18:49 21 Oktobris 2017
Rīga+ 8°C
Tiešraide
Iļja Ļvovičs Vojevodins

"Naivie ceļotāji": Krasnojarska uz mūžiem

© Sputnik / Робертс Вицупс
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Valentīns Rožencovs
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)
81

Iļjam Ļvovičam Vojevodinam ir savas domas par Latvijas valsts repatriācijas veicināšanas programmu. Pamēģiniet iedomāties, viņš saka, ka ASV ieradusies Kenijas valdības delegācija un ierosina afroamerikāņiem programmu viņu repatriācijai uz vēsturisko dzimteni – ar sauli, palmām un vidējo algu 50 dolāru apmērā.

Iļja Ļvovičs ir dzimis 1932. gadā zemnieku mājās pie Ludzas. Viņa senči dzīvojuši Latvijā kopš senseniem laikiem. Iļjas tēvs, Ļevs Aleksandrovičs nodarbojās ar lauksaimniecību, mamma Emīlija bija mājsaimniece. Mājās runāja trīs valodās: latviešu, tēva dzimtajā krievu valodā un mātes dzimtajā poļu valodā. 1941. gada jūnijā viņus arestēja un, neļaujot pat kā nākas savākt mantas, iesēdināja preču vagonā, kas devās uz austrumiem. Deportācija pēc kaimiņa sūdzības.

Iļjas Ļvoviča tēvu uz nometni etapēja atsevišķi (jau nākamajā gadā viņš ieslodzījumā mira). Deviņus gadus vecais Iļja, viņa jaunākā māsa un māte ilgi brauca vilcienā. Ļoti ilgi. Viņš atceras šauro lodziņu zem vagona jumta un putru no nezināmiem putraimiem, kādu nekad agrāk nebija ēdis. Viņus aizveda līdz Tasejevas ciemam Krasnojarskas novadā. Jau ceļā māte saslima, viņu aizveda uz slimnīcu, bet brāli ar māsu nomitināja vietējā ģimenē.

Pirmo gadu Iļja skolā negāja, jo nebija ziemas drēbju un sadabūt tās, apmainot pret kaut ko, nevarēja, — visu, kas bija paņemts no mājām, vienā rāvienā pievāca ciema iedzīvotāji, kamēr slimā māte gulēja bezsamaņā. Toties kaimiņiem, ar kuru dēlu zēns sadraudzējās, bija neparasti bagāta bibliotēka, tāpēc desmitgadīgais Iļja, kurš nekad nebija turējis rokās grāmatas, lai arī lasīt prata, alkatīgi metās virsū grāmatām un gada laikā izlasīja visu, pat "Noziegumu un sodu".

Kara gados izsūtītie tālajā Sibīrijas ciemā dzīvoja smagi, trūka ēdamā. Vietējie pat ierīkoja ciemā galdu, kurā visi, cik nu varēja, nesa un lika kaut ko ēdamu: maizi, kartupeļus, bietes. Labāk jau tā, nekā noskatīties kā izbadējušies trimdinieki sāks zagt. Iļja, aizrāvies ar grāmatām, neko nemanīja. To, ka zemnieki izglābuši no nāves viņu pašu, māsu un citus latviešus, viņš saprata daudz vēlāk, kad atgriezās Latvijā. 

Dzimtenē viņi ar māsu atbrauca 1946. gadā. Toreiz no izsūtījuma Rīgā atgriezās daudzi bērni un pusaudži. Par to jāpateicas entuziastiem, kuri radīja organizācijas un nodarbojās ar bērnu atgriešanos mājās no Sibīrijas. Divus gadus Iļja pavadīja bērnunamā Rīgā, Kuldīgas ielā.

Katoļu baznīca Ačinskā
© Sputnik / Робертс Вицупс

No citu bērnu stāstiem viņš uzzināja, kā klājies Latvijā kara gados. Tad viņš saprata, ka pārbaudījumi Sibīrijā ir bijuši īsts glābiņš salīdzinājumā ar trūkumu dzimtenē. Pēc bērnunama viņi ar māsu dzīvoja pie tāliem radiem, līdz 1953. gadā, pēc Staļina nāves no Krasnojarskas atgriezās māte.

Rīgā Iļja Vojevodins pabeidza Amatnieku skolu, saņēma norīkojumu darbā par radistu meteostacijā un no jauna nokļuva Sibīrijā. Vairs viņš to nav pametis. Armija, vakarskola un Krasnojarskas Pedagoģiskais institūts. Darba gaitas Iļja Ļvovičs noslēdza kā Krasnojarskas Pedagoģiskā institūta Reliģijas zinātņu katedras docents un Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Meita Ludmila Grigorjeva ir filozofijas doktore, dēls Aleksejs Vojevodins — jurists. Trīs mazmeitas, trīs mazdēli, viens mazmazdēls un četras mazmazmeitas. Tagad viņš ir pensionārs.

Saņēmu dūšu un pajautāju Iļjam Ļvovičam, kāpēc viņš nav atgriezies Latvijā, vai nav par to domājis?

— Jaunais cilvēk, gan Latvijā, gan Krievijā ir represiju upura statuss. Ko konkrēti tas dos Latvijā tādam pensionāram kā es? Bezmaksas braucienus. Ko es saņemu kā represētais šeit? Atlaidi komunālajiem pakalpojumiem 50% apmērā, piemaksu pie pensijas, bezmaksas veselības aprūpi kara veterānu slimnīcā, ikgadējus apmaksātus braucienus uz sanatoriju. Ak jā, vēl arī bezmaksas braucienus transportā. Esiet tik laipni, izdariet paši secinājumus par to, kurai valstij es nozīmēju vairāk.

— Es neesmu savtīgs cilvēks, — viņš turpina. — Es ļoti mīlu Latviju, bieži esmu tur bijis, braucu ciemos pie māsas un mātes, taču uz mātes bērēm 1992. gadā atbraukt nepaspēju, jo jūsu varas iestādes nevēlējās palīdzēt ar vīzu. Es neapvainojos un vēl joprojām regulāri apciemoju māsasbērnus. Biju pagājšvasar un braukšu arī nākamgad, ja veselība ļaus. Aizvainojumu nejūtu tikai tāpēc, ka par savu dzimto vietu uzskatu Krasnojarsku. Latvija manās acīs ir cita valsts, kāpēc uz to būtu jāapvainojas?

Aleksejs Stetjuha
© Sputnik / Дмитрий Дубинский

— Pie mums šeit ir daudz to, kuri pārdzīvojuši deportāciju un palikuši Sibīrijā. Cilvēkiem, kuri atgriezās 50. gados, vēl izdevās iekārtoties, bet tie, kas aizkavējās, vairs vietu neatrada. Pastāstīšu jums par savu paziņu Georgiju Dominikoviču Kristopu. Arī viņš tika deportēts no Latvijas 1941. gadā. Būdams pusaudzis, mēģināja bēgt, tomēr viņu noķēra. Palaimējās izdzīvot. Pēc tam dzīvoja kā visi — armija, institūts, norīkojums darbā — pats savu likteni nenolemsi. Viņš vienmer sapņoja atgriezties mājās. Iespēja radās 80. gadu beigās, Atmodas laikā. Georgijs Dominikovičs uz Latviju devās kopā ar sievu. Starp citu, PSRS laikos viņš aizdienējās līdz medicīniskā dienesta pulkveža pakāpei. Tā nu viņš savā virsnieka formā iegāja veikalā Rīgā. Atgriešanās dzimtenē viņam sākās ar pārdevēja atteikumu apkalpot okupantu. Viņa sievai paziņoja, ka par tādiem te nepriecājas. Iespējams, tas bija tikai viens gadījums, un viņiem vienkārši nelaimējās, taču tādu attieksmi viņi neizturēja, devās atpakaļ uz Krasnojarsku un par Latviju vairs nesapņo.

Jau vakarpusē es piezvanīju Iļjam Ļvovičam, jo gribēju precizēt dažas viņa biogrāfijas nianses, un mēs runājāmies apmēram stundu. Par Krieviju un Latviju, par mūsu valstu ekonomiku un politiku. Saruna iznāca ļoti personīga, tāpēc es to neatstāstīšu, taču atvadām mūsu bijušais tautietis nolasīja dzejoli. Tas bija testaments, kurā viņš lūdz dēlu Alekseju pēc nāves izkaisīt tēva pīšļus virs Jeņisejas ūdeņiem. Lai uz mūžiem paliktu Krievijā.

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)

Pēc temata

Sibīrija visā krāšņumā: "Naivie ceļotāji" Omskas apgabalā
"Naivais ceļotājs" Rožencovs: finišs starpposmā
"Naivie ceļotāji": trīs mājas, trīs noskaņojumi

Galvenie temati