Pirms simtastoņpadsmit gadiem dzimis viens no visplašāk izreklamētajiem Ulmaņa laiku personāžiem, lidotājs, vēlāk — Arāja soda komandas loceklis Herberts Cukurs. Viņa mūžam punktu pielika "Mossad" darbinieki 1965. gadā par ebreju slepkavībām Rīgas geto.
No 1900. līdz 1965. gadam šis cilvēks nodzīvoja raibu lidotāja, gļēvuļa un bendes mūžu. Neaprakstīšu šeit ne viņa piedzīvojumus lidmašīnas kabīnē, ne viņa noziegumus Rīgas geto — tie ir visiem zināmi. Atzīmēšu tikai to, ka dalība Arāja soda komandā, kurā pulcējās visi elles izdzimteņi, ir pietiekami daiļrunīga.
Apstāsimies pie kā cita: no kurienes Latvijā radies Cukura kults, kurš pastāv vēl joprojām, neskatoties uz viņa asiņainajām rokām. Lieta tāda, ka Cukurs ļoti laicīgi, desmit dienas pēc 1934. gada valsts apvērsuma atgriezās no Gambijas — Kurzemes hercogistes kādreizējās kolonijas. Un Kārlim Ulmanim viņš bija vajadzīgs kā varonis, kurš ar savu lidojumu uz valsti Āfrikā apliecināja Latvijas globālo lomu.
Jāpiezīmē, ka Ulmanis lielā mērā atdarināja Staļinu. Tāpat kā padomju valsts vadonis, kurš lepojās ar saviem lidotājiem, arī Ulmanis sāka popularizēt Cukuru. Taču šī personība izrādījās gļēva, lai arī tas izklausās dīvaini.
Cukurs ieies aviācijas vēsturē kā viens no nedaudzajiem meistarīgajiem lidotājiem, kuri Otro pasaules karu nav pavadījuši frontē. Debesu un kauju vietā viņš deva priekšroku gandrīz pavisam drošam darbam — ebreju slepkavībām Arāja komandā.
1944. gada sākumā Luftwaffe paspārnē tika izveidota 12. Latvijas nakts trieciena grupa. Šķiet, Cukuram ar viņa plaši izreklamēto uzvārdu tur vietiņa atrastos pavisam noteikti. Taču tur bija jācīnās ar Staļina vanagiem un, starp citu, ar Sarkanās armijas Gaisa kara spēku 1. Latvijas pulka lidotājiem. Cukuru tāda perspektīva nemaz nevilināja, jo, pavisam iespējams, tā beigtos zārkā.
Tā nu Cukurs, juzdams kaut ko nelabu un baidoties, ka tik viņu nepieķertu, pēc kara pazuda no Latvijas. Pēc sabiedroto filtrācijas nometnes, kurā viņu neidentificēja kā Arāja komandas locekli, Cukurs pagaisa Latīņamerikā, kur pēc diviem gadu desmitiem viņu panāca "Mossad" lode.
Dīvaini, taču Cukura vārds vēl joprojām veido daļu no ulmaņlaiku Latvijas mīta. Par viņu iestudē lugas, viņa mazmeita, acīmredzami lepna par tuvinieku, piedalās Eirovīzijā — pārstāv Latvijas Republiku.
Būtu bezjēdzīgi mēģināt ieskaidrot latviešu nacionālistiem, ka Cukurs ir bende. Gluži otrādi, to uzskata par pozitīvu lietu tādi ļaudis kā Latvijas Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks no Nacionālās apvienības, kurš izrotāja Ziemassvētku eglīti ar svastikas formā ceptām piparkūkām.
Iespējams, vajadzētu palūkoties no otras puses? Ka visi Ulmaņa "laimīgie laiki" ir uzpūtīgu izreklamētu gļēvuļu laiks? Tādu pašu, kā pats Ulmanis, kurš mierīgi nodeva Latviju Staļina rokās un pēc tam izlūdzās sev pensiju?
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
