Krievijā

No R-7 līdz "Jars": kāpēc kodolraķetes "notievē"

© Sputnik / Сергей Пятаков / Pāriet pie fotobankasРакетные войска
Ракетные войска  - Sputnik Latvija, 1920, 29.05.2022
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Simtiem tonnu metāla un degvielas, iespaidīgi gabarīti un kodoltermiskais pildījums – 1960.gada 20.janvārī PSRS bruņojumā tika uzņemts komplelkss ar pirmo starpkontinentālo ballistisko raķeti pasaulē.
Vēlākajos gados raķetes kļuva daudz gudrākas un "zaudēja lieko svaru", taču arī aizvien nāvējošākas. Par to, kā attīstījās PSRS un Krievijas stratēģiskais bruņojums, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Stratēģiskās nozīmes raķešu spēku pirmdzimtais

Tālā darbības rādiusa raķetes izstrāde pagājušā gadsimta vidū tika uzdota Sergeja Koroļova vadītajam konstruktoru birojam. Lēmums aprīkot to ar kodoltermisko lādiņu tika pieņemts pēc pirmās ūdeņraža bumbas RDS-6S izstrādes un sekmīgiem izmēģinājumiem.
Военнослужащий морской пехоты Северного флота во время тренировки в Мурманской области - Sputnik Latvija, 1920, 27.05.2022
Viedoklis
Aukstais karš. Kas notiks ar armiju -50 grādu salā
R-7 izmēģinājumiem Kazahstānā tika uzbūvēts Baikonura poligons. Raķetes pirmais sekmīgais starts notika 1957.gada augustā. Raķete pārvarēja vairāk nekā piecus ar pusi tūkstošus kilometru – līdz Kuras poligonam Kamčatkā. Jau oktobrī tā pacēla orbītā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni. Tā PSRS parādījās iespēja ātri nogādāt kodollādiņus ASV teritorijā bez aviācijas palīdzības. R-7 tika pieņemta bruņojumā 1960.gada janvārī. Pirmā divīzija – vairāki raķešu pulki – tika dislocēta Pļeseckā.
R-7 konstrukcija veidoja divpakāpju sistēmu. Pirmā pakāpe (diametrs – 9,5 metri) sastāvēja no četriem blokiem. Tajā bija tvertnes oksidantam un petrolejai, iekārtu un dzinēja tilpnes, marša dzinējs un stūres agregāti. Pilnībā uzpildītas R-7 masa sasniedza 260 tonnas, uz citu kontinentu tā varēja nogādāt tikai trīs tonnas smagu kaujas galviņu ar 1,5 megatonnu jaudu.
R-7 kalpoja līdz 1968.gadam. Uz tās bāzes tapusi virkne nesējraķešu, tostarp arī klases "Sojuz" raķetes, kas vēl joprojām nogādā kosmonautus un astronautus starptautiskajā kosmosa stacijā, kā arī izved orbītā satelītus.
Американский танк M1A2 Abrams - Sputnik Latvija, 1920, 27.05.2022
Viedoklis
"Pret krieviem nelīdzēs": kāpēc ASV jūras kājniekiem atņemti visi tanki

Kā zaudēt svaru

Drīz vien karavīriem bija vajadzīga jaudīgāka, taču kompakta raķete. Milzīgā R-7 bija pārāk dārga un neērta. Gabarīti būtiski ietekmēja raķešu spēku izvēršanas operativitāti, neļāva efektīvi maskēt starta pozīcijas.
Konstruktoru birojs izstrādāja starpkontinentālo ballistisko raķeti R-9A, kuras starta masa nepārsniedza 80 tonnas. Arī tā strādāja uz skābekļa un petrolejas sajaukuma, taču dzinēji bija jaudīgāki – to celtspēja bija krietni lielāka. Tika pilnveidoti arī R-9A izmamtotie kodollādiņi – raķete tika aprīkota ar vieglo kaujas galviņu (1700 kg, 1,6 Mt) vai smago (2200 kg, 5 Mt). Pirmā spēja pārvarēt 16 tūkstošus, otrā – 12 kilometru.
Tomēr process R-9A uzstādīšanai starta laukumā un sagatavošanai startam bija visai darbietilpīgs. Vispirms raķete tika samontēta montāžas un izmēģinājumu kompleksā, pēc tam uz pašgājējratiņiem nogādāta starta vietā un pacelta. Pec tam sekoja degvielas uzpilde, kontroles un tēmēšanas sistēmqas regulēšana. Visbeidzot – starts. Tam visam bija vajadzīgas vairākas stundas.
Удар оперативно-тактическим ракетным комплексом Искандер по объектам ВСУ на территории Украины - Sputnik Latvija, 1920, 27.05.2022
Viedoklis
"Iskanderi" amerikāņu gaumē: ASV izdomājušas, kā atbildēt Krievijai
Relatīvi kompakto R-9A bija iespējams izvietot šahtas starta iekārtā (ŠSI). Starta laukumā tika iekārtotas divas šahtas, kurās SBR bija augstā kaujas gatavībā, tomēr bez degvielas tvertnēs.

