06:47 27 Februāris 2020
Tiešraide
  • USD1.0875
  • RUB71.2368
Viedoklis
Saņemt īso saiti
78

Latvijas "Atmiņas Grāmatas" pamatā ir Sarkanās armijas un vērmahta atslepenotie dati par kaujām un karavīru apbedījumiem, kā arī veterānu atmiņas.

RĪGA, 28. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Krievijas Ārlietu ministrijas diplomātiskais korpuss un Latvijas vēsturiski izglītojošā biedrība "Baltic Geographic Society" iepazīstināja ar jauno izdevumu – "Atmiņas Grāmatu", kas veltīta Uzvaras pār nacistisko Vāciju un tās sabiedrotajiem 75.gadskārtai. Tas ir mūsdienīgs un pilns arhīva materiālu apkopojums par karadarbību Latvijas teritorijā – sākot no Liepājas aizsardzības 1941.gada 21.jūnijā un beidzot ar armiju grupas "Ziemeļi"atlieku kapitulāciju Kurzemes katlā 1945.gada 10.maijā.

Sputnik Latvija korespondents tikās ar Baltijas Ģeogrāfiskās biedrības valdes priekšsēdētāju Ilgartu Zeibertu un aprunājās par projektu, kura galvenais mērķis ir ģeogrāfiskie un vēsturiskie zinātniskie pētījumi Latvijā. Otrā pasaules kara vēsture ir nesaraujami saistīta ar viņa paša ģimenes vēsturi, taču, sastādot Latvijas "Atmiņas Grāmatu" viņam izdevies mest emocijas pie malas – grāmatā apkopoti objektīvi liecinieku stāsti, cīņu vietu un karavīru apbedījumu fotogrāfijas, kā arī Sarkanās armijas un vērmahta arhīvu materiāli. Liela daļa dokumentu publicēta pirmo reizi.

Председатель литовского Института военного наследия Юриюс Тракшялис с латвийской Книгой Памяти
© Sputnik / Андрей Татарчук
Lietuvas Kara mantojuma institūta priekšsēdētājs Jurijs Trakšēlis ar Latvijas "Atmiņas Grāmatu"

Arhīvu materiāli – bez emocijām

Grāmata izdota ierobežotā tirāžā – 750 eksemplāri, un diemžēl vēl nav nokļuvusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas plauktos. Līdz ar monumentālo izdevumu par karu Latvijā ļoti mazās tirāžās laista klajā arī "Atmiņu Grāmata" par Otrā pasaules kara notikumiem Igaunijā (redaktors – kara vēstures kluba Front Line vadītājs Andrejs Lazutins) un Lietuvā (redaktors – Lietuvas Kara mantojuma institūta direktors Juriuss Trakšēlis).

Председатель правления Baltic Geographic Society и исполнительный директор проекта издания Илгартс Зейбертс
© Sputnik / Андрей Татарчук
Baltic Geographic Society valdes priekšsēdētājs un izdevuma projekta izpilddirektors Ilgarts Zeiberts

"Mūsu projekts veltīs Lielās Uzvaras 75.jubilejai – notikumam, kurā Padomju Savienība un antihitleriskās koalīcijas valstis spēja apglabāt nacismu un atbrīvoja pasauli no "brūnā mēra" draudiem. Grāmatas tika prezidentētas Krievijas ĀM ēkā Maskavā, pasākumā piedalījās diplomāti, vēsturnieki, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un Federācijas Padomes priekšsēdētāja Valentīna Matvijenko. Viņa paziņoja, ka piemiņai par mūsu tēviem un vectēviem, kuri uzvarēja fašismu, nav atrodams nekāds ekvivalents kā vien mūsu un mūsu pēcteču atzinība un pateicība," Zeiberts pastāstīja sarunā ar Sputnik.

Jau pirmajās kara nedēļās gāja bojā abi viņa vectēvi. Polis Staņislavs Dāvidsons bija nāvīgi ievainots, Sarkanās armijas vienībām atkāpjoties uz Tallinas pusi, bet latvieti Frici Zeibertu,  kurš pirms kara vadīja Stendes-Talsu šaursliežu dzelzceļa darbinieku arodbiedrību, 1941.gada 1.augustā arestēja vietējie aizsargi un četras dienas vēlāk noslepkavoja.

