08:20 22 Jūlijs 2019
Tiešraide
  • USD1.1226
  • RUB70.7370
Ģimene pamet savas mājas, 1941. gada jūlijs

Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu

© Sputnik / Yakov Khalip
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Vladimirs Dorofejevs
74

Kāpēc ir īpaši svarīgi paturēt prātā pirmās kara dienas Latvijā un kādus draudus sevī slēpj atbildības uzvelšana mirušajiem tirāniem.

Nav viegli atcerēties vēsturi. Es to daru savu bērnu labā. Cenšos būt objektīvs un nedalīt cilvēkus "mūsu varoņos" un "viltīgajos ienaidniekos". Protams, tā skaidrot ir vienkāršāk, taču vēstures mācību apgūt neizdosies.

Vēsturei ir jēga, kad saproti visu pušu motīvus, ne tikai savējos vien. Pretējā gadījumā tā ir tikai politiska pasaka, kas nespēj mācīt jaunieti objektīvi uztvert nākotni. Tā cilvēks mācās redzēt "tautas ienaidniekus un aktīvi "vicināt ieročus" par kaut kādiem ideāliem, tuvinot paša bojāeju.

Silta brīvdiena

Aculiecinieki atceras, ka 1941. gada 22. jūnijs bija silta svētdiena, īsi pirms Līgo svētkiem. Jāņos bieži to atceros – jautrības un omulības viļņos šīs domas uzdzen šermuļus. Mēs dzeram un priecājamies, viņi 21. jūnijā arī priecājās par dzīvi un jau naktī mira. Jau pirmajās kara stundās gāja bojā vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – gan kareivju, gan civilo. Uzlidojumi Rīgai sākās jau pirmajā naktī pēc nacistu uzbrukuma.

Otrajā pasaules karā gāja bojā ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Mūsdienu oficiālā vēsture apgalvo, ka Latvijai karš sākās ar "padomju okupāciju", tas ir, līdz ar padomju armijas bāzu dislokāciju Latvijas Republikas teritorijā 1939. gada rudenī. Taču 1940. gadā, kad Latvijas teritorijā ienāca padomju karaspēks, ar ieročiem rokās gāja bojā tikai trīs robežsargi, savukārt pirmajā nedēļā pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma mira desmitiem tūkstošu dzimtenes aizstāvju. Tūkstošiem civiliedzīvotāju. Tāpēc manās acīs karš sākās 1941. gada 22. jūnijā.

Šīs pirmssvētku un pirmskara stundas 21. jūnijā, manuprāt, zināmā mērā ir līdzīgas mūsdienām, lai arī bija noteiktas atšķirības.

Piemēram, toreiz, 1941. gadā daudzi nebija gatavi Līgo svētkiem. Daudzi – finansiālu apsvērumu dēļ, jo dzīvoja nabadzīgi. Padomju vara nabadzīgajiem palīdzēja, ieviesa bezmaksas studijas augstskolās, tāpēc radās pulks trūcīgu studentu. Līdz 1940. gadam bezdarbs bija jūtams.

Daudzas ģimenes nelīgoja cita iemesla dēļ, – būdami pārtikuši, viņi baidījās no represijām. Vien astoņas dienas pirms kara sākuma no Latvijas tika deportēti aptuveni 16 tūkstoši cilvēku. Ne tikai latvieši, viņu vidū bija arī krievi un ebreji – padomju varas ienaidniekus identificēja pēc klases pazīmēm. Kad Rīgā krita pirmās bumbas, viņi lopu vagonos brauca uz Sibīriju. Daļa mira ceļā, daļa – deportācijā.

Kad padomju vara sāka evakuāciju, bēgļi brauca līdzīgos vagonos, tikai bez apsardzes, un pieturās varēja izkāpt no vagoniem.

