https://sputniknewslv.com/20220117/vilku-medibas-vitjaz-komandieris-stasta-ka-sagaidija-radujeva-bandu-20035979.html
Vilku medības: "Vitjaz" komandieris stāsta, kā sagaidīja Radujeva bandu
Vilku medības: "Vitjaz" komandieris stāsta, kā sagaidīja Radujeva bandu
Sputnik Latvija
"Viņi bez liekām runām nošāva visus, kas atteicās pakļauties." 1996. gada janvārī simtiem līdz zobiem bruņotu kaujinieku uzbruka Kizļaras ciemam Dagestānā un... 17.01.2022, Sputnik Latvija
2022-01-17T13:03+0200
2022-01-17T13:03+0200
2022-01-17T23:37+0200
viedoklis
krievija
teroristi
čečenija
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e6/01/0a/19936950_0:6:3047:1720_1920x0_80_0_0_825caf4db3398a6c6a128935b21e304d.jpg
Varasiestādes pārliecināja teroristus apmainīt sievietes un bērnus pret gūstekņiem-"brīvprātīgajiem" un pamest republiku, taču pa ceļam Radujevs pārdomāja un sagrāba Pervomaiskas ciemu. Uzbrukumi tam ilga vairākas dienas. Tālaika notikumus portālā RIA Novosti atmiņā atsauca Viktors Zvancevs.Basajeva skola9. janvāra rītā apmēram 350 teroristi no lauka komandiera Salmana Radujeva vienības uzbruka helikopteru armijas daļai Kizļara apkaimē. Tolaik federālo spēku rīcībā jau bija operatīvā informācija par to, ka bandīti atkal gatavo masveida uzbrukumus, tāpēc militāros objektus pastiprināti apsargāja. Kaujiniekus bija gatavi sagaidīt arī helikopteru bāzē.Uzbrukums ātri noslāpa, un teroristi nolēma rīkoties saskaņā ar ierasto scenāriju – saņemt ķīlniekos sievietes un bērnus. Viņi sagrāba pilsētas slimnīcas dzemdību nodaļu – tā atradās netālu no helikopteru bāzes. Gadu iepriekš Budjonovksā tāpat izrīkojās lauka komandieris Šamils Basajevs, kurš par to tika iesaukts par Ginekologu. Toreiz viņam izdevās aizbēgt.Daži varasiestāžu pārstāvji vēl aizvien uzskata, ka Radujevs Kizļarā gribēja organizēt kaut ko tamlīdzīgu. Viņš pat vietējās radiostacijas ēterā paziņoja, ka "pilsētā ienākuši vilki un neaizies, kamēr Krievija neizvedīs federālos spēkus no Čečenijas Republikas un visa Ziemeļkaukāza teritorijas".Ķīlniekos tika saņemti apmēram trīs tūkstoši cilvēku. Nākamajā dienā pēc pārrunām ar vadību kaujinieki apmainīja sievietes un bērnus pret vietējiem deputātiem, žurnālistiem un citiem pilsētniekiem – viņi piekrita pavadīt teroristus līdz Čečenijai.Taču pie robežas Radujevs aši pārdomāja un lauza norunu – ķīlniekus no autobusiem neizlaida. Radujevs nolēma braukt kopā ar gūstekņiem līdz Novogrozņenlskas ciemam (tagad – Oishara). Kareivji pūlējās apturēt kolonnu – helikopters raidīja brīdinājuma šāvienu. Lauka komandieris pagrieza autobusus un apstājās Pervomaiskā, tikai 800 metru attālumā no Čečenijas robežas. Pa ceļam viņš sagūstīja vairākus omoniešus, kuri dežurēja kontrolpostenī.Saorganizējās ātri"1995. gada decembra vidū pēc 15 mēnešus ilga komandējuma uz Čečeniju mēs atgriezāmies bāzē Balašihā, - RIA Novosti pastāstīja IeM iekšējo spēku speciālo uzdevumu vienības "Vityaz" bijušais komandieris, atvaļinātais pulkvedis, Krievijas Varonis Aleksandrs Ņikišins. – Mums ļāva atpūsties līdz marta vidum, bet 9. janvārī atskanēja trauksmes signāls – jau pēc divām stundām vienība ieradās Čkalova aerodromā."Pervomaiskā ieradās visu spēka struktūru pārstāvji: ātrās reaģēšanas speciālās vienības no Maskavas, Maskavas apgabala, Dagestānas un Krasnodaras, FDD speciālo uzdevumu centrs – grupas "A" un "B", prezidenta drošības dienests, 58. armijas daļas, IeM iekšējie spēki, 136. motorizēto strēlnieku brigāde no Buinakskas.Speciālās operācijas dalībnieki stāsta, ka komandēt vajadzēja valsts drošības iestāžu darbiniekiem taču sapulcē iekšlietu ministra vietnieks Pāvels Golubecs ierosināja – tā daudziem šķita – pašu pārdomātāko gaidāmā uzbrukuma scenāriju, un vispārējo vadību uzticēja viņam."Teroristi ļoti profesionāli nocietināja visas mājas, izraka ierakumus ar ķīlnieku rokām, - atcerējās Ņikišins. – Ciema apkaime bija kā uz delnas. Pie tam viņu snaiperi speciāli izmantoja mazkalibra šautenes – 5,6 milimetri. Kad tāda lode trāpa, piemēram, ceļgalā, vajag daudz spēku un laika, lai izviktu