""Atmiņas Grāmatā" manu emociju nav. Arhīvu materiāli – bez manas ģimenes personiskajiem pārdzīvojumiem. Latvijas grāmata ir apjomīgākā Baltijā – 620 lappuses (izdevums par Lietuvu – 468 lappuses, par Igauniju – 398 lappuses), jo cīņas par Latvijas atbrīvošanu no nacistiem ritēja burtiski par katru placdarbu – vērmahta komandieri neko negribēja atdot par velti. Mēs gatavojām "Atmiņas Grāmatu" uz Sarkanās armijas un vērmahta atslepenoto datu bāzes, ar kauju un karavīru apbedījumu aprakstiem. Mūsu biedrība, vācot materiālus, vēstules, liecības, fotogrāfijas, tikās ar gandrīz 250 veterāniem – Lielā Tēvijas kara dalībniekiem un viņu tuviniekiem. Atmiņā iespiedās saruna ar Albertu Pāži, Latvijas atbrīvošanas dalībnieku un 130.latviešu korpusa veterānu biedrības vadītāju. Veterāni aiziet, viņu palicis maz, tikšanās ar dzīvajiem lieciniekiem ir ļoti svarīgas, tas palīdz cīnīties pret revizionismu un vēstures pārrakstīšanu. Nozīme ir tikai faktiem," saka Zeiberts.

Viņš atgādināja, ka fakti ir sekojoši: kara sākumā Padomju Savienībā tikai JKF vienības bija gatavas un varēja sekmīgi stāties pretī ienaidniekam. Liepājas aizsardzība ilga nedēļu – no 22. līdz 29.jūnijam, un vērmahtam pat stingru brīdinājumu kļuva zaudējumi – aptuveni pieci tūkstoši karavīru un virsnieku nogalināti un ievainoti, zaudēts bruņuvilciens un trīs bumbvedēji Ju-88. Vācu spēki iegāja Rīgā jau 1.jūlijā, 7 dienas vēlāk, divu nedēļu laikā, republikas teritoriju ieņēma okupācijas spēki. Rīgā esošās reiha struktūras vadīja ne tikai Latviju, bet arī visu Ostlandes reihskomisariātu (Reichskommissariat Ostland) – Lietuvu, Latviju, Igauniju un daļu Baltkrievijas.

"Trīs litri par fīreru"

Latviešu vēsturnieks Uldis Neiburgs stāsta, ka kolonizācijas un vāciskošanas plānā Ost 1944.gadā, kad sabiedrotie izsēdās un karoja Sicīlijā, Āfrikā un Francijā, notika izmaiņas: dominēja taktiskie plāni, kuros Latvijas ģenerālapgabala gadījumā galvenais bija vācu armiju grupas Nord nodrošinājums. Taču Ilgarts Zeibergs norāda, ka tā ir vienkāršota notikumu izpratne.

"Kara sākumā Sarkanās armijas regulārie spēki diemžēl nebija gatavi efektīvai aizsaidzībai: pirmajos mēnešos pēc uzbrukuma PSRS pazaudēja līdz 2,5 miljonus karavīru. Tikai Kijevas katlā vien zaudējumi sasniedza 1,3 miljonus kareivju un virsnieku. Karoja plikām rokām un trīslīniju šautenēm ar patronu aptveri, ar trofeju ieročiem. Tomēr jau Maskavas aizsardzības laikā aizmugure sāka ražot bruņojumu tehniku, kas ļāva uzveikt vērmahtu. Pēc tam bija uzvara pie Kurskas, Staļingradas kauja, tika pieņemta un izmēģināta slaveno "10 Staļina triecienu" uzbrukuma stratēģija.

1943.gadā vērmahta vienībās parādījās apjēga par nenovēršamu sakāvi. Vietējo kolaboracionistu algotņu daļās strauji kritās disciplīna – no vispārēja alkoholisma līdz dezertēšanai. Pārstāja ticēt fīreram un "Lielvācijas" idejai, no Sarkanās armijas sāka baidīties. Triumfālais "blickrīgs" pēc Rietumeiropas scenārija pārvērtās par Ādolfa Hitlera blefu. Esesiešu veterāns, Saeimas deputāts, nacionālists Visvaldis Lācis savos memuāros atcerējās, ka 1944.gadā pat zaldāti no Waffen SS Lettland smējās ierindā un uz "Heil Hitler" atsaucās ar vārdiem "Drei liter" – tas ir, "trīs litri". Iedzersim par Ādi, jokoja zaldāti. Cīņas spars kusa.

