02:43 22 Augusts 2017
Rīga+ 15°C
Tiešraide
Zīdainis

Eiropa 2050: demogrāfiska pašnāvība un ekonomiskā izaugsme

© Foto: pixabay / PublicDomainPictures
Viedoklis
Saņemt īso saiti
52

Pārsteidzoši, bet pie mums nerunā ne vārda par Eiropas demogrāfisko pašnāvību 2050. gadā. Demogrāfiskās prognozes pasaules lielākajos reģionos sen visiem zināmas. ANO un Eurostat tās atjaunina reizi divos gados par ES valstīm, taču, lai datus izmantotu, jābūt datu bāžu ekspertam.

Portāls InoSMI publicējis tulkotu Mišeļa Gode (Michel Godet)un Žana Mišeļa Busmāra (Jean-Michel Boussemart) rakstu, kas nācis klajā izdevuma Atlantico lappusēs.

Par to neviens nerunā, īpaši Briselē, kur dod priekšroku ziņojumiem par tehnoloģisko revolūciju, stabilu attīstību un pārejas procesu enerģētikā. Mēs tomēr pacentīsimies izpildīt pienākumu un brīdināt cilvēkus, lai gan mēs saprotam, ka 2050. gadā mūsu vairs nebūs starp dzīvajiem, un mēs nevarēsim žēloties par to, ka neesam sadzirdēti.

Atšķirībā no Ziemeļamerikas kur iedzīvotāju skaits pieaugs par 75 miljoniem (bet Dienvidamerikā — par 150 miljoniem), Eiropā rādītāji var apstāties pie 500 miljoniem iedzīvotāju, zaudējot 49 miljonus darbspējīgā vecuma (20-64 gadi) pilsoņu, turklāt 11 miljoni atteiksies tikai uz Vāciju.

Spānija un Itālija zaudēs 7-8 miljonus potenciālo strādnieku. Francija var priecāties, jo gandrīz panāks Vāciju taču to, visticamāk, apsteigs Lielbritānija. Tik un tā, nekā laba šī perspektīvā nav, jo mūsu kaimiņi ir mūsu galvenie noieta tirgi: uz Eiropu pienākas 56% franču eksporta.

Tektoniskās demogrāfiskās pārbīdes

Liela uzmanība jāpievērš arī citām tektoniskām demogrāfijas izmaiņām: Ķīna, Japāna un Krievija zaudēs attiecīgi 38, 20 un 15 miljonus iedzīvotāju, tai paša laikā Indijas iedzīvotāju skaits pieaugs par 400 miljoniem, kas ļaus tai apdzīt Ķīnu par vismaz 300 miljoniem. Īpaši asi šis kritums būs vērojams iedzīvotāju grupā no 20 līdz 64 gadiem: 22 miljoni cilvēku Krievijā, 20 miljoni Japānā un 195 miljoni Ķīnā. ASV tajā pašā periodā aktīvu darbinieku skaits pieaugs par 20 miljoniem.

Lai kompensētu šos zaudējumus, būs nepieciešamas rokas un smadzenes. Paralēli, Āfrikas iedzīvotāju skaits pieaugs par 1,3 miljardiem un par 130 miljoniem kontinenta ziemeļos. Tas nozīmē, ka migrācijas spiediens uz Eiropu būs stiprs, kā nekad.

Tomēr Eiropa nerunā par demogrāfisko šoku un tam negatavojas. Viss izskatās tā, kā demogrāfiskais cunami būtu mazāk svarīgs nekā digitālais vilnis. Lai pieliktu tam punktu, mēs piedāvājam lasītājiem iedomāties vairākus miljonus klimata bēgļus no Āzijas, vēl lielāku politisko un ekonomisko bēgļu skaitu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Atzīmēsim, ka pat situācijā, ja tikai 1% no Āfrikas demogrāfiskā pieauguma apmetīsies Francijā 35 gadu laikā (šis datums no mums atrodas apmēram tikpat tālu, kā 1980. gads), tas nozīmēs 13 miljonus cilvēku jeb 20% no pašreizējiem iedzīvotājiem.

Pensionārs parkā. Foto no arhīva.
© Sputnik / Alexey Danichev

Ņemot vērā, cik stipri tas ietekmēja ES, kad 2015. gadā ierādās viens miljons migrantu (trīs ceturtdaļas no tām bija politiskie), kļūst skaidrs, ka Eiropai vajadzētu nekavējoties uzsākt gatavošanos šai perspektīvai. Tā varētu sekot Kanādas piemēram, kas ievieš kvotu politiku atkarībā no darba tirgus vajadzībām.