ievainoto no cīņas lauka."Piemēram, "Vityaz" komandiera vietnieks apakšpulkvedis Ņikitenko kopā ar dažiem kareivjiem devās izlūkos un ciema nomalē iekrita lamatās. Kaujā tika smagi ievainots 19 gadus vecais ierindnieks Dmitrijs Jevdokimovs. Biedri viņu novietoja uz teltenes un apšaudē vilka pa lipīgajiem dubļiem divus kilometrus. Dimu nogādāja hospitālī, taču glābt viņa dzīvību neizdevās. Likteņa ironija – arī viņš ir dzimis Pervomaiskas ciemā, tikai Kurgānas apgabalā.Atklāts lauks"Pirmajā dienā, kad izlūkojām apkaimi, Buikakskas brigādes pirmās rotas komandieris piedāvāja labu variantu: piekļūt tuvāk priekšējai joslai ar irigācijas izbūvju palīdzību, - stāsta "Vityaz" bijušais komandieris. – Tiklīdz debesīs pacēlās helikopteri un sāka apšaudīt ciemu, devāmies uz priekšu. Vairākas stundas ilgā cīņā seši cilvēki mūsu pusē tika ievainoti, tomēr mēs ieņēmām ceļu, kas sadalīja Pervomaiskoje uz pusēm, un mēs uz tā nocietinājāmies."Ciemā mēģināja ielauzties arī citas trieciena grupas, taču kaujinieki bija labi nocietinājušies un izmisīgi pretojās. Pie tam, lai nonāktu pie aizsardzības priekšējās līnijas, vajadzēja pārvarēt divus kilometrus platu atklātu lauku – to viscaur apšaudīja, bet mitrais janvāra laiks neļāva pārvietoties ātri."Naktis toreiz bija ļoti aukstas, - stāsta speciālo uzdevumu vienības kareivis. – Lai mazliet sasildītos, gulējām uz gumijas paklājiņiem, vārījām buljonu no vistas koncentrāta, ko pirms došanās ceļā sarūpēja veterāni. Reiz puiši no izlūkiem atgriezās ar vecu paklāju. Komandiera vietnieks politiskajos jautājumos viebās, negribēja uz tā gulēt, bet es teicu: "Oļeg Vasiļjevič, labāk kādu laiku pakasīties, nekā atsaldēt nieres."Stāvokli smagāku padarīja tas, ka pie Pervomaiskas savilktās miliču vienības neprata cīnīties atklātā apvidū. To parasti māca armijā, bet, pēc operācijas dalībnieku vārdiem, lielākajai daļai puišu no 136. motorizēto strēlnieku brigādes tobrīd nebija nekādas cīņu pieredzes, komandieri neuzdrošinājās sūtīt viņus triecienā.Manevrs uzmanības novēršanaiCīņas nerimās trīs dienas – no 15. līdz 17. janvārim. Nekādi neizdevās lauzt teroristu aizsardzību. Bija zaudējumi."Visi saprata: agri vai vēlu kaujinieki mēģinās izlauzties, tomēr bija ļoti grūti slēgt visus atkāpšanās ceļus, - skaidroja Ņikišins. – 17. janvārī IeM iekšējo spēku Dzeržinskas divīzijas bijušais komandieris ģenerālleitnants Igors Rubcovs, ņemot vērā savu bagāto pieredzi, norādīja Radujeva iespējamās atkāpšanās vietu. Viņam izrādījās taisnība."Kaujinieki patiešām nolēma izlauzties pa norādīto koridoru, bet vispirms imitēja uzbrukumu citā virzienā – dažus desmitus cilvēku nosūtīja uz ciema pretējo pusi. Pie izejas no Pervomaiskas Radujeva banka uzdūrās 22. gvardes speciālo uzdevumu brigādes karavīriem. Aculiecinieki stāsta, ka apšaudē piedalījas desmitiem automātu. Šajā cīņā gāja bojā 58. armijas izlūkošanas priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Sticina. Būdams nāvīgi ievainots, viņš ieņēma nogalinātā ložmetējnieka vietu un piesedza kareivju atkāpšanos.Rīta pusē laukā atrada vairāk nekā 60 kaujinieku līķus. Pārsvarā tie bija algotņi: arābi, ukraiņi, melnādainie no dažādām valstīm. pats Radujevs aizbēga – viņu arestēja tikai 2000. gada martā. Spriedums – mūža ieslodzījums. Divarpus gadus vēlāk viņš mira no asinsizplūduma smadzenēs īpašā režīma kolonijā "Baltais gulbis" Soļikamskā."Pervomaiskā mēs saskārāmies ar īstāko starptautisko terorismu, - uzsvēra Ņikišins. – Pretinieks bija labi sagatavots, gan materiāli, gan taktiski. Lauka komandieri bija mācījušies tajās pašās padomju laika kara skolās, ko absolvējām mēs, bet algotņiem bija plaša cīņu pieredze. Bandīti bez runām nošāva visus, kas atteicās pakļauties viņu pavēlēm. Vēlāk ciemu atjaunoja, un tā iedzīvotāji vēl aizvien ir pateicīgi mums par atbrīvošanu."Speciālajās operācijā Kizļarā un Pervomaiskā karavīri likvidēja vairāk nekā 150 teroristus. Gāja bojā vairāk nekā desmit ķīlnieki, aptuveni 30 federālo spēku kareivji un virsnieki. Desmitiem uzbrukuma dalībnieku tika ievainoti.
