02:00 01 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1708
  • RUB91.7763
Viedoklis
Saņemt īso saiti
49

Krimas likteni izšķīra Melnās jūras flote. Arī agrāk nācies vērot līdzīgu situāciju. Tomēr droši varam teikt, ka pati flote par savu rašanos un pastāvēšanu var pateikties Krimai.

Straujo notikumu attīstību Krimas pussalā pirms trim gadiem atmiņā atsauc Rostislavs Iščenko, starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.

Eiropas un Ukrainas politiķu delegācija ieradusies vizītē Krimā
© Sputnik / Александр Полегенько

Referendums par neatkarību Krimas Republikā notika 2014. gada 16. martā. Nākamajā dienā, ņemot vērā plebiscīta rezultātus, Krimas Augstākā padome pieņēma lēmumu deklarēt Krimas neatkarību un vērsties pie Krievijas ar lūgumu uzņemt republiku Krievijas sastāvā. Tajā pašā dienā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja dekrētu par Krimas neatkarības atzīšanu un apstiprināja līguma projektu par Krimas iekļaušanos Krievijas sastāvā.

Līgums tika parakstīts 18. martā. Šo dienu pieņemts uzskatīt par Krimas atgriešanās datumu, taču patiesībā juridiskais process noslēdzās mazliet vēlāk – 21. martā, kad līgumu ratificēja Krievijas Federālā sapulce.

Ātrums, kādā Krima mainīja statusu pēc valsts apvērsuma Kijevā, nesāpīgais pārejas process un acīmredzamais iedzīvotāju entuziasms lika dzimt leģendām par kaut kādu īpašu Krima krieviskumu salīdzinājumā ar Donbasu, kurš jau trīs gadus karo par līdzīga scenārija īstenošanu.

Krimas likteni patiesībā izšķīra Melnās jūras flote. Arī agrāk nācies vērot līdzīgu situāciju. Tomēr droši varam teikt, ka pati flote par savu rašanos un pastāvēšanu var pateikties Krimai.

Melnās jūras atslēga

Vairākus gadu simteņus Krievija centās nostiprināties Melnās jūras krastā. Azovu Donas kazaki pirmo reizi ieņēma jau Alekseja Mihailoviča valdīšanas gados. Carienes Sofijas varasvīri organizēja divus karagājienus uz Krimu (tajos Krievija cieta sakāvi). Pēteris Lielais no jauna ieņēma Azovu un pat izveidoja Azovas floti, tomēr bija spiests atteikties no cietokšņa un kuģiem saskaņā ar Prutas (1711. gads) un Adrianopoles (1713. gads) miera līgumiem. Annas Ivanovnas un Elizabetes Petrovnas laikos, sasprindzinot visus spēkus, Krievijai no jauna izdevās izlauzties pie Azovas krastiem, taču nostiprināties Melnajā jūrā un uzcelt floti valstij nebija pa spēkam.

Krievijas un Turcijas kari Katrīnas Lielās laikos beidzot dāvāja valstij izeju pie Melnās jūras pašreizējās Odesas, Nikolajevas un Hersonas rajonā. No šīm pilsētām tikai Hersona dibināta pirms Krimas pievienošanas (1788. gadā). Taču līdz 1783. gadam Krievijai nebija pilnvērtīgas flotes Melnajā jūrā. 1783. gada 19. aprīlī Katrīna parakstīja manifestu par Krimas pievienošanu Krievijai, un līdz gada beigām bija uzcelts gan Sevastopoles cietoksnis, gan flote, kuras liktenis kopš tā laika nesaraujami saistīts ar Krimu.

Tā nav nejaušība. Pussalas ģeogrāfiskais izvietojums dāvā tai iespēju kontrolēt Melnās jūras akvatoriju, it īpaši – tās ziemeļu daļu. Starp Donas un Psou grīvām var uzcelt milzum daudz ostu, taču flote tajās būs bloķēta un lemta iznīcībai, ja netiks kontrolēta Krima.