Ir jāpieņem pasākumi dzimstības kāpumam. Lieta tāda, kas integrācijas dzinējspēks ir kultūru mijiedarbība vidusskolā. Taču, kad cementam pievieno pārāk daudz smilšu, tas vienkārši nesaķersies. Lai pieņemtu vairāk smilšu, ir nepieciešams vairāk cementa, proti, bērnu, kuri runā valsts valodā, neatkarīgi no viņu ādas krāsas. Citiem vārdiem sakot, ja Eiropa vēlas saglabāt atvērtību pasaulei, tai jau tagad vajadzētu nodarboties ar dzimstības paaugstināšanu. Bet vai kāds runā par ģimenes politiku Eiropā, kur dažas viesnīcas un kūrorti nepieņem bērnus, bet atļauj mājdzīvniekus?

Mediji tikai sāk celt trauksmi par to, ka 2016. gadā mirstība Eiropā pirmo reizi apsteigusi dzimstību. Būs interesanti atzīmēt, ka Vācijā tā notiek kopš 1971. gada, Itālijā – kopš 1991. gada, Spānijā kopš 2016. gada, Krievijā kopš 1991. gada un Japānā kopš 2006. gada. Ķīnas kārta pienāks 2028. gadā. ASV un Franciju tas skars tikai 2050. gadā. Vecās Eiropas demogrāfiskā pašnāvība jau pie apvāršņa tomēr vēl ir laiks: laba prognoze, nav tāda, kas noteikti piepildās, bet tāda, kas liek pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai izvairītos no krīzes.

Klasiskā pieeja skaidro spēcīgo pēckara Eiropas ekonomisko izaugsmi ar atjaunošanos un atpalicības novēršanu no ASV. "Jaukie trīsdesmitie" sakrita ar demogrāfisko vilni. Tajā pašā laikā pie mums tikai nedaudzi runā par to, ka darba ražīguma kāpums šajos 1950.-1960. gados bija divas vai trīs reizes straujāks nekā 80. gados un nākamajos periodos, lai gan tobrīd nebija ne datoru, ne runas par tehnoloģisko revolūciju.

Kā var nesaskatīt pieredzes augšanas un ražošanas izmaksu samazināšanās rezultātu pastāvīgi augošajos tirgos? Vienlaikus ekonomikas un ražīguma izaugsme stabili kritusies ASV, Eiropā un Japānā kopš 80. gadu sākuma. Zinātnieki pētīja šī krituma iemeslus, ņemot vērā, ka tehnoloģiskās revolūcijas rezultāti informātikā, sakaros, enerģētikā, biotehnoloģijās un nanotehnoloģijās ir unikāli. Tas ir Roberta Solova datoru paradokss: datori sastopami visur, taču ne darba produktivitātes statistikā. Pārsteidzoši, bet šie speciālisti nepievērš uzmanību saiknei starp ekonomikas pieauguma kritumu un iedzīvotāju novecošanos attīstītajās zonās: ASV, Japānā un Eiropā.

Eiropā un Japānā IKP pieaugums bija lielāks 1980. gados, salīdzinot ar 1990. gadiem: 2,5% pret 2,3% Eiropā un 4,6% pret 1,1% Japānā. Pēdējās divās desmitgadēs ASV vidēji apsteidz Eiropu par 1% pieauguma. Tas lielā mērā ir saistīts ar demogrāfiju, jo IKP rādītājs uz iedzīvotāju atšķiras tikai par 0,2%. Tiesa, ASV kopš 1960. gadu sākuma ir vērojama demogrāfiskā izaugsme par 1% gadā. Tā ir divkārt un trīskārt lielāka nekā Eiropā. Turklāt lielākais Amerikas IKP kāpums ir skaidrojams galvenokārt ar augstāku nodarbinātību un gada darba stundu skaitu. ASV uzrāda izaugsmi, jo amerikāņu ir vairāk, un viņi vairāk strādā.

Kad digitālais vilnis slēpj demogrāfisko cunami

Demogrāfijas un ekonomiskās izaugsmes savstarpējā sakarība tiek reti pieminēta gan Eiropas Komisijā, gan lielākajā daļā starptautisko un nacionālo institūciju. Izstrādāts liels skaits ziņojumu par tehnoloģijām, inovācijām un konkurētspēju. Cilvēks tiek vērtēts tikai no cilvēku kapitāla un izglītības viedokļa, ko pamatoti uzskata par investīciju un ilgtspējīgas izaugsmes faktoru. Par demogrāfiju runā tikai novecošanās un ar to saistīto pensiju sistēmas un veselības aprūpes perspektīvā, bet neizskata tās ietekmi uz ekonomisko izaugsmi un Eiropas vietu pasaulē.

2000. gadā Lisabonas ambiciozā ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības stratēģija izdarīja likmi uz informācijas tehnoloģijām un zināšanu ekonomiku, lai nodrošinātu Eiropai tās nākotni un ietekmi starptautiskajā arēnā 2010. gadā. 2004. gadā publicētā Vima Koka (Wim Kok) ziņojumā atkal tika apstiprināts kurss uz zināšanu sabiedrību un stabilu attīstību, turklāt iedzīvotāju novecojumam uzmanība gandrīz nebija pievērsta. Tika minēts, ka tas var samazināt ES ekonomikas izaugsmes potenciālu par veselu punktu (līdz 1%, 2% vietā) 2040. gadā. Tajā pašā laikā nebija teikts ne vārda par Eiropas un ASV demogrāfisko tendenču salīdzināšanu. Šādi salīdzinājumi sistemātiski tika veikti inovāciju, zinātnisko pētījumu un ražīguma jomā.

Demogrāfisks multiplikators

Kā sacīja Alfrēds Sovī (Alfred Sauvy), ekonomisti "atsakās redzēt" saikni starp ekonomikas pieaugumu un demogrāfijas dinamiku, un necenšas to pārbaudīt. Lai kā būtu, šie trīsdesmit gadi ir gājuši rokrokā ar dzimstības rādītāju palielināšanu, bet ASV radītāji, bez šaubām, arī ir saistīti ar labāku demogrāfijas situāciju. Pēdējo 30 gadu laikā vidējais dzimstības rādītājs turpat sasniedz 2,1 bērns uz sievieti, pret 1,5 bērnu Eiropā. Tajā pašā laikā iedzīvotāju skaits turpina pieaugt spēcīgās migrācijas pieplūdes dēļ. ASV un Eiropas izaugsmes rādītāju atšķirības parasti skaidro ar tehnoloģiskiem faktoriem. Tomēr rodas jautājums: vai te nav savdabīgā "demogrāfiskā multiplikatora".

Šī hipotēze ļauj labāk izprast izaugsmi un faktu, ka produktivitātes pieaugums 1950.- 1960. gados notika vidēji divas reizes ātrāk nekā 1980.- 1990. gados, neraugoties uz tehnoloģisko revolūciju (teorētiski tai bija jākļūst par produktivitātes pieauguma avotu). Ar jaunu ekonomiku jautājums šķita izlemts: ekonomikas un darba ražīguma izaugsme ASV ir daudz lielāka, nekā Eiropā. Vai tas nevarētu paskaidrot Eiropas tehnoloģisko atpalicību no Amerikas? Tagad par to ir šaubas, jo mums ir apstiprināti statistikas dati.

1980. gados IKP pieaugums pārrēķinot uz ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, bija gandrīz vienāds abās zonās (aptuveni 1,5%) ar nelielu Eiropas pārsvaru 1980. gados. Tomēr no 90. gadiem Eiropa sāka zaudēt savas pozīcijas attiecībā pret ASV, kur šis rādītājs sasniedza 2%, 1,5% līdz 2007. gadam un 1% pēc krīzes. Eiropā runa bija par 1,7% 1990. gados, 1% no 2000. līdz 2007. gadam un 0,3% pēc 2008. gada.

Rodas jautājums: vai tas saistīts ar tehnoloģisko vai demogrāfisko starpību? Mēs uzskatām, ka izšķirošu lomu spēlē tieši otrais faktors, jo atšķirības šajā jomā kļūst arvien manāmākas. Ne visi pilsoņi ietilpst ekonomiski aktīvo iedzīvotāju grupā, taču nostrādāto stundu skaits daudzējādā ziņā izskaidro ražīguma atšķirības uz vienu darbinieku: amerikāņi gadā strādā vidēji par 46% vairāk nekā franči. Viņi strādā saistībā ar maksātspējīgo pieprasījumu, kas, šķiet, ir augstāks nekā citās valstīs demogrāfiskā pieauguma dēļ.

