RĪGA, 19. maijs — Sputnik, Jevgeņijs Leškovskis. Pretenciozā un atklāti propagandiskā grāmata "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944", ko laiduši klajā oficiālie vēsturnieki Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne, tiek izplatīta ne tikai Latvijas skolās, augstskolās un valsts iestādēs. To svinīgi pasniedz Salaspils pilsētas viesiem un ārvalstu delegācijām.
"Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944" ieraudzīja dienas gaismu pērn ar Latvijas ĀM morālu atbalstu. Finansiāli palīdzēja Salaspils dome un organizācija "Latviešu fonds", kas radusies pirms 45 gadiem Rietumos. Tagad grāmata kalpo par "oficiālu dāvanu plašiem mērķiem": grezno foliantu dāvina visiem, ieskaitot bibliotēkas, īpaši apdāvinātus skolēnus un par Sputnik korespondentu.
Salaspils domē atklāti teica: ņemiet, lasiet, 431 lappuse vistīrākās patiesības! Taču pazīstams latviešu vēsturnieks emocionāli izteicās: tādu grāmatu autoriem vajadzētu sarīkot publisku pērienu par meliem.
Tranzītā cauri Salaspilij
Grāmatas autori stāsta, ka tā esot ļoti vajadzīga, jo vietējā un ārvalstu sabiedrībā par Latviju un notikumiem Salaspils nometnē tiekot izplatīti meli. Taču būtībā šī grāmata ir kārtējais mēģinājums slēpt nacisma ļaundarības, idealizējot un reabilitējot hitlerisko režīmu.
Kā tas notiek? Itin vienkārši. Piemēram, var apgalvot, ka "padomju laikos dati par Salaspilī bojāgājušajiem stipri pārspīlēti". Pēc autoru domām, nometnē nogalināti nevis 100 tūkstoši, bet gan tikai divi tūkstoši cilvēku. Kangeris, Neiburgs un Vīksne raksta, ka cauri nometnei izgājuši aptuveni 22 tūkstoši cilvēku, kuru vidū puse bija politieslodzītie, bet pārējie devušies tranzītā no Krievijas un Baltkrievijas darbos uz Vāciju.
Galvenajiem slēdzieniem autori izmanto Salaspils koncentrācijas nometnes kādreizējo darbinieku — nometnes stārasta Artura Neparta, feldšera Šalkovica un uzrauga Riekstiņa atmiņas, taču pilnībā ignorē desmitiem izdzīvojušo nometnes gūstekņu liecības un Republikāniskās Ārkārtas komitejas plašos materiālus, kura pēc kara pa karstām pēdām izmeklēja nacistu ļaundarības.
Šie dati tiek noraidīti vienkārši lieliska iegansta dēļ: tā esot "padomju propaganda". Tagad oficiālais viedoklis par Salaspils nāves nometni ir tāda: tas esot bijis tikai "paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne".
Uz Salaspili atvestajiem bērniem esot paveicies
Oficiālo vēsturnieku trijotne apgalvo: Salaspils nāves nometnē it nemaz neesot gājuši bojā 7 tūkstoši bērnu. Turp vienkārši uz īstu laiku esot atvesti tikai 3 tūkstoši nepilngadīgo. Autori kategoriski noliedz, ka nometnē ieslodzīto bērnu asinis bijušas paredzētas vērmahta karavīriem.
Tiesa, Neiburgs gan nepaskaidro, kam tieši "domātas" bērnu asinis, toties labprāt demonstrē erudīciju, stāstot, ka vienīgā koncentrācijas nometne Latvijā atradusies Mežaparkā. Kaizervaldes nometnē bijuši ieslodzīti ebreji, bet tā jau nav Salaspils…
Jautājumā par bērnu turēšanu Salaspils nāves nometnē autori klāsta, ka salīdzinājumā ar bērniem nometnēs Ukrainā tiem, kas atvesti uz Salaspili esot paveicies, jo viņi pēc tam izmitināti patversmēs vai nodoti ģimenēm. Vārdu sakot, bērniem palaimējies nokļūt Salaspils nāves nometnē. Pēc neatkarīgā vēsturnieka Vlada Bogova domām, ar šiem vārdiem vien pietiek, lai izprastu gan autoru, gan grāmatas satura ētisko līmeni.
"Neērta" vēsture
Vēstures interpretētāju trijotne grāmatā citē virkni dokumentu, tostarp arī Nirnbergas proces datus, taču izvēlas tikai "piemērotos", pārējie tiek ignorēti.
Piemēram, uzmanība netiek pievērsta dokumentētam faktam: no Dahavas nāves nometnes atdzīta grupa ebreju kapu iznīcināšanai Salaspilī. Un līdzās nometnei atrasta līķu sadedzināšanas vieta — dziļa 27 metrus gara un 25 metrus plata bedre, ko līdz augšai pildīja pelni, tauki un cilvēku kauli.
Taču šis dokuments autors neiedvesmoja, tāpat kā Ārkārtējās komitejas sastādītie oficiālie dokumenti, jo tolaik varasiestādes esot nodarbojušās ar nacistisko noziegumu propagantu, lai slēptu staļinisma noziegumus un diskreditētu latviešu emigrantu sabiedrību.
Daudz vērtīgāki trijotnei šķita nacistu līdzskrējēja Neparta atmiņas, kurš 1999. gadā pēkšņi atsauca atmiņā precīzu Salaspils gūstekņu skaitu: 1162 līdz 1952 cilvēki. Tāpēc pētījumā par cilvēkiem, kurii gāja bojā nometnē no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrim, dati ņemti tikai no viņa atmiņām. Un oficiālos vēsturniekus nemulsina, ka nāves nometnes darba pirmrindnieka vārdus neapstiprina nekādi dokumenti.
Problemātiska patiesība
No vēsturnieka Vlada Bogova, grāmatas "Nacisma notiesātie" autora domām, "oficiālās trijotnes" darbs ir acīmredzams politisks pasūtījums. "Iepriekš taču Latvijas varasvīriem, kuri pašlaik pārraksta valsts vēsturi, nebija nekā, uz ko atsaukties. Toties tagad viņi var minēt "vēsturiski izvērtētus" piemērus no grāmatas," — norāda Vlads Bogovs.
Problēma ir tā, ka ilgus gadus par Salaspils nāves nometni netika veikti nekādi zinātniski pētījumi, tika fiksētas tikai gūstekņu atmiņas. Pirmais darbs, kas pretendēja uz zinātnisku pieeju, ir Heinriha Stroda dīvainais opuss "Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris — 1944. gada septembris)", kas parādījās tikai 2000. gadā. Dīvaini bija tas, ka Strods pēc nacistisko koncentrācijas nometņu parauga analizēja… GULAGu sistēmu.
"Atklāti sakot, es nesaprotu, kāpēc padomju laikā netika veikti zinātniski pētījumi. Attieksme pret Salaspils nometni bija dīvaina. Memoriāls nometnes vietā parādījās tikai ilgus gadus pēc kara. Kāpēc? Komisija organizēja ekshumācijas, taču neatzīmēja vietu, kur atradās kapi. Un nav skaidrs, kur tika pārapbedītas mirstīgās atliekas: atkal turpat apraka vai pārveda? Ja pārveda, tad uz kurieni?.. Ja tolaik viss būtu izdarīts pareizi, tagad tas palīdzētu atjaunot patiesību," — saka Vlads Bogovs.