https://sputniknewslv.com/20201226/Atmaksa-par-1994-gadu-Ka-tika-atbrivota-no-teroristiem-Groznija-14919589.html
https://sputniknewslv.com/20191202/Uzbrukums-Groznijai-Pirmas-cecenijas-kampanas-sakums-12845494.html
https://sputniknewslv.com/20190913/Putins-dagestana-iedzera-vodku-pildija-solijumu-12435192.html
čečenija
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2022
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
krievija, teroristi, čečenija
krievija, teroristi, čečenija
Vilku medības: "Vitjaz" komandieris stāsta, kā sagaidīja Radujeva bandu
13:03 17.01.2022 (atjaunots: 23:37 17.01.2022) "Viņi bez liekām runām nošāva visus, kas atteicās pakļauties." 1996. gada janvārī simtiem līdz zobiem bruņotu kaujinieku uzbruka Kizļaras ciemam Dagestānā un saņēma ķīlniekos apmēram trīs tūkstošus cilvēku.
Varasiestādes pārliecināja teroristus apmainīt sievietes un bērnus pret gūstekņiem-"brīvprātīgajiem" un pamest republiku, taču pa ceļam Radujevs pārdomāja un sagrāba Pervomaiskas ciemu. Uzbrukumi tam ilga vairākas dienas. Tālaika notikumus portālā RIA Novosti atmiņā atsauca Viktors Zvancevs. 9. janvāra rītā apmēram 350 teroristi no lauka komandiera Salmana Radujeva vienības uzbruka helikopteru armijas daļai Kizļara apkaimē. Tolaik federālo spēku rīcībā jau bija operatīvā informācija par to, ka bandīti atkal gatavo masveida uzbrukumus, tāpēc militāros objektus pastiprināti apsargāja. Kaujiniekus bija gatavi sagaidīt arī helikopteru bāzē.
Uzbrukums ātri noslāpa, un teroristi nolēma rīkoties saskaņā ar ierasto scenāriju – saņemt ķīlniekos sievietes un bērnus. Viņi sagrāba pilsētas slimnīcas dzemdību nodaļu – tā atradās netālu no helikopteru bāzes. Gadu iepriekš Budjonovksā tāpat izrīkojās lauka komandieris Šamils Basajevs, kurš par to tika iesaukts par Ginekologu. Toreiz viņam izdevās aizbēgt.
Daži varasiestāžu pārstāvji vēl aizvien uzskata, ka Radujevs Kizļarā gribēja organizēt kaut ko tamlīdzīgu. Viņš pat vietējās radiostacijas ēterā paziņoja, ka "pilsētā ienākuši vilki un neaizies, kamēr Krievija neizvedīs federālos spēkus no Čečenijas Republikas un visa Ziemeļkaukāza teritorijas".
Ķīlniekos tika saņemti apmēram trīs tūkstoši cilvēku. Nākamajā dienā pēc pārrunām ar vadību kaujinieki apmainīja sievietes un bērnus pret vietējiem deputātiem, žurnālistiem un citiem pilsētniekiem – viņi piekrita pavadīt teroristus līdz Čečenijai.
Taču pie robežas Radujevs aši pārdomāja un lauza norunu – ķīlniekus no autobusiem neizlaida. Radujevs nolēma braukt kopā ar gūstekņiem līdz Novogrozņenlskas ciemam (tagad – Oishara). Kareivji pūlējās apturēt kolonnu – helikopters raidīja brīdinājuma šāvienu. Lauka komandieris pagrieza autobusus un apstājās Pervomaiskā, tikai 800 metru attālumā no Čečenijas robežas. Pa ceļam viņš sagūstīja vairākus omoniešus, kuri dežurēja kontrolpostenī.