Upuri un bendes

Mūsdienu oficiālā vēsture Latvijā deportētos uzskata tikai par nevainīgiem upuriem. Taču padomju varai bija savi iemesli izsūtīt desmitiem tūkstošu cilvēku. Tā PSRS gatavojās karam, kas patiešām sākās. Un pirmajās kara dienās radās milzum daudz hitleriskās Vācijas piekritēju. Aculiecinieki, ar kuriem esmu runājis (Aleksandrs Komarovskis un Ārons Gurevičs), pastāstīja, ko darīja kolaboracionisti. Un sametas bail. Viņi ar lukturīšiem izgaismoja uzņēmumus un militāros objektus, lai fašistu aviācijai būtu ērtāk tos sabumbot, ieņēma tukšos dzīvokļus, apšaudīja cilvēkus uz ielām. Dažas dienas pēc kara sākuma Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes un Tallinas ielām parādījās torņi, no kuriem šāva ložmetēji. Tur bija līķu kalni. Padomju vēsturnieki vērtē, ka diversantu skaits sasniedza vairākus desmitus tūkstošu – skaitli, kas salīdzināms ar deportēto skaitu.

Minēšu citātu no Latvijas vēsturnieka Vlada Bogova darba, kas tapis pēc NKVD pulkveža Golovko piezīmēm par nošautajiem rīdziniekiem:

"Pulkvedis Nikolajs Fogelmans, bijušais cariskās armijas virsnieks, palīdzēja orientēties vācu aviācijai. 24.jūnija naktī Heinrihs Neibergs gaisa trauksmes laikā no sava loga apšaudīja iedzīvotājus, lai sētu paniku. 23.jūnijā Matvejs Kuzņecovs un Pjotrs Dolgovs ar raķetēm deva signālus vācu lidmašīnām un apšaudīja tvaikoni "Smoļnij". Arvīds Mednis bija spiegu organizācijas biedrs, vāca ziņas par Padomju Savienību pēc vācu organizāciju uzdevuma. Saviem līdzzinātājiem nodeva signālus par palīdzību vācu izpletņlēcējiem. Voldemārs Valeskalns 25.jūnijā deva gaismas signālus fašistu aviācijai, lai koriģētu uzlidojumus. Vladislavs Rubulis, bijušais policists, gaisa trauksmes laikā bija uz mājas juma Ģertrūdes ielā 47 un raidīja gaismas signālus."

Pirmskara stāvoklis

Šodien sociālajos tīklos daudzi vājprāši atklāti raksta, ka gaida, "kad pilsētā ienāks mūsu tanki". Vienalga, vai būs karš, vai nebūs (es tam neticu, nav ekonomisko priekšnoteikumu), taču valsts drošības dienesti identificē potenciālos "ienaidnieka līdzskrējējus" un sper soļus, lai novērstu draudus.

Es ļoti nervozi uztveru baumas par to, ka, sak, tiek gatavotas koncentrācijas nometnes "domājamā pretinieka aktīvajiem piekritējiem". Latvijai nav savas Sibīrijas, un tādi notikumi, manuprāt, ir ticami. Īpaši uzsvēršu, ka neko nezinu par tādām koncentrācijas nometnēm. Es vienkārši baidos.

Baidos arī no NATO karavīru un zemessargu mācībām pilsētās. Latvija oficiāli gatavojas karam un aizbildinās ar robežu aizsardzību.

Tāda pati bija retorika gan Padomju Latvijā, gan pirmspadomju laikā. Pie tam pirmspadomju laikos par potenciālo agresoru tika uzskatīta ne tikai hitleriskā Vācija, bet arī PSRS. Un simtiem ieslodzīto sēdēja cietumos jau pirms PSRS ienākšanas – Ulmaņa Latvijā aiz restēm bija komunisti un sociāldemokrāti. Viņu nebija tik daudz kā uz Sibīriju deportēto, taču viņi bija.