Kompaktā UR-100

R-9A tika izņemta no bruņojuma 70.gadu vidū. To nomainīja jaunās paaudzes SBR – UR-100. Lai panāktu paritāti ar ASV kodolsacensībās, PSRS bija vajadzīgs masveida ražošanai piemērots raķešu komplekss. Kompaktā UR-100 svēra aptuveni 50 tonnas. Pie tam tā bija pirmā raķete, ko bija iespējams līdz desmit gadus glabāt šahtā kaujai gatavā stāvoklī. UR-100 tika uzpildīta ar degvielu jau rūpnīcā, ievietota hermētiskā transporta-starta konteinerā un nogādāta dislokācijas vietā. Konstrukcijā tika izmantota virkne tolaik modernu tehnoloģiju. Piemēram, raķetes palaišana un stāvokļa kontrole notika ar tālvadību. UR-100 bija monobloka kaujas galviņa ar salīdzinoši nelielu kodollādiņu (1 Mt), nelielo jaudu atliku likām kompensēja skaits – visā PSRS teritorijā atradās tūkstošiem šahtu.
Пара истребителей F-35A Lightning II - Sputnik Latvija, 1920, 27.05.2022
Viedoklis
"Garantēti likvidēs". Vašingtonā novērtēts kara risks ar Krieviju
Nākamā vieglās klases SBR bija UR-100N. Tās konstrukcija atgādināja iepriekšējo, tomēr izstrādātāji bija spiesti palielināt starta masu līdz 100 tonnām. Rezultātā UR-100N varēja nogādāt pretinieka teritorijā vairākkārt lielāku noderīgo kravu. Kaujas elementu jau veidoja sešas nelielas kaujas galviņas ar individuālo tēmēšanas sistēmu. Šahtu starta iekārtas nenācās būvēt no jauna – tika modificētas vecās UR-100 šahtas. Tās atšķīrās ar īpašu drošību un spēja izturēt kodolsprādzienu.
Paralēli tapa arī smagās klases SBR. Piemēram, 1978.gadā raķešu spēki saņēma jaudīgāko starpkontinentālo ballistisko raķeti pasaulē – R-36M. Tās starta masa pārsniedza 200 tonnas. Divpakāpju raķetes tāpat tika piegādātas no rūpnīcas hermētiskos konteineros, strādāja ar augsttemperatūras divu komponentu degvielu. Monobloka un sadalāmie kaujas elementi nogādāja smago kaujas galviņu ar 25 Mt jaudu vairāk nekā 11 tūkstošu kilometru attālumā. Raķetes īpatnība – mīnmetēja tipa starts, tas ir, SBR tika izšauta no šahtas ar pulvera lādiņiem, bet pēc tam ieslēdzās marša dzinējs.
Запуск ракеты «Сармат» с космодрома «Плесецк» - Sputnik Latvija, 1920, 26.05.2022
Krievijā
Raķete "Sarmat" ir nenotverama pretgaisa aizsardzības kompleksiem

Cietās degvielas ēra

Konstruktori strādāja arī pie SBR ar cieto degvielu. Šāda tipa raķetes ir lētākas, to ražošana – vienkāršāka, kā arī daudz drošāka ilgstošas glabāšanas apstākļos. 80.gadu beigās raķešu spēki saņēma mobilās un šahtas bāzes kompleksus "Topoļ", vēl dažus gadus vēlāk – pilnveidoto "Topoļ M".
Tā ir trīspakāpju raķete transporta-starta konteinerā, diametrs – nepilni divi metri, glabāšanas laiks – 15-20 gadi, starta masa – tikai 45 tonnas. Tā aprīkota ar "miniatūru" monobloka daļu ar 550 kilotonnu jaudu vai vairākām sadalāmām kaujas galviņām. 2000.gadu beigās Krievijas raķešu spēki saņēma tikpat kompaktus, taču daudz pilnīgākus cietās degvielas kompleksus RS-24 "Jars". Pēc būtības, tā ir dziļa "Topoļ" modifikācija – atšķiras tikai galviņas daļa un kontroles sistēma. Tomēr, pateicoties mūsdienīgajiem dzinējiem, konstruktori samazinājuši "Jars" paātrinājuma laiku lidojuma sākuma posmā, tās ir daudz veiklākas un precīzākas. "Jars" pārvar visas esošās pretraķešu aizsardzības sistēmas, katrs kaujas bloks tiek notēmēts individuāli. Krievijas Aizsardzības ministrija vēsta, ka līdz 2024.gadam raķešu spēki pilnībā atteiksies no novecojušajiem "Topoļ" un izmantos mūsdienīgos "Jars".
Массированный удар по объектам инфраструктуры ИГ в Сирии - Sputnik Latvija, 1920, 23.05.2022
Viedoklis
Krievijas "lāzera signāls" Savienotajām Valstīm un NATO
Ziņu lente
0