Ja atteikties no hipotēzes par rādītāju "IKP uz iedzīvotāju" un "demogrāfiskā izaugsme" mijiedarbību, tad mēs varam izvirzīt vēl vienu pieņēmumu: runa ir par demogrāfisko multiplikatoru, kas lielākā mērā varētu izskaidrot lielāku ražīguma pieaugumu ASV, salīdzinot ar Eiropu. Pārsvarā ekonomisti, atsaucoties uz slaveno Koba-Duglasa funkciju, skaidro pieaugumu ar trim faktoriem: kapitālu, darbu un tehnisko progresu.

Atgriezīsimies pie avotiem: veiktspēja ir ekonomiskās papildu izaugsmes substrāts, ko nav iespējams skaidrot ar ražošanas faktoru (kapitāls un darbs) pieaugumu. Parasti šo pieaugumu skaidro ar tehnisko progresu (šajā gadījumā – IT izplatīšanās), kas ļauj pozitīvi pamatot iepriekš nesaprotamo atlikumu.

Demogrāfiskā dinamika un redzams darba ražīgums

IKP izaugsme ir atkarīga no diviem faktoriem: IKP uz nodarbinātiem ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. Pēc pirmā rādītāja ASV apiet Eiropu kopš 90. gadiem. Patiesībā IKP rādītāja atšķirības uz aktīvajiem iedzīvotājiem (manāms darba ražīgums) ir vēl nozīmīgākas, ņemot vērā nodarbināto cilvēku proporciju. Tehniskais progress, izglītība un taupība veicina ražošanas izmaksu samazināšanu, kvalitātes un kopumā pievienotās vērtības paaugstināšanu, proti, IKP koeficienta pieaugumu uz aktīvo iedzīvotāju skaitu.

Demogrāfiskās dinamikas multiplikatoram joprojām ir noteikta loma ASV. Tā ir mazāka nekā 60. gados, tomēr lielāka nekā novecojošajā Eiropā. Ekonomisti to neredz, jo nemeklē. Lai kā būtu, šī hipotēze spētu izskaidrot IKP radītāja pretrunas uz darbspējīgo iedzīvotāju ASV un Eiropā kopš 2000. gadiem labāk nekā tikai tehnoloģiskā atpalicība. Attīstīto valstu ilgtermiņa izaugsme balstās uz demogrāfiju: bez cilvēku kapitāla tai sāk trūkt elpas. Ar dzimstības rādītāju 1,5 bērni uz sievieti Eiropā nākotnē būs par trešdaļu mazāk jauno aktīvo iedzīvotāju, nekā tagad.

Dzimstības kritumu valstī var salīdzināt ar investīciju samazināšanos uzņēmumā: tas ļauj uz laiku uzlabot finansiālo stāvokli ar nopietnām problēmām nākotnē. No tā izriet, ka ģimenes politika ar īpašu uzsvaru uz demogrāfijas pieaugumu ir investīcija ilgtermiņa perspektīvā. Kāds teiks, ka dzimstības deficītu Eiropā un tā negatīvo ietekmi uz ekonomisko izaugsmi un dzīves līmeni varētu kompensēt ar liela mēroga migrācijas plūsmām. Patiesībā tā ir kļūda, par ko liecina nesenā balsošana par Lielbritānijas izstāšanos no ES, kā arī gandrīz visu Eiropas valstu iedzīvotāju reakcija uz neseno migrantu plūsmu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem.

Eiropas valstis atgādina ābeles dārzus, kuros koki 40 gadu laikā aktīvi ražojuši un sākuši novecot, bet neviens nav parūpējies par jauniem stādiem.

Patēriņam un investīcijām ir nepieciešama pārliecība par nākotni un vajadzība pēc pirkuma, kas diemžēl iet mazumā līdz ar vecumu. Dinamismam ekonomikā un demogrāfijā ir vieni un tie paši avoti: vēlme dzīvot parādās vienlaikus gan sociāli ekonomiskās iniciatīvā, gan bērnu dzimšanā. Uzņēmējdarbības gars ir līdzīgs ģimenes garam!

Pēc temata

Līdz 2065. gadam 40% Itālijas iedzīvotāju veidos migranti
Polija gatava uzņemt bēgļus no Eiropas, taču ne no Tuvajiem Austrumiem
ANO eksperti: vecu cilvēku skaits pieaugs trīskārt
Līdzināties! Mierā! Kāpēc vietējie iedzīvotāji bēg no Baltijas valstīm

Galvenie temati