Mūsdienu Liepāju (Lībavu) sāka apšaudīt tajā pašā dienā. Un pilsēta aizsargājās pat tad, kad nacistu karaspēks jau ieņēma Rīgu. Kāpēc Latvijā šo faktu oficiāli mēģina aizmirst?
Par pirmajām kara dienām Sputnik korespondents Jevgēņijs Leškovskis sarunājās ar Latvijas vēsturnieku Igoru Gusevu – grāmatu un dokumentālo filmu autoru, kultūras un publicistikas izdevuma "Klio" redaktoru. Igora darbība jau sen ir kā dadzis acī oficiālajiem vēsturniekiem, un republikā ļoti neērti ir viņa zinātniski publicistiskie darbi, piemēram, "Patiesība par Salaspili", "Latvijas krievi", "Asinīs mazgātā". Kas īsti notika Latvijā 22. jūnijā?
…Divu varoņpilsētu līdzīgie stāsti
"Tāpat kā Baltkrievija, Latvija bija pierobežas teritorija. Hitlerieši tām uzbruka gandrīz vienlaikus. Bresta, tāpat kā Liepāja ir varoņpilsētas!" – uzsver Igors Gusevs.
Latvija bija Baltijas kara apgabala daļa, un Liepājā, piejūras pilsētā, bija PSRS kara flotes bāze. Šīs vietas vācieši sāka apšaudīt vispirms. Un cilvēki pašaizliedzīgi aizsargāja dzimto pilsētu.
Igors Gusevs stāsta, ka Liepājas varonīgā aizsardzība bija viena no kara epizodēm, kas nekļuva zināmas visā savienībā vienkārša iemesla dēļ. Vai jūs zināt, ka Brestas cietokšņa un tā varoņu stāsts ilgu laiku pēc kara gandrīz nevienam nebija zināms? Šī Lielā Tēvijas kara lappuse itin vienkārši varētu grimt aizmirstībā, ja ne rakstnieks Sergejs Smirnovs. Viņš pirmais PSRS pastāstīja Brestas cietokšņa aizsardzības varoņstāstu, kas ilgu laiku bija piemirsts. Pusi mūža Sergejs Smirnovs veltīja arhīva datu, atmiņu, baismo dienu atstāto artefaktu meklējumiem. Pēc būtības, tieši pateicoties viņa darbam, Bresta un cietokšņa varoņi kļuva pazīstami visā savienībā.
"Smirnovu ļoti ieinteresēja mūsu Liepājas aizsardzības vēsture, un viņš jau sāka vākt informāciju. Ja viņš būtu nodzīvojis ilgāk, domājams, par Liepājas aizsardzību un tās dalībniekiem mēs uzzinātu gandrīz tikpat, cik zināms par varonīgajiem un traģiskajiem notikumiem Brestas cietoksnī," – ir pārliecināts Gusevs. Bezbailīgās
Strādnieku gvardes varoņdarbs
Starp citu bija kāda laba padomju filma – Aloīza Brenča "Pilsēta zem liepām", kuras scenāriju rakstīja Sergejs Smirnovs. Tajā atainota Liepājas varonīgā aizsardzība pirmajās kara dienās. Tajā stāstīts arī par slaveno operāciju "Trojas zirgs" – maskējoties kā miermīlīgi pasažieri, vācieši centās iekļūt pilsētā ar vilcienu. Filmā stāstīts arī par latviešu Strādnieku gvardi.
Igors Gusevs atzīmē, ka Liepājas aizsardzība turpinājās pat tad, kad vācieši jau ieņēma Rīgu. Pie Rīgas hitlerieši nonāca 29. jūnijā un bez īpašiem zaudējumiem ieņēma pilsētu. Rīgas aizsardzība bija organizēta slikti: to veidoja nejauši karavīri, kuri stāvēja Daugavas labajā krastā pie tiltiem. Aizsardzībā piedalījās arī NKVD nodaļas, kājnieki un Latvijas Strādnieku gvardes brīvprātīgie, kurus tagad oficiālie vēsturnieki cenšas aizmirst. Taču gvarde cīnījās varonīgi.
Padomju karaspēks atkāpās no Rīgas un tikai Igaunijas teritorijā cīņas kļuva organizētākas nekā pirmajās kara dienās. Starp citu, arī tur Strādnieku gvardes nodaļas paveica īstus varoņdarbus.
"Gvardes pulkus veidoja aptuveni 3 500 brīvprātīgie. Es kopā ar savu draugu un skolotāju, izcilo vēsturnieku Ēriku Žagaru to sīki aprakstījām gvardei veltītajos publicistiskajos rakstos," – saka sarunbiedrs.
Latvijā jau sen pieņemts teikt: īstie varoņi par Latviju cīnījās Waffen SS rindās. Bet te – 3 500 brīvprātīgie divos pulkos. Dažādos Latvijas rajonos bija arī atsevišķas nelielas vienības.
"Gvardes puiši bija ģērbti zilās jakās, bruņojušies ar angļu šautenēm. Daudzi gvardi pat krieviski nerunāja! Pie tam viņi pat nedomāja par to, ka viņiem draud lode no savējiem, kuri viņus varēja iedomāties nezin par ko. Arī vācieši viņus gūstā neņemtu, jo brīvprātīgie nebija Sarkanās armijas karavīri. Vācieši viņus uzskatītu par bruņotiem bandītiem, ko var bez tiesas un izmeklēšanas nošaut uz vietas. Taču viņi nedomāja par tādiem "sīkumiem", kad pulcējās cīnīties par Latvijas nākotni – pret hitleriskajiem okupantiem," – stāsta vēsturnieks.
1941. gada rudenī, kad jau ritēja cīņas pie Ļeņingradas, gvardes ierindā bija tikai… 12 cilvēki. No diviem pulkiem. Jā, vēlāk, viņu skaitu papildināja pa dažādiem hospitāļiem izkaisītie ievainotie. 1960. gadā Rīgā pulcējās Strādnieku gvardes veterāni. Ēriks Žagars ar daudziem aprunājies pats. Viņi cīnījās pašaizliedzīgi un godīgi.
Tas tie par varoņiem, kuri šauj mugurās
"Atkārtošu vēlreiz – pašlaik Strādnieku gvardes dalībnieki Latvijā ir aizmirsti. Toties par varoņiem te uzskata tā saucamos "nacionālās sacelšanās dalībniekus". Viņu pirmais lielais varoņdarbs Rīgā pirmajās kara dienās bija sekojošs: kad vācieši atspieda slikti organizētos Rīgas aizstāvjus un viņi atkāpās cauri visai pilsētai Pleskavas šosejas virzienā, "nacionālās sacelšanās dalībnieki" uz Gaisa tilta izvilka ložmetējus un šāva viņiem mugurā. Tāda ir patiesa patriotisma izpausme, — piezīmē Igors Gusevs. – Jā, Latvijā daudzi bija neapmierināti ar padomju varu. Te daudz kas ir noticis. Bet! Vajag taču saprast, kādas būtu Vācijas uzvaras sekas. Kad saka, ka "nacionālās sacelšanās dalībnieki" vai Waffen SS leģionāri cīnījās par Latvijas gaišo nākotni, tas patiesībā ir viltīgs mēģinājums vēlamo padarīt par patieso. Nekad Hitlers nav solījis brīvību Latvijai un tās tautai – to neapstiprina neviens dokuments."
Ja Hitlers būtu uzvarējis, nekādas Latvijas nebūtu. Plāns "Ost" paredzēja cilvēku asimilāciju šajā teritorijā un patiesu āriešu vēlāku apmešanos tajā. Labākajā gadījumā latviešus šeit gaidītu tā pati asimilācija. Taču, domājams, drīzāk gan viņus padzītu uz "civilizētās pasaules" nomalēm – aiz Urāla, uz Sibīriju. Tur, pie vienotās Vācijas robežām viņi apsargātu tālāk padzītos slāvu barbarus: neārieši kontrolētu vergus.
"Tieši puiši no Strādnieku gvardes Sarkanās armijas sastāvā cīnījās par Latvijas nākotni. Diemžēl tikai retais atceras šos cilvēkus, jo viņi neiekļaujas oficiālajā koncepcijā – cīņa par nacionālu Latviju," – uzsvēra vēsturnieks.
