Ja pirms dažiem gadiem kāds būtu pieļāvis, ka par galveno politisko notikumu ar kuru (šausmās vai ar sajūsmu) rakstīs teju vai visi lielākie mediji ASV, būs populāra politiķa–sociālista parādīšanās Kongresā, tam būtu noticējis tikai retais. Taču tagad par amerikāņu sociālo tīklu zvaigzni un mediju noskaņojuma diriģenti kļuvusi ASV Kongresa locekle Aleksandrija Okasio-Kortesa, kura sevi dēvē par "demokrātisko sociālisti" un izvirzījusi tādus sociālā taisnīguma panākšanas plānus, ka pieredzējušākie mediji nespēj atgūties no šoka, portālā RIA Novosti stāsta autors Ivans Daņilovs.
Taču mediju uzmanība ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar daudz svarīgāku atklājumu – sociologi noskaidrojuši, ka amerikāņu politikas jaunās zvaigznes populistiskie ierosinājumi ļoti patīk vēlētājiem, ne tikai demokrātiem, bet arī daudziem republikāņiem un neatkarīgajiem. Tas nozīmē, ka ASV politiskajā dzīvē līdera vietu itin labi var ieņemt kreisā populistiskā pozīcija.
Pareizāk sakot, dominējošā pozīcija jau ir sākusies: populārākie amerikāņu mediji, sākot ar lietišķās informācijas aģentūru Bloomberg un beidzot ar CNN, apspriež viņas ierosinājumus: ieviest 70% nodokli "bagātajiem", legalizēt garantēto darbā iekārtošanos, kam jānodrošina valsts, ieviest bezmaksas medicīnu visiem, ASV ieviest tikai zaļo enerģētiku (tas ir, nekādas naftas, gāzes un kodolreaktoru), taču pats galvenais – "uzdrukāt un izdalīt", tas ir, visas iepriekšminētās labklājības celšanai paredzētās programmas finansēt uz dolāru drukājamās mašīnas rēķina. Tagad, lai kaut mazliet saglabātu pievilcību Okasio-Kortesas apetītlīgo solījumu fonā, citiem demokrātiskajiem politiķiem nāksies piedāvāt kaut ko vēl fantastiskāku, tātad būs jāsola drukāt vēl vairāk naudas.
ASV izredzes nonākt galapunktā hiperinflācijas ekonomiskajā ellē, kurā jau pabijusi Veimāras Vācija, Zimbabve, Krievija 90. gados un Venecuēla, ir strauji pieaugušas. Taču ASV ir pietiekami daudz kreisi noskaņotu ekonomistu, kuri uzskata, ka amerikāņu izcilības dēļ ekonomikas likumi uz ASV neattiecas.
Žurnāls The Week jau skaidroja, ka "Aleksandrija Okasio-Kortesa ir progresīvais Tramps". Izdevums liek saprast, ka viņa ir vienīgā kreisi noskaņotā politiķe (tas ir, amerikāņu politoloģijas valodā – "progresīvā politiķe), kas spēj piesaistīt sev to elektorāta daļu, kam vajadzīgs populists, kas sola vienkāršus un skaidrus risinājumus sarežģītos jautājumos.
Tiesa, mediju uzmanība ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar Okasio-Kortesas panākumiem, ko viņa guvusi, piesaistot vēlētājus, kuri grib atbalstīt saprotamu un aktīvu politiķi, kas piedāvā vienkāršus un saprotamus risinājumus. Kompānijas Rasmussen organizētās nesenās aptaujas rezultāti šokēja ekspertus: izvērtējot hipotētisku izvēli starp Trampu un Okasio-Kortesu, starpība sasniedza tikai 3% par labu Trampam (43% pret 40%; 17% nevarēja sniegt konkrētu atbildi) — mazāk, nekā statistiskā kļūda. Tas ir satriecošs rezultāts, ņemot vērā to, ka par jauno politikas zvaigzni vēlētāji uzzināja tikai pirms dažiem mēnešiem.
Ievērības cienīgs fakts: publika neinteresējas par viņas profesionālo kompetenci, pareizāk sakot, par tās pilnīgu trūkumu – pirms darba politikā Okasio-Kortesa bija bārmene Bronksā. Zināmā mērā politisko zināšanu trūkums un atklāti vaļīgā uzvedība padara viņu līdzīgu Trampam un acīmredzot ir simpātiska vēlētājiem. Izdevuma The Week kolumnists Metjū Volters (Matthew Walther) ar sajūsmu uzsvēra viņu līdzību:
"Tāpat kā gadījumā ar Trampu, Okasio-Kortesas pievilcība ir jautājums par retoriku un personību, nevis politisko kompetenci vai vajadzīgo pieredzi. Tāpat kā prezidents, viņa nedraudzējas ar faktiem. (..) Viņa divas reizes nespēja nosaukt divus varas atzarojumus ASV. Maigi izsakoties, viņa nedraudzējas ar skaitļiem. (..) Kad viņai norādīja, ka pieļauta kļūda, viņa to atkārtoja un pie viena aizvainoja sarunbiedra (kurš norādīja uz kļūdu) ģimeni. (..) Tas, ko viņa piedāvā saviem piekritējiem, ir kaut kas daudz svarīgāks: iespēju pavērot, kā jauna, amizanta supervarone uzvar ļaunuma koalīciju, ko veido večuki-ļaundari."
Par lielu nožēlu daudziem sociālā taisnīguma piekritējiem Aleksandra Okasio-Kortesa vēl ir pārāk jauna, lai piedalītos nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču tas nemaz nav vajadzīgs. Tikai totāls naivums ļaus noticēt, ka "nabadzīga bārmene no Bronksas" dažu mēnešu laikā saviem spēkiem kļuvusi par politisku zvaigzni valstī, kurā minimālā vēlēšanu kampaņa izmaksā miljoniem dolāru, bet politiskā piekļuve plašsaziņas līdzekļiem tiek sargāta stingrāk nekā visslepenākais armijas bunkurs.
Populistiskajam brīnumam noteikti ir pasūtītāji, scenāristi un režisori, kam vienkārši vajadzīgs tāds tautas varonis, kas pavērsīs sabiedrisko diskursu vajadzīgajā gultnē, atbalstīs vajadzīgo kandidātu un panāks, lai vēlētāji paši nobalsotu par to, lai viņu ietaupījumi, apsolītās pensijas un valsts garantētie pabalsti vienkārši sadegtu nākotnes hiperinflācijas liesmās (līdz ar ASV valsts parādu un Demokrātiskās partijas sponsoru parādiem).
Tāda izeja no parādu bedres nav spēka pazīme, tā atņems dolāram vispasaules valūtas statusu, un šāda shēma netiek lolota labas dzīves dēļ. Amerikāņu elite, kas tādu lēmumu atbalsta, drīzāk atgādina salamandru, kas nomet asti, tikai šoreiz nevajadzīgās astes lomā būs valsts un privātie parādi un sociālās garantijas. Pat netiek īpaši slēpts, ka rezultātā labumu gūs (vai vismazāk cietīs) bagātākie. Piemēram, Business Insider pamatoti aizrādīja, ka "Volstrītai vajadzētu iemīļot Okasio-Kortesas ekonomisko teoriju", taču šis brīdinājums neko negrozīs.
Ja Tramps nākamajās vēlēšanās neparādīs kārtējo brīnumu, mēs visi vērosim ļoti pamācošu ainu: reiz varenā vispasaules hegemona elektorāts nobalsos par sevis aplaupīšanu.
