08:13 21 Septembris 2017
Rīga+ 11°C
Tiešraide
Kafejnīca. Foto no arhīva

Mīlestība, kas līdzinās vaidam: kā iemācīties dzimteni mīlēt

© Sputnik / Dinara Nikiforova
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Aleksejs Stetjuha
50

Dažkārt ir vērts atrauties no latte krūzes, iziet no kafejnīcas un paskatīties riņķī, lai ieraudzītu kaut ko interesantu, piemēram, iemeslus mīlēt dzimteni.

Man ļoti nepatīk strādāt mājās. Pareizāk sakot, es to neprotu. Mājās atrodas miljons darbu: pastaigāt pa istabu, paskatīties pa logu, uzspēlēt uz klavierēm melodiju no "Twin Peaks", pēc tam atcerēties, ka vēl ne reizi neesi to mēģinājis nospēlēt uz ģitāras. Sarakstu var turpināt bezgalīgi. Dzīvoklis man ir liels, fantāzija — bagāta. Tāpēc eju strādāt uz pilsētu.

Vecpilsētā ir kafejnīcu tīkls ar nosacīti zemām cenām, tur arī parasti apsēžos un rakstu. Trīs kafejnīcas atrodas piecu minūšu gājienā viena no otras. Tas ir labi, jo katru reizi, pošoties "uz darbu", nezinu, kur varēšu apsēsties: gan brīvdienās, gan darba dienās, no rīta un vakaros bieži gadās tā, ka visi galdiņi ir aizņemti. Jāpiezīmē, ka te sēž ne tikai ārzemnieki — parasti lielāko daļu galdiņu aizņem vietējā publika, un par to es gribētu parunāt.

Gandrīz ik reizi pie blakusgaldiņiem apsēžas pāris vai kompānija jauniešu. Sēžot pie latte vai kokteiļa, viņi apspriež grūto dzīvi Latvijā. Mazas algas, šausmīgs bezdarbs, nekādu perspektīvu. Viņu vidējais rēķins sasniedz 10-15 eiro katram. Viņu telefoni, planšetdatori un klēpjdatori maksā tikpat, cik lietota mašīna. Viņi atkārto savas frāzes gluži kā ne īpaši ticīgs cilvēks skaita "Tēvs mūsu" — nedomājot ne par vārdu jēgu, ne nozīmi.

Nav modē domāt un teikt, ka Latvijā nemaz tik slikti nav. Tā pat nav dīkšana, tas ir paradums: uz jautājumu "Nu, kā jums tur iet?" atbildēt: "Oi, slikti." Mēs ar sadista baudu pastāvīgi lādējam savu dzimteni. Ir īpaši mums patīk tās trūkumus aprakstīt ārzemniekiem. Ja gadījies atrast svaigas ausis, uz kurām nekarājas neviens makarons, ar baudu aprakstām, cik slikti mums klājas. Ja gadījies ieraudzīt labu ceļu, steigšus uzsveram, ka tas ir rets izņēmums. Ieraudzījuši skaistu skvēru, mēs stāstām, kā tam aizgājusi pensionāru naudiņa. Ar prieku demonstrējam vēl kārtībā nesavestas pilsētas ielas. Pēc tam apsēžamies kafejnīcā un lepni klāstām par bezdarbu, par jauniešu masveidīgu prombraukšanu un krievu valodas diskrimināciju.

Es dzīvoju paralēlā pasaulē. Es esmu krievs. Septītajā klasē labprātīgi pārgāju uz latviešu skolu (tolaik skolu reformas vēl nebija). Pārgāju, lai iemācītos valodu, kādā runā valstī, kur plānoju dzīvot. Iemācījos. Vairākas reizes devos uz pastāvīgu dzīvi uz citām valstīm. Atgriezos. Vienkārša iemesla dēļ: tur jutos kā ciemos atbraucis. Šeit esmu mājās. Šeit esmu pilntiesīgs savas valsts līdzīpašnieks, un neviens vēl nav mēģinājis manas tiesības apstrīdēt, izņemot tikai neapmierinātos, kuri periodiski mēģina mani pārliecināt, ka neesmu laimīgs. Es neticu.

Roberts Vīcups
© Sputnik / Дмитрий Дубинский

Atveru sludinājumu lapu un redzu tūkstošiem vakanču. No celtniekiem līdz juristiem — darbs meklē savus varoņus. Meklē un neatrod. Bezdarbnieki sēž uz kakla vecākiem un vaid par bezdarbu, kas žņaudzot viņus nost. Kad atklāti pajautā: kāpēc tu neej strādāt?— viņi attrauc, ka tāda dzīve viņiem nav domāta. Ka vēl nav atradies viņu aristokrātisko asiņu cienīgs piedāvājums. Par kapeikām sviedrus liet viņi negrib. Tiem, kas nāk strādāt, piemēram, par oficiantu, tas ir tikai pagaidu darbs, un viņi to liek manīt visiem spēkiem. Ar katru soli un skatienu viņi rāda, ka šeit viņi ir tikai uz laiku. Viņi ignorē un izturas nekaunīgi. Viņi ir gatavi kuru katru brīdi noraut priekšautu un iemest ģīmī darba devējam, jo viņiem dzīvē lemts kas cits. Alga ar trim nullēm. Par ko? To viņi vēl nav izdomājuši, tāpēc pagaidām vienkārši uzvedas nekaunīgi tepat.

Darbs jauniešiem un vecākajai paaudzei ir atrodams, it īpaši vietās, ko atbrīvojuši aizbraukušie. Viņi jau ir sapratuši, ka vecajā Eiropā neviens tāpat vien naudu nedos. Aizbraukušie un tur palikušie pieder pie citas kategorijas. Viņi jau iepazinuši dzīvi Eiropā un sapratuši, ka ir jāstrādā kā vellam, ja gribi nopelnīt. Esmu tur bijis, esmu strādājis un atgriezies. Dažam labam ir iepaticies, viņi tur ir palikuši. Viņi var pastāstīt, kā nopelnīt dienišķo maizi, tiem, kas skaudīgi skatās viņiem pakaļ.

Man ir daudz pazīstamu darba devēju visdažādākajās nozarēs: no restorānu biznesa līdz vidējiem uzņēmumiem, no tirdzniecības līdz žurnālistikai. Visi kā viens rauj matus uz galvas pēc katras darba intervijas, stāstot, kas pie viņiem ierodas. 70% teju piecēlušies no skolas sola. Deviņi no desmit uzvedas kā pasaules direktori. Patiesībā žurnālisti neprot rakstīt, pārdevēji — pārdot, oficianti — apkalpot. Viņi prot gribēt un šausmīgi apvainojas, kad viņiem saka, ka vēlmes pagaidām nav attaisnotas. Viņus tracina tas, ka viņus nevis novērtē, bet gan vērtē. 

Viņus līdz asarām šokē tas, ka darba devējs nespēj saskatīt briljantu, ko viņos labprāt saskatīja mamma. Un kas pie tā visa izrādās vainīgs? Pareizi! Darba devējs un dzimtene.

Vizinoties pa Krieviju, es nepārtraukti saskāros ar cilvēkiem, kuri bija sajūsmā par savu dzimteni. Pie tam viņu skaits auga, jo vairāk attālinājāmies no Maskavas. Viņi atvainojās par bedrēm uz ceļiem un solīja, ka nupat jau salabos, vienkārši vēl neesot paspējuši. Pēc tam viņi tūlīt veda uz skaistāko vietu, no kuras pavērās skaistākā ainava, ar lepnumu rādīja savu iemīļoto pilsētu. Katru reizi, ierodoties jaunā vietā, tiekoties ar vietējiem, mēs noteikti uzzinājām kādu faktu, kas apliecināja, kāpēc viņu apdzīvotā vieta ir pati-pati-pati Sibīrijā/Urālos/Krievijā/pasaulē. Runa nav par izskalotām smadzenēm vai zombēšanu. Tā ir neliekuļota sava novada mīlestība. Tā ir skaistums, ko redz sarunbiedrs. 

Kolēģe — žurnāliste Ačinskā, kura pēc intervijas vadāja mūs pa visu pilsētu, ļoti pārdzīvoja, kad mūsu fotogrāfs lūdza aizvest viņu līdz rūpnīcai. Lieta tāda, ka viņasprāt, rūpnīca nav skaista. Viņa ļoti uztraucās, ka tik mēs neatainotu viņas pilsētu nepievilcīgu. Viņa pati ir no Irkutskas, taču Ačinsku jau uzskata par savējo. Arī Irkutskā viņa strādāja par žurnālisti vietējā avīzē. Saņēma 100 eiro. Par istabu maksāja 100 eiro. Lai paēstu, viņa pa naktīm mazgāja grīdas policijas iecirknī. Pelnīja vēl 40 eiro. Ačinskā viņa dzīvo komunālajā dzīvoklī un pelna jau 250 eiro. Kafejnīcā, kur iegājām pēc ekskursijas, viņa atteicās no kafijas, kamēr mēs likām manīt, ka, protams, apmaksāsim rēķinu. 

Naivie ceļotāji – iespaidi
© Sputnik. "Наивные путешественники"

Viņa ir laimīga. Viņa mīl savu pilsētu. Viņa nežēlojas. Ne tāpēc, ka viņa būtu propagandas upuris, bet gan tāpēc, ka prot novērtēt to, kas viņai ir. 

Tikmēr mēs ar garām karotītēm maisām cukuru augstajās latte krūzēs, metam neapmierinātus skatienus uz bārmeni par nepietiekami augstām putām un stundām ilgi sēžam un stāstām viens otram, ka Latvijā nav perspektīvu. Ka jālaiž prom no šejienes. Paralēli esam sašutuši par to, kā mūs nomelno ārvalstu mediji, kad lasām tajos savas pašu domas, ko atstāsta citi. Atkārtojam pie sevis slaveno citātu: "Viņš ir nelietis, taču viņš ir mūsu nelietis." Neviens neiemīļos mūsu nelieti, kamēr mēs paši viņu neiemīļosim un pārstāsim uzskatīt par nelieti.

Mūsu valstī ir viss: daba, ceļi, cilvēki, darbs, perspektīvas un latte augstā krūzē ar garu karoti. Vienkārši nekaitētu palaikam atraut acis no pēdējiem diviem punktiem un ciešāk paskatīties uz pirmajiem pieciem. Tad viss izdosies.

Pēc temata

"Naivie ceļotāji": Krasnojarska, mēs tevi nekad neaizmirsīsim
"Naivie ceļotāji" saliek punktus virs "i"
"Naivie ceļotāji": kas tas ir – patriotisms
"Naivie ceļotāji": Krasnojarska uz mūžiem
Tagi:
Latvijā

Galvenie temati