"Padomju tauta neliekuļoti ticēja uzvarai, karavīri gāja uzbrukumā ne par materiālajiem labumiem, ne par karjeru – tas vislabāk iekrita prātā, strādājot ar kara arhīviem. Ar ienaidnieku karoja visa Padomju Savienība, visas tautas – latvieši, krievi, kaukāzieši, ebreji. Ja viņi nebūtu stāvējuši līdz pēdējam kara pirmajā gadā, būtu smagāk. Lietuvas "Atmiņu Grāmatā" ir vecākā leitnanta Ivanova vēstule no nocietinājumiem pie Staļina līnijas uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas. Kareivjiem beidzās munīcija, vācieši krāva sprāgstvielas uz bunkura, bet viņš uzrakstīja maigu atvadu vēstuli savai sievai, kura pirms diviem mēnešiem laida pasaulē viņa bērnu," stāsta Zeiberts.

Trijas Baltijas frontes, ko komandēja armijas ģenerāļi Bagramjans, Jerjomenko un Masļeņņikovs, 1944.gada 30.jūlijā sāka Latvijas atbrīvošanu. 14.septembrī 1.Baltijas frontes 4. trieciena un 43.armija Bagramjana vadībā pārrāva pretinieka aizsardzību 25 kilometrus garā frontes iecirknī. 16.septembrī Sarkanās armijas 43.armija nokļuva līdz Baldonei, bet 3.motorizētā korpusa vienība izgāja pie Daugavas. 2.un 3. Baltijas frontes trieciena grupējumi 21.septembrī noslēdza aizsardzības pārrāvumu, atbrīvoja Valmieru un Smilteni. 1.armija iznāca pie Rīgas līča. 13.okobrī padomju spēki ieņēma Rīgas labo krastu, bet 15.oktobrī pēc Daugavas forsēšanas ieņēma visu pilsētu. Operācijas rezultātā armiju grupas "Ziemeļi" 16. un 18. armijas komandiera ģenerālfeldmaršana Ferdinanda Šernera 26 divīzijas tika sakautas un padevās gūstā.

Rīgu bija plānots iznīcināt

Latvijas "Atmiņas Grāmatas" tapšanas periodā (starp citu, uz tās vāka ir Kārļa Zāles darbs – Māte-Latvija no Rīgas Brāļu kapiem) atklājās virkne agrāk nezināmu faktu. Ģenerāļa Andreja Jerjomenko atmiņas liecina, ka pretinieks atkāpjoties nomīnēja Rīgu – nacisti plānoja iznīcināt visas sabiedriski nozīmīgās ēkas, infrastruktūras objektus, pat Vecrīgas vēsturiskās ēkas. Tika izmantoti arī lādiņi ar dažādu detonācijas laiku – līdz 20 dienām. Torņakalna Brāļu kapos Rīgā atdusas vairāk nekā 300 padomju sapieri, kuri mīnas neitralizēja.

Izdevumā izskatīta arī Holokausta – okupācijas atbaidošākās parādības – vēsture Latvijā.

"Lēmumu par ebreju jautājuma galīgu atrisināšanu fīrers atklāja tikai Minhenes konferencē 1943.gadā. Taču lielākā daļa no 70 tūkstošiem Latvijā dzīvojošo ebreju bija nogalināti jau pirmajos okupācijas mēnešos, jau līdz 1941.gada beigām, bez Ostlandes ģenerālkomisāra Oto Heinrija Drehslera pavēlēm, pat ar salīdzinoši nelielu SS obergrupenfīrera Rīgā Frīdriha Ekelna un vācu soda komandas Einsatzgruppe A dalības. To izdarīja paši vietējie iedzīvotāji, brīvprātīgi, ar entuziasmu. Okupāciju pārdzīvoja 1,6% no valstī pirms kara dzīvojošo ebreju, kuri neatkāpās no Padomju Latvijas līdz 1941.gada jūnija beigām. Rīgā nogalināti arī aptuveni 25 tūkstoši ebreju no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas un Aušvicas nometnes Polijā. Kara nogalē uz Rīgu nošaušanai tika atvesti 5000 ungāru ebrejiešu – par to stāstīja Rīgas geto gūsteknis Marģers Vestermanis.