"1995. gada decembra vidū pēc 15 mēnešus ilga komandējuma uz Čečeniju mēs atgriezāmies bāzē Balašihā, - RIA Novosti pastāstīja IeM iekšējo spēku speciālo uzdevumu vienības "Vityaz" bijušais komandieris, atvaļinātais pulkvedis, Krievijas Varonis Aleksandrs Ņikišins. – Mums ļāva atpūsties līdz marta vidum, bet 9. janvārī atskanēja trauksmes signāls – jau pēc divām stundām vienība ieradās Čkalova aerodromā."
Pervomaiskā ieradās visu spēka struktūru pārstāvji: ātrās reaģēšanas speciālās vienības no Maskavas, Maskavas apgabala, Dagestānas un Krasnodaras, FDD speciālo uzdevumu centrs – grupas "A" un "B", prezidenta drošības dienests, 58. armijas daļas, IeM iekšējie spēki, 136. motorizēto strēlnieku brigāde no Buinakskas.
Speciālās operācijas dalībnieki stāsta, ka komandēt vajadzēja valsts drošības iestāžu darbiniekiem taču sapulcē iekšlietu ministra vietnieks Pāvels Golubecs ierosināja – tā daudziem šķita – pašu pārdomātāko gaidāmā uzbrukuma scenāriju, un vispārējo vadību uzticēja viņam.
"Teroristi ļoti profesionāli nocietināja visas mājas, izraka ierakumus ar ķīlnieku rokām, - atcerējās Ņikišins. – Ciema apkaime bija kā uz delnas. Pie tam viņu snaiperi speciāli izmantoja mazkalibra šautenes – 5,6 milimetri. Kad tāda lode trāpa, piemēram, ceļgalā, vajag daudz spēku un laika, lai izviktu ievainoto no cīņas lauka."
Piemēram, "Vityaz" komandiera vietnieks apakšpulkvedis Ņikitenko kopā ar dažiem kareivjiem devās izlūkos un ciema nomalē iekrita lamatās. Kaujā tika smagi ievainots 19 gadus vecais ierindnieks Dmitrijs Jevdokimovs. Biedri viņu novietoja uz teltenes un apšaudē vilka pa lipīgajiem dubļiem divus kilometrus. Dimu nogādāja hospitālī, taču glābt viņa dzīvību neizdevās. Likteņa ironija – arī viņš ir dzimis Pervomaiskas ciemā, tikai Kurgānas apgabalā.
"Pirmajā dienā, kad izlūkojām apkaimi, Buikakskas brigādes pirmās rotas komandieris piedāvāja labu variantu: piekļūt tuvāk priekšējai joslai ar irigācijas izbūvju palīdzību, - stāsta "Vityaz" bijušais komandieris. – Tiklīdz debesīs pacēlās helikopteri un sāka apšaudīt ciemu, devāmies uz priekšu. Vairākas stundas ilgā cīņā seši cilvēki mūsu pusē tika ievainoti, tomēr mēs ieņēmām ceļu, kas sadalīja Pervomaiskoje uz pusēm, un mēs uz tā nocietinājāmies."
Ciemā mēģināja ielauzties arī citas trieciena grupas, taču kaujinieki bija labi nocietinājušies un izmisīgi pretojās. Pie tam, lai nonāktu pie aizsardzības priekšējās līnijas, vajadzēja pārvarēt divus kilometrus platu atklātu lauku – to viscaur apšaudīja, bet mitrais janvāra laiks neļāva pārvietoties ātri.
"Naktis toreiz bija ļoti aukstas, - stāsta speciālo uzdevumu vienības kareivis. – Lai mazliet sasildītos, gulējām uz gumijas paklājiņiem, vārījām buljonu no vistas koncentrāta, ko pirms došanās ceļā sarūpēja veterāni. Reiz puiši no izlūkiem atgriezās ar vecu paklāju. Komandiera vietnieks politiskajos jautājumos viebās, negribēja uz tā gulēt, bet es teicu: "Oļeg Vasiļjevič, labāk kādu laiku pakasīties, nekā atsaldēt nieres."
Stāvokli smagāku padarīja tas, ka pie Pervomaiskas savilktās miliču vienības neprata cīnīties atklātā apvidū. To parasti māca armijā, bet, pēc operācijas dalībnieku vārdiem, lielākajai daļai puišu no 136. motorizēto strēlnieku brigādes tobrīd nebija nekādas cīņu pieredzes, komandieri neuzdrošinājās sūtīt viņus triecienā.
13 Septembris 2019, 09:22
Manevrs uzmanības novēršanai
Cīņas nerimās trīs dienas – no 15. līdz 17. janvārim. Nekādi neizdevās lