā arī iespējām, ko uzlabojošās attiecības rada tālākai virzībai uz priekšu."

Un pēdējā punktā nāk sankcijas – tās vajagot saglabāt, taču padarīt "pārdomātas un individuālas, un jāpielieto līdz ar citiem valstiskā spēka elementiem, it īpaši ar diplomātiju". Jo "Kongresa ieviesto sankciju stabila uzkrāšanās (..) atņem Maskavai jebkādu stimulu mainīt kursu, jo tā uzskata sankcijas par pastāvīgām un neizbēgamām". Tāpēc "vajag atjaunot sankciju režīma elastību, pievēršot uzmanību individuālajām sankcijām, ko var ātri atcelt, ja Krievija veicinās pārrunu panākumus ar mērķi atrast pieņemamus risinājumus konfliktu noregulēšanai, ieskaitot Krievijas acīmredzamās pūles pārtraukt iejaukšanos mūsu vēlēšanu procesā".

Izklausās sarežģīti, taču saprātīga doma te ir – ASV kaut kādā veidā būs jāatceļ sankcijas par izdomāto Krievijas iejaukšanos. Vajadzēs izdomāt, ka iejaukšanās vairs nav, un nojaukt šķēršļus normālam dialogam. Barikādes būs jānojauc tiem, kas tās cēlis, lai arī aizbildinoties ar to, ka "krievi labojušies". Pie tam Krievija necer uz sankciju atcelšanu – tas vajadzīgs pašām ASV, ja tās vēlas atjaunot pašu rokām sagrautās attiecības.

Pats galvenais speciālistu vēstulē ir tās noslēgums – to jāatzīst par amerikāņu ģeopolitiskās domas milzīgu sasniegumu.

"Realitāte ir tāda, ka Krievija Vladimira Putina vadībā rīkojas tādos stratēģiskajos ietvaros, kuru pamatā ir dziļi iesakņotas nacionālistiskās tradīcijas, pie kā pieturas gan elite, gan masas. Putina pēcnācējs, pie tam pat ar stabilākām demokrātiskajām slieksmēm, noteikti rīkosies tādos pašos stratēģiskajos rāmjos. Būtu kļūdaini veidot amerikāņu politiku, uzskatot, ka mēs varam mainīt šos ietvarus un mums tas jādara. Tāpat no mūsu puses būtu muļķīgi uzskatīt, ka mums nav citas izvēles – mums jāsaglabā tagadējā politika. Mums ir jāveido attiecības ar Krieviju, tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs to gribētu redzēt. Mums pilnā mērā jāizmanto savas priekšrocības, turklāt pieturoties pie diplomātijas līdzekļiem. Tā mums izdosies pārvarēt izaicinājumus, ko met Krievija, un veidot mūsu attiecības konstruktīvākā gultnē. Ja mēs to neizdarīsim, mums par to nāksies maksāt pārlieku dārgi."

Tas taču patiešām ir ģeniāli – veidosim attiecības ar Krieviju, kāda tā ir, nevis ar to, kādu mums gribētos! Cik gan tālu vajadzēja nonākt prātiem amerikāņu elitē, lai tāds aicinājums skanētu teju vai revolucionāri, vēl vairāk, lai tam sekotu, atklātu "kara vanagu" rājiens vēstulē dažas dienas vēlāk.

"Šis viedoklis ir pretrunā Amerikas vērtībām, interesēm un principiem, turklāt grauj Krievijas tautas uzticību, kad izsīkst tās pacietība pret režīmu. (..) Putinam šķiet, ka viņa pienākums ir stimulēt un ekspluatēt nacionālistisko noskaņojumu, lai saglabātu varu. Taču, pretēji vēstules autoru apgalvojumam par to, ka "Krievija Vladimira Putina vadībā rīkojas tādos stratēģiskajos ietvaros, kuru pamatā ir dziļi iesakņotas nacionālistiskās tradīcijas, pie kā pieturas gan elite, gan masas," tikai trīs procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata Savienotās Valstis par ienaidnieku – par to liecina šogad organizētā "Levada centra" aptauja. Putins strauji zaudē saikni ar Krievijas tautu" .

Tātad Putins nepauž Krievijas intereses – kāpēc tad ar viņu vajadzētu runāt? Lai vispirms maina savu politiku:

"Signāls par gatavību sadarboties ar Krievijas vadību Amerikai jāsūta tikai tad, kad kļūs skaidrs, ka Maskava neuzskata Savienotās Valstis par ienaidnieku un ir ieinteresēta sniegt ieguldījumu savas politikas maiņā un uzvedībā, lai attīstību attiecības. Līdz tam brīdim mums ir jāizvairās no bezjēdzīga bezgalīga dialoga, kas nekad neved pie problēmu risinājuma, bet tā vietā nes apņēmīgu un nepārtrauktu pretošanos Putina draudošajiem soļiem. Tas ietver nepieciešamību turpināt ciešāku sadarbību ar mūsu sabiedrotajiem Putina savaldīšanai, sankciju pastiprināšanai, atbalsta paplašināšanai Krievijas kaimiņiem, atbalsta nodrošināšanai Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un stingrākiem soļiem pret korupciju Krievijā".

Tātad spiediens pret Krieviju jāturpina, vienkārši tāpēc, ka tā nevēlas būt tāda, kādu mēs to gribam redzēt. Runa nav tikai par to, ka tāda "stratēģija" nestrādā, bet gan par to, ka, ignorējot īsto Krieviju, Amerika rīkojas par ļaunu tikai pati sev. To mēģināja atgādināt reālisti savā vēstulē, atklāti paziņojot: ja attiecības ar Krieviju netiks ievirzītas konstruktīvā gultnē, Amerikai par to nāksies dārgi maksāt.

Dārgi – jo runa patiesībā nav par ASV un Krievijas attiecībām, ne arī par Krieviju. Runa ir par amerikāņu elites veselo saprātu, spēju novērtēt starptautisko situāciju un stāvokli pašās Savienotajās Valstīs. Šajā ziņā grūtības aug – "Vašingtonas purvs" nevēlas strādāt ar patiesajām ASV, tas dod priekšroku izdomātai Amerikai, kurai problēmas rada tikai "Krievijas iejaukšanās" un "Tramps – Putina marionete".

Tagi:
Putins, Tramps, Krievija, ASV

Galvenie temati