Pēc 1940. gada vāciešu Latvijā gandrīz nebija, taču viņu liktenis "buržuāziski demokrātiskajā" republikā ir visai zīmīga, uzskata InoSMI.ru komentētājs Dmitrijs Dobrovs.
Vācbaltieši (Deutsch Balten) dzīvojuši Kurzemes, Līvzemes un Igaunijas provincēs vairāk nekā 700 gadu, jau kopš XII gs. Vācu kolonizācija reģionā skāra gan ekonomikas, gan reliģijas aspektu. Piemēram, zobenbrāļu ordeņi, kuri vēlāk izveidoja Teitoņu ordeni, nosprauda mērķi pievērst vietējās pagānu ciltis kristietībai.
Pa jūras ceļu ieradās Hanzas tirgotāji, pa sauszemi nāca zemnieki – iebraucēji. Rīgu – vēlāko Hanzas pilsētu – 1201. gadā dibināja vācu bīskaps Alberts. Gadsimtu gaitā vācieši veidoja Kurzemes un Līvzemes valdošo klasi – tie bija muižnieki, tirgotāji un garīdznieki.
Lai arī vācu Latvijā bija salīdzinoši nedaudz (60 tūkstoši 1800. gadā, 120 tūkstoši – Pirmā pasaules kara priekšvakarā), viņu ietekme visās dzīves jomās bija milzīga.
1721. gadā lielākā daļa Latvijas teritorijas kļuva par Krievijas impērijas daļu saskaņā ar Nīštates miera līgumu. Cari vācbaltiešiem atstāja visas privilēģijas un muižnieku titulus, arī vācu valoda saglabāja savu galvenās valodas statusu šajās zemēs. Līdz XIX gs. vidum Rīgā lielākoties dzīvoja vācieši, un tikai neilgi pirms Pirmā pasaules kara viņus mazliet pabīdīja malā krievi un latvieši.
Pirmā pasaules kara gados vācbaltieši dienēja Krievijas armijā un godīgi pildīja savu pienākumu: dezertieru un nodevības viņu vidū nebija gandrīz nemaz. Pēc Oktobra apvērsuma Krievijā vācbaltieši nostājās pret boļševikiem un izveidoja brīvprātīgo korpusus (Landeswehr, Freikorps), kuri Pilsoņu kara gados Latvijā (1918.-1921. gg.) cīnījās ar Sarkano armiju, bet vēlāk – ar Latvijas un Igaunijas nacionālajām armijām.
Pēc Pilsoņu kara beigām un buržuāziski nacionālistisko spēku uzvaras sākās traģiska lappuse 700 gadus ilgajā vācbaltiešu vēsturē. Jaunā Latvijas valsts pārņēma vāciešiem ne tikai visas gadsimtu gaitā saņemtās privilēģijas, bet arī elementāras pilsoniskās tiesības.