Liepājas arhīvos atradām liecības par pēdējo nāves sodu - 1944.gada 6.maijā pilsētas cietumā tika nošauti 268 "vajadzīgu" profesiju ebreji: drēbnieki, ārsti, galdnieki, akmeņkaļi, inženieri. Pavēli atdeva nevis vācieši, kam 1944.gada pavasarī jau viss bija beidzies, bet gan oberleitnants Einārs Krūklis, komendantūrras dienesta priekšnieka vietnieks. 1942.gadā Ostlande saņēma darbaspēka piepradījumu – Latvijas ebrejus gribēja izmantot kara rūpnīcās Vācijā un okupēto valstu teritorijā Eiropā. Vācieši bija šokēti – visi ebreji Latvijā un Lietuvā tika likvidēti. 1941.gada 6.augustā tika nošauti visi ebreji Sabilē, jau 13.augustā avīze "Sabiles vēstnesis" publicēja sludinājumu par ebreju mantības: velosipēdu, katlu, apģērba priekšmetu izsoli. Vietējie aizsargi no vecām nabadzīgām mājām pārcēlās uz nošauto cilvēku divstāvu akmens mājām, kā Aiviekstē. Holokausts Latvijā, Lietuvā un Polijā nebija idejisks, slepkavību motīvs bija vietējo marodieru alkatība," atzīmēja Baltic Geographic Society vadītājs.

Plašam lokam

Viņš atgādināja, ka Padomju Savienības un antihitleriskās koalīcijas – ASV, Lielbritānijas un Francijas – uzvara 1945.gadā bija ne tikaiu uzvara pār hitlerisko Vāciju. Visa Eiropa cīnījās nacistu pusē. Nacistiskajai asij Roma-Berlīne-Tokija bija sabiedrotie, satelīti un marionetes, kur atradās tehnikas, bruņojuma un ekipējuma ražotnes. Par "Lielvāciju" karoja maršala Petēna kolaboracionisti – Višī režīms Francijā, Kvislinga režīms Norvēģijā, Muserta režīms Nīderlandē utt. Maršala Mannerheima Somija 1944.gadā izstājās no prohitleriskās koalīcijas un pieteica karu reiham, bet pēc 1945.gada 9.maija sabiedrotajiem pretojās tikai samuraji – impērisko Japānu salauza tikai ASV kodoluzbrukums Hirosimai un Nagasaki 1945.gada augustā. Tiesa, arī Ostlandes reihskomisariātā zem kāškrusta valdīja šausmas.

"Nacistu kara noziegumi, civiliedzīvotāju genocīds, gūstekņu slepkavības – lūk, ar ko izcēlās karš, tāpat kā ar uzvarētāju varoņdarbu. Salaspils koncentrācijas nometnē uztura deva bija mazāka nekā Aušvicā. Ieslodzītais Salaspiī vidēji mira pēc 4 mēnešiem distrofijas rezultātā – un vietējie vēsturnieki tagad to dēvē par darba nometni. Līdzās nāves nometnei Dolē bija divas nometnes padomju karagūstekņiem – karavīriem un virsniekiem. Karavīru nometē Stalag Dolē gājuši bojā 43 tūkstoši sagūstīto sarkanarmiešu, taču arī viņus vēsturnieki nepieskaita Salaspils upuriem.

Piemēram, latviešu vēsturnieks Uldis Neiburgs skaita tikai nogalinātos un tikai koncentrācijas nometnes teritorijā. Katrā Salaspilī nogādāto cietumnieku partijā vecie, slimie un nespēcīgie tika nošauti nometnes vārtu priekšā. Un, pēc vietējo vēsturnieku aprēķiniem, tie nav "darba nometnes" upuri. Statistikā nav iekļauti koncentrācijas nometnē badā un slimībās mirušie – tā esot "dabiskā mirstība". Esmu pārliecināts, ka nedrīkst dzēst no Latvijas vēstures nacistu noziegumus. Uzvaras 75.gadadienai veltītā "Atmiņas Grāmatu" sērija tiks paplašināta, un ceru, šīs grāmatas kļūs pieejamas plašam lasītāju lokam gan Latvijā, gan valstīs, kas 1945.gadā uzvarēja nacismu," secināja Zeiberts.

Pēc temata

Salaspils atbrīvošanas gadadiena. Latvijas vadība to atkal ignorējusi
Rīga 1944. gada oktobrī: nopostīta, taču nesalauzta
Nacisti plānoja uzspridzināt Rīgu: ģenerāļa Jerjomenko arhīvs

Galvenie temati