Tāpēc itin loģiski ir tas, ka sakāve Krimas karā nozīmēja to, ka Krievijai nav iespēju uzturēt floti Melnajā jūrā. Kad 1918. gadā vācieši ieņēma Krimu, padomju vara bija spiesta nogremdēt kuģus. Kad 1942. gada 4. jūlijā vācu fašistisko karaspēku ietekmē kapitulēja Sevastopole, padomju flote bija paralizēta gandrīz pusotru gadu.

Pussalas un flotes simbioze

Deportācijas upuru piemiņas diena Krimā
© Sputnik / Александр Полегенько
Pēc Padomju Savienības sabrukuma neatkarīgajai Ukrainai neizdevās pārņemt savā ziņā Melnās jūras floti, tāpēc tā bija spiesta piekrist gan flotes sadalei, kad jūras kara bāzes iznomāšanai Krievijai. Divdesmit gadus, kopš vienošanās parakstīšanas viņi mēģināja padzīt no Krimas Krievijas Melnās jūras floti. Šajā aspektā ukraiņu nacionālisti nodemonstrēja pārsteidzošu, viņiem neraksturīgu veselo saprātu. Flotes aiziešana nozīmētu krasu Krievijas ietekmes mazināšanos Krimā, kas pavērtu neierobežotas iespējas vietējo iedzīvotāju ukrainiskošanas jomā. Turklāt Krievijas iespējas Melnajā jūrā ievērojami mazinātos, ja flote zaudētu Krimu.

Ja tas būtu noticis, nekāda operācija Sīrijā nebūtu iespējama. Nav zināms, cik ilgi būtu vilcies un ar ko beidzies piecu dienu karš ar Gruziju 2008. gada augustā. Bez bāzēm Krimā flote var domāt tikai par aizsardzību, un, ja flote nepārvaldītu Melno jūru, sauszemes spēku operācijas prasītu milzīgus resursus atklātā piejūras flanga aizsargāšanai.

Vārdu sakot, pēdējos 234 gadus ilgā vēsture pārliecinoši liecina: Krievijas Krima nevar pastāvēt bez Krievijas flotes Melnajā jūrā. Taču arī Krievijas flote nevar pastāvēt bez bāzēm Krimā.

Tā nu 2014. gada agrā pavasarī Krievijas flote un Krievijas Krima izglāba viena otru. Tikai Krimas un flotes simbioze un pussalas valdības interešu pārdomāta saskaņošana ar flotes interesēm garantē uzplaukumu un attīstību pussalā.

Kūrorta zonas potenciāls nedāvā universālu glābiņu

Nav vērts cerēt, ka bijusī PSRS dziedinātava spēs visu savu ekonomiku balstīt tikai uz kūrorta potenciāla.

Ukrainas prezidents Petro Porošenko
© Sputnik / Михаил Палинчак

Pirmkārt, kūrorta zonā nav vajadzīgas rūpnīcas, nav vajadzīgas augstskolas, nav vajadzīgas karaskolas. Kūrorta zona dāvā darba vietas istabenēm un oficiantiem, kā arī izklaides industrijā strādājošajiem.

Otrkārt, – pats galvenais – 290 miljoni PSRS iedzīvotāju varēja izvēlēties starp Krimu un Kaukāzu. Patlaban 146 miljoniem Krievijas iedzīvotāju atvērtas ne tikai šīs tradicionālās kūrortu zonas, bet arī Taizeme un Maldīvija, Turcija un Kanāriju salas, Spānija un Itālija, Tunisija un Ēģipte. Atvērta ir visa pasaule, turklāt cenas visur ir konkurētspējīgas, serviss uzlabojas, un sezona gandrīz visur ilgst visu gadu.

Lai kā valdība censtos aizpildīt Krimu, cipari liecina, ka kūrorta potenciāls var lieliski papildināt pussalas ekonomiku, taču ne veidot tās pamatu.

Var jau, protams, cerēt, ka Maskava gribēs Krimu pataisīt par "vitrīnu Ukrainai". Taču Ukrainas stāvoklis ir tik nožēlojams un tik ātri tuvojas katastrofai, ka tikpat labi par vitrīnu var kļūt pat karojošais Donbass.

Federālais centrs nodrošināja Krimas neatkarību no Ukrainas ūdens padeves un enerģētikas jomās, pusotra vai divu gadu laikā būs pabeigts tilts, kas savienos pussalu ar Kubaņu, tiks savests kārtībā ceļu tīkls, un pakāpeniski, taču ātri federālā budžeta atbalsts būtiski samazināsies vai pat izsīks.

Ekonomiskās attīstības lokomotīve

Flote ir sarežģīts un tehnoloģiski attīstīts organisms, kura bāzes vietā nepieciešamas gandrīz visas mūsdienu ražotnes vismaz remonta jaudu līmenī. Flotei nepieciešamas kuģu remonta (un pie viena arī kuģubūves) uzņēmumi, metāla apstrāde, ievērojams daudzums elektroenerģijas, elektronikas speciālisti (ar atbilstošām ražošanas jaudām). Flotei nākas cauru gadu sagādāt personālsastāvam nepieciešamos pārtikas produktus. Pie tam labāk būs, ja saimniecības atradīsies tuvāk bāzēm. Pat ceļu tīkls, kas patlaban top Krimā, ir nepieciešams flotei nepieciešamo izstrādājumu piegādei.

Tā ir tikai aisberga virsotne – flotei vajadzīgs tik daudz kas, ka ne uzskaitīt. Un visām šīm ražotnēm vajadzīgi izglītoti speciālisti. Veselais saprāts iesaka viņus gatavot uz vietas, nevis vest uz pussalu no citām vietām. Speciālistiem, karavīriem un viņu ģimenēm vajadzīgs jumts virs galvas. Tātad nepieciešama vērienīga dzīvojamo māju celtniecība. Izklaides industrija viņiem vajadzīga ne tikai vasarā, bet arī ziemā, līdz ar to paveras jaunas iespējas tam pašam kūrorta biznesam. Un tad nebūt vēl nav viss. Tātad pašlaik flote var kļūt par Krimas ekonomiskās attīstības galveno lokomotīvi.

Starp citu, arī tā ir bijis vienmēr. 1783. gadā, kad Katrīna Lielā pievienoja valstij pussalu, pa to klaiņoja tikai tatāru zirgu un aitu ganāmpulki. Nelielajās piejūras pilsētiņās (drīzāk gan ciemos) tatāri, grieķi un armēņi dzīvoja uz kontrabandas rēķina, ko slēpa aiz zvejnieku aroda. Ostas, arsenāli, cietokšņi un ceļi tika celti flotes vajadzībām. Pilis un parki parādījās daudz vēlāk, kad Krimā pārvērtās par civilizētu reģionu.

Flotes līdzdalība Krimas ekonomiskajā attīstībā nav nekāda labdarība. Flote vēlas drošu un stabilu aizmuguri: iedzīvotājus, kuri nevēlas pārveidot karabāzes par jahtu klubiem, bet gan saista savu labklājību ar floti un spēj nodrošināt nepieciešamos speciālistus un pakalpojumu kompleksu.

Kā redzam, Krima un flote ir cieši saistītas ne tikai militārās krīzes apstākļos. Miera laikā saikne nekrīt acīs, taču, šķiet, ir pat vēl ciešāka. Pie tam vēl joprojām ļoti svarīga un iedvesmojoša ir episkā "Krimas pavasara" uzvara pirms trim gadiem.

Tiesa, cilvēki nedzīvo ne laukumos ar karogiem rokās, ne aiz barikādēm. Viņu ikdiena ir darbs. Un viņu ikdienai ir jābūt komfortablai, darbam – ienesīgam, lai tas neradītu aizkaitinājumu. Par labu nāk arī sajūta, ka viņi piedalās kopīgā darbā un lielās lietās. To visu dāvā flote un saņem drošu aizmuguri Krimā – drošu aizmuguri gan karā, gan miera laikā.

Pēc temata

Iščenko: Igaunijas problēma ir tā, ka neviens nevēlas tai uzbrukt
Minskas protokoliem – divi gadi: te miers, te karš
Kāpēc Erdogans nav kļuvis par Suleimanu Lielisko

Galvenie temati