Neminēsim ne uzvārdus, ne nosaukumus, vienīgi piezīmēsim, ka firma nebūt neražo masu patēriņa preces. Tomēr (pat ņemot vērā muitas tarifus utt.) kompānija atvēra Krievijā vairāk nekā pusotru desmitu veikalu, un visi tie strādāja ar tādu peļņu, kāda ne sapņos nerādās citās valstīs, stāsta Jeļena Karajeva RIA Novosti.
Biznesmenim miljardiem liels apgrozījums ir garlaicīga ikdiena, viņa klienti visā pasaulē pieder pie "ļoti bagātu" cilvēku aprindām, un viņa teiktais lieliski ilustrē situāciju: Eiropa ar savu jauno – jau sesto pēc kārtas – sankciju pakotni pret Krieviju atkal šauj pati sev kājā. Un ar katru reizi – aizvien sāpīgāk.
Kaulēšanās par Krievijas energonesēju embargo ilgst jau vairākas nedēļas, taču līdz vēlamajam (pie tam vēl tāda veida lēmumiem obligāti vienprātīgajam) lēmumam vēl ir ļoti tālu.
Tiem, kam lemts, tā sakot, kontrolšāviens Eiropas ekonomikas galvā, laika ir maz, darāmā – daudz, tāpēc bēdīgi slavenā vienprātība, vispārēja piekrišana kopējam kursam rada lielākās galvassāpes eirobirokrātiem Briselē.
Lai problēmu atrisinātu (tiesa, to nosauca par "jaunas attīstības dinamikas meklējumiem), palīgā saukts Eiropas parlaments un tā deputāti.
Eiropas tautas kalpi žigli pieņēma rezolūciju: no vienprātības principa jāatsakas, ja to prasa dzīve un apstākļi.
Dinamikas un labākas atbilstības laika garam labad – atklāti un godīgi.
Eirodeputāti vēlas atteikties no ES dalībvalstu dzīves fundamentālā principa. Līdztiesības principa, kura ietvaros Bulgārijas "jā" vai "nē" ir tikpat svarīgs, kā Vācijas "jā" vai "nē".
Tagad, uzskata Eiropas deputāti, vajag būt mūsdienīgiem un dinamiskiem, un sabiedrībai vajadzīgie lēmumi jāpieņem ar kvalificētu vairākumu.
Savukārt Eiropas Padome, kuras ietvaros parasti notiek balsošana, ar tādu kvalificētu vairākumu pieņemts un visām valstīm un varas orgāniem obligāts lēmums tiks nolaists zemākstāvošajām instancēm. Uzskaitei un kontrolei.
Ja jums vēl nav skaidrs, kāda ir jaunās idejas jēga, pastāstīsim sīkāk.
Tieši tāpat tika pieņemti lēmumi PSRS, ko apvienotā Eiropa dēvē vienīgi par "ļaunuma impēriju". Vadības principu dēvē par demokrātisko centrālismu.
PSRS tas parādījās karojošā komunisma laikā, kad valsts cīnījās divās frontēs – pilsoņu kara un ārējās intervences apstākļos. Piedevām – posts pēc revolūcijas.
Pat Francijas prezidents nolēmis atbalstīt ieceri – ieviest kontinentā principu, kurš (daudzi tā uzskatīja) pazudis no politiskās ikdienas kopā ar Padomju Savienību.
Savienības attīstībai veltītajā konderencē Makrons atklāti paziņoja, ka neliekuļoti atbalsta ieceri.
Rietumeiropas stratēģu acīs, kuri paši izstrādā politiku un tās prioritātes ES un paši, protams, par to balso, centrālisma princips ir lietderīga pragmatiska pieeja, viņi to nesaista ne ar kādu ideoloģiju (vienkārši tā viņiem tagad ir ērtāk), bet viņu kolēģi Austrumeiropā ar demokrātisko centrālismu saskārušies paši. Makrons nepaspēja ne atbalstīt ideju, kad trīspadsmit ES valstis gandrīz acumirklī asi iebilda pret tādiem jaunievedumiem.
Viņi konstatēja, ka mēģinājumi ir muļķīgi (necenzēts vārds), nepārdomāti un sasteigti (necenzēts vārds).
Un piebilda vēl šo un to saviem partneriem. Ja jaunās iniciatīvas tiks pieņemtas izskatīšanai, viņu "partneri" nekavējoties kļūs par vecākajiem partneriem. Pārējie tātad būs jaunākie partneri.
Taču, ja nepievērsīsim uzmanību liriskajām detaļām un paskatīsimies uz ES politikas ainu, kļūs skaidrs, kāpēc izraudzīta tāda vieta (Strasbūra) un tāds laiks – jaunu ierobežojumu ieviešanas priekšvakarā.
Strasbūra tomēr ir Francijas un Vācijas samierināšanās simbols, tātad tam vajadzētu parādīt morāla pārākuma piemēru pārējai ES.
Pirms jaunu sankciju pieņemšanas – tāpēc, ka diskusija jau pamatīgi iestrēgusi. Daudzi nav gatavi atkal un atkal upurēt savu valstu un tautu šķobīgo labklājību, lai atbalstītu "ukraiņu cīņu par brīvību un demokrātiju".
Atliek tikai minēt, kā bezspēcīgās dusmās sažņaudzas dūres Ungārijas, Maltas, Kipras, Grieķijas varasvīriem, jo viņi, minot atšķirīgus argumentus, atbalsta vienu un to pašu ideju, balstās uz skaitļiem un stāsta: atteikšanās no Krievijas energonesējiem novedīs pie ekonomikas paralīzes, bet paralīzes sekas būs salīdzināmas (to paziņoja Budapešta) ar kodolbumbas sprādzienu.
Padomju komunistiskais demokrātiskā centrālisma princips, ko pašlaik lolo neoliberālā Brisele, ļautu vienkārši nospļauties par Viktora Orbana valdības teikto.
Un ieviest sankcijas. Balstoties uz politiskiem apsvērumiem.
Arī Ukrainu varētu uzņemt ES tepat uz vietas, ja savienības darbības pamatos būtu likts tas pats komunistiskais demokrātiskais centrālisms.
Skeptiķus varētu sūtīt paelpot svaigu gaisu, kamēr nopietni puiši pieņem nopietnus lēmumus.
Tomēr vienprātības princips pagaidām strādā, un pagaidām Ukrainu atkal palūdza pasēdēt gaitenī. Pareizāk sakot, viņai, tāpat kā Gruzijai un Moldovai, Makrons un viņa domubiedri ir gatavi piedāvāt iestāties "citā Eiropas savienībā, kas nav ES, taču tur būs arī citas ES valstis".
Vai jūs no tā kaut ko sapratāt? Skaidrs, ka ne.
Taču patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Francijas prezidents nācis klajā ar ideju, kas nepārprotami sadalīs Eiropas valstis vairāk un mazāk godājamās.
Tie, kas godājamāki un vienlīdzīgāki par citiem, risinās savas problēmas Briselē. Mazāk vienlīdzīgie – citviet, tikai, protams, tāpat sauksies par Eiropas savienību. Tur droši vien tiks pielietoti demokrātiskā centrālisma principi.
Eiropa, kas ilgus gadus uzstājīgi runājusi par vienlīdzību, rūpīgi sekojusi principa ievērošanai, vērīgi meklējusi pat mājienus par iespējamu diskrimināciju un centās to skarbi sodīt, tagad spocīgas lietderības labad sapņo padarīt diskrimināciju un segregāciju par politisko principu svarīgu lēmumu pieņemšanā.
Vienlaikus tā pati Eiropa iedzen kapā savu ekonomiku, lai arī sapņoja iznīdēt Krievijas ekonomiku.
Slavenās firmas, luksusa preču ražotāja un pārdevēja, klienti Krievijā noteikti iztiks bez somiņām, kuru cena vidēji sasniedz piecas eiropieša algas, taču vēl nav zināms, vai zemnieki Eiropā iztiks bez minerālmēsliem un dīzeļdegvielas, bet strādnieki – bez energoapgādes.
Jo niknāk tiek bīdīta uz priekšu iecere izmest vienprātību pār ES bortu, jo skaidrāk redzams, cik izmisuši ir tie, kas, šķiet, sākuši apjēgt: ar sankcijam kaut kas aizgājis greizi, visi pieņemtie lēmumi devuši absolūti pretēju efektu.
ES ir sākusi domāt par metodēm, kas jebkuram veselīgi domājošam cilvēkam asociējas ar totalitārismu, un bēdīgajā postažas un bada laikā tai ir visas iespējas nonākt tur, kur totalitārisms tagad ir nonācis.
Vēstures izgāztuvē.