Bet sociāldemokrāti taču pirms tam brīvajā Latvijā daudz darīja valsts attīstības labā. Piemēram, Rīgas Centrāltirgu, kurš pēc būvdarbu noslēguma 1930. gadā bija modernākais tirgus pasaulē, uzbūvēja laikā, kad Rīgas domē pie varas bija sociāldemokrāti. Kamēr viņi cēla brīnumtirgu, viņus lamāja par korupciju. Nākamajā gadu desmitā – iesēdināja. Vai tendences nesaskatāt?

Kā aplaupīja vāciešus

Jāpiemin arī spēcīgā un bagātā vāciešu kopiena, kas Latvijā dzīvoja 30. gados. 1939. gadā Latvijā dzimušie valsts pilsoņi tika "repatriēti uz vēsturisko dzimteni". Pats jēdziens "vēsturiskā dzimtene" tautai, kas XIII gadsimtā uzbūvēja Rīgu un pleta to plašumā septiņus gadu simteņus, skan smieklīgi un ciniski.

Protams, arī toreiz, XX gs, sākumā daudzi pazīstami Rīgas vācieši bija dzimuši Vācijā un Latvijā ieradās, kad sāka attīstīties rūpniecība. Arī viņi nesa slavu Rīgai.

Tāpat kā tagad labums, ko viņi nesa pilsētai un valstij, daudziem latviešiem neko nenozīmēja. "Atbraucāt? Tad brauciet atpakaļ. Un tautiešus, kuri te aizkavējušies no XIII gadsimta, ņemiet līdzi,".

Vai jums šķiet, ka vācu avīzes, apspriežot repatriācijas ideju, nerakstīja par šo cinismu? Rakstīja. Rakstīja arī citādi – sak, Lielās Valsts Lielais Vadonis aicina celt Lielo Nākotni. Ja jūti saikni ar tautu, tavs morālais pienākums ir braukt un tai pievienoties.

1939. gadā, aptuveni mēnesi pirms plaši pazīstamā Molotova-Ribentropa pakta, brīvā Latvija un hitleriskā Vācija parakstīja līgumu par vācu kopienas repatriāciju. Pēc šī līguma Latvija pilnībā pārtrauca vidējo un augstāko izglītību vācu valodā un noteica X stundu, līdz kurai visiem vācu tautības pilsoņiem jāizvēlas Dzimtene.

Tiem, kuri izvēlējās ģeogrāfisko dzīves vietu, tas ir, Latviju, bija jāmaina tautība – jākļūst par latviešiem. Starp viņiem bija aptuveni 15% vāciešu kopienas – vairāki tūkstoši cilvēku.

Kad hitlerieši okupēja valsti, asimilējušos viņi uzskatīja par otrās šķiras vāciešiem, kuri neizprot pienākumu tēvzemes priekšā un nav pelnījuši nekādas priekšrocības.

Civilizēta aplaupīšana

Tiem, kuri nevēlējās zaudēt nacionālo identitāti, bija "jāatgriežas vēsturiskajā dzimtenē". Patiesībā viņus izmitināja pavisam nesen okupētajās Polijas un Čehijas teritorijās. Pie tam Latvijā viņiem lika sešu mēnešu laikā pārdod īpašumus (rezultātā strauji un katastrofiski kritās mājokļu tirgus), bet tur viņiem vajadzēja pirkt īpašumus uz sava rēķina par parastajām cenām vai dzīvot barakās. Viņi nedrīkstēja izvest dārglietas, tehniku (piemēram, zobārstiem nebija tiesību izvest savus krēslus ar urbjiem), jebkādu valūtu, izņemot vienu – atrunāto, kas tika mainīta pēc drausmīga kursa.

Atklāti sakot, viņus aplaupīja. Cietsirdīgi un ciniski. Pie tam laupīšanā vainīga gan hitleriskā Vācija, gan Ulmaņa Latvija, divi nacionālistiski režīmi.

Polijā un Čehijā izmitinātos vāciešus no Latvijas aplaupīja arī jaunajās dzīves vietās. 1944.-1945. gadā. Aplaupīja, izvaroja, slepkavoja. To darīja nevis padomju karavīri, bet gan poļi un čehi, kuri saprata, ka vardarbība pār "šitiem" paliks nesodīta. "Fašisms pār fašistiem neskaitās".

Nelaimīgie vācu repatrianti pārsvarā bēga uz Vāciju, zaudējot atlikušos īpašumus. Viņu vidū ne vairāk kā 10% atbalstīja Hitleru. Taču maksāt nācās visiem.

Ar ko draud atteikšanās no grēku nožēlošanas

Nezinu, vai Vācija lūdza piedošanu vāciešiem, ko pasauca "uz Dzimteni". Toties es zinu, ka Latvija pilnīgi noteikti nav lūgusi piedošanu šiem "nepareizas tautības" Latvijas pilsoņiem. Vēl vairāk, atdodot īpašumus pirmspadomju īpašniekiem, tā ņēma vērā 1940. gadu, bet vācieši tika oficiāli aplaupīti gadu iepriekš.

Pie tam to cilvēku mantiniekiem, kuri pirka vācu nekustamos īpašumus par smieklīgām cenām uz kredīta un maksāja tikai vienu gadu, līdz padomju nacionalizācijai, svešos īpašumus atdeva bez pilnas kredīta nomaksas, nepieprasot gadu desmitos uzkrāto procentu dzēšanu. Pēc būtības mūsdienās Latvijas vāciešu mantinieki tika aplaupīti vēlreiz.

Tas ir ļoti slikti. Lieta tāda, ka "varamatkārtot" noskaņojums valda ne tikai "krievu pasaulē". Latviešu inteliģence, piemēram, Latvijas radio bijusī diktore Māra Krontāle taujā, sak, kāpēc ar krieviem nevarot darīt tāpat kā ar vāciešiem? Bija taču normāli, civilizēti. Tā uzskata ne tikai Māra Krontāle vien. Tā runā arī citi: sak, ar ebrejiem pārsteidzāmies, nākas pat vairākas reizes gadā nožēlot noziegumus. Bet vāciešiem neviens neatvainojas, tātad par to nav vērts runāt. Normāls, civilizēts solis. "Varamatkārtot".

Ērts zaudējumu saraksts

Latvijas vēsturnieki, runājot par Latvijas zaudējumiem Otrajā pasaules karā, par upuriem uzskata arī Baltijas vāciešus, ko aplaupīja un padzina Hitlers un Ulmanis. Arī ebrejus, ko, nacistu uzrīdīti, slepkavoja vietējie. Valsts neatzīst savu vainu šo cilvēku bojāejā. Viņi tiek uzskatīti par hitleriskā režīma upuriem. Tieši tāpat kā desmitiem tūkstošu latviešu, kuri brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā, un tikpat daudzi latvieši, ko nacisti iesauca leģionā.

Manuprāt, tie ir centieni uzvelt atbildību mirušajiem tirāniem. No vienas puses, tie atvieglo nācijas apziņu, no otras – mūsu valsts vēstures baismīgā mācība paliek neapgūta. Latvijas iedzīvotāji nejūt atbildību par Latvijas pilsoņu bojāeju Otrajā pasaules karā, tātad neaptver, ka paši savām rokām atkārto vai tuvina tā baismīgā laika noziegumus. Vai riskē kļūt par upuriem.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

Pēc temata

ASV vēsturnieks atgādināja par PSRS izšķirošo ieguldījumu uzvarā pār nacismu
Latvijas nacistu upuru tuvinieki gatavi piedalīties izmeklēšanā
Putins: vietām par elkiem padara nacistu līdzskrējējus, bet KF aizsargās patiesos varoņus
Rīgas mērs 9. maijā ir gatavs atgādināt, ka Hitlers nebija iecerējis brīvu Latviju

Galvenie temati