Pagaidām neiet.
Pagaidām pret Krieviju turpinās nervu karš. Tā sācēji sēž Londonā un Briselē un raksta-raksta-raksta. Krievijai sola Tantala mokas, brīdina par tuvu "ekonomikas krahu" (jāpatur taču prātā, ka Krievijas ekonomija jau esot "saplosīta lupatlēveros"), pareģo kolapsu un sabrukumu, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Lētais balagāns, par kādu tagad pārvērtušās "starptautiskās attiecības", palaiž uz skatuves dažādas personības – te ministri, kam nav īstas nojēgas par svarīgiem vēsturiskiem notikumiem, te Eiropas diplomātijas vadītāju, kas atklāti apgalvo – "Krievija – demokrātijas ienaidnieks".
Britu Foreign Office stāsta, ka iecerējis pievilkt ierobežojumu skrūves mazliet ciešāk, lai Krievija beidzot aptvertu savu vainu progresīvās cilvēces – brīvību un demokrātijas atbalstītāju "zelta miljarda" priekšā.
Histērija, ko vajadzētu slēpt no svešām acīm, jo tāds stāvoklis gandrīz vienmēr liecina par vāju pozīciju un argumentiem, tagad ar kolektīvo Rietumu politiskās elites vieglu roku kļuvusi par politiskā dialoga elementu un veidu, kā sasniegt mērķi.
Konfigurācija, kurā par labu toni tiek uzskatīti centieni pie visa vainot Krieviju, veidojusies jau pirms laba laika, turklāt ar eiropiešu paklausīgās preses palīdzību.
Tai ir vismaz 15 gadi.
Pārliecība, ka Maskava vienmēr vainīga vai atbildīga par notiekošo (vārda sliktā nozīmē, jo par visu labo atbild ES, NATO vai abu alianšu duets) kontinentā, sāka veidoties jau 2000. gados.
Toreiz viss skanēja kautri, ar atrunām, dažkārt – ar reveransiem. Pusotra gadu desmita laikā rusofobu balsis nostiprinājās, viņus aktīvi balstīja gan finansiāli, gan politiski. Tā nu brīdī, kad Krievija sāka atklāti paust savu pozīciju, gan to (pozīciju), gan valsti, gan tajā dzīvojošos sāka apšaudīt tiešā tēmējumā.
Ik reizi, kad Krievija paziņoja, ka nolēmusi aizsargāt cilvēkus (jā, vispirms – tos, kam vajadzīgs atbalsts; jautājumu par izdevumiem Krievija risina vēlāk), to apsūdzēja par "agresiju". Katru reizi, kad Krievija centās ņemt savā paspārnē tos, kam bija vajadzīgs atbalsts, tai pāri gāzās netīrāko zaimu straumes.
Tā notika Dienvidosetijā 2008. gadā, tā notika Krimā.
Eiropiešu apziņā Krieviju ilgus gadus ciniski pataisīja par atstumto, un šiem nolūkiem darīja visu un naudu nežēloja.
Miglains incidents ar "saindēšanu" Lielbritānijā? Meklējiet "Krievijas pēdas".
Sprādzieni armijas noliktavās Čehijā? Organizējuši krievi.
Baumas par kaut kādām izlūku bāzēm Francijas Alpos? Atkal – Maskavas intrigas.
Gadiem ilgi Krieviju apsūdzēja gandrīz visos nāves (un visos pārējos) grēkos.
Eiropas mediji nekaunīgi klāstīja, ka "Krievija apmelo, izplata dezinformācijas un izraisa strīdus", piemirstot visas projekcijas psiholoģijā. Patiesībā tieši Rietumu mediji ar vieglu roku teju vai katru dienu gāza pār Krieviju gan melus, gan neslavas, gan tās pašas dezinformācijas straumes. Starp citu, Eiropai tāds vispārējs naida trakums nav nekāda jauna lieta.
Tas viss jau ir bijis kontinenta vēsturē.
Pirms nepilniem 90 gadiem.
Kad Vācijā pie varas nāca nacionālsociālisti, par galvenajiem ļaundariem un vaininiekiem tika pasludināti ebreji.
Naida vairošanas shēma ir gandrīz tāda pati.
Kopš gebelsiādes laikiem nekas jauns nav izdomāts: vienmēr – tikai viena pozīcija, pareizā, vienmēr tikai un vienīgi gaismas un progresa nesēji, pārējie – latenti vai "izkūņojušies" ļaundari un regresētāji, vieni – vienmēr par brīvību un demokrātiju, bet otrie atbalsta "diktatūru un autoritārismu".
Nianses, grūtības, detaļas pašreizējā Eiropas diskursā izmestas atkritumos, jo palikušas liekas, vajadzīga tikai pastāvīga monotona rusofobijas audzēšana. Tiklīdz ksenofobijas indīgo izgarojumu koncentrācija sasniegs vajadzīgo līmeni (pēc kampaņas diriģentu domām), var sākties nākamais posms.
Un neviens vairs pat neatcerēsies, ka gandrīz viss, par ko Krievija brīdinājusi pasauli – civilizēto un progresīvo, – dīvainā kārtā piepildījies.
Maskava brīdināja, ka ES, kas vēlējās atbrīvoties no mītiskās "enerģētiskās atkarības no Krievijas", politiskajās ekoloģijas spēlēs maksās par degvielu daudzkārt vairāk.
Tā patiešām iznācis.
Maskava skaidroja, ka jebkādas ārējas intervences, lai arī ar labiem lozungiem īstenotas, beigsies ar katastrofu – militāru un humanitāru.
Tagad paskatīsimies, kas noticis "arābu pavasara" rezultātā tajā pašā Lībijā, kāds ir stāvoklis Irākā.
Maskava prognozēja, pie kā Ukrainu novedīs valsts apvērsums Kijevā. No visiem viedokļiem – gan politiskiem, gan ekonomiskiem – tai atkal bija taisnība.
Maskava norādīja, ka jebkāda NATO paplašināšana uz austrumiem novedīs pie jūtamas nestabilitātes kontinentā. Tagad mēs to redzam.
Krievija kā īsta Kasandra desmitiem reižu brīdināja, ka pasaules drošības glabātāju lomās paši sevi iecēlušie ļaudis ne gluži stingri tur stūri un viņu vadībā pasaule var nogāzties bezdibenī. Tāpat kā Kasandru, neviens viņus neuzklausīja – par prognozēm Maskavu pat nolēma padzīt no tās pašas "civilizētās pasaules", ko Krievija aizsargāja un izglāba kara gados un mēģina saglabāt tagad.
Jaunu sankciju un pārējo ierobežojumu draudi var iespaidot tikai jūtīgus raksturus. Galu galā, gan PSRS, gan Krievija jau vairāk nekā gadsimtu dzīvo Rietumu sankciju režīmā. Ja arī tās nesušas kaitējumu, tas skāris vienīgi pašus ieviesējus.
Krievija visu ir spējusi izturēt, glābjot tos, kam vajadzīgs glābiņš, lai arī nesagaida pateicību. Tā pārliecinoši un mierīgi turpinās savu ceļu. Ne tikai tāpēc, ka tā ir spēcīga. Arī tāpēc, ka tai ir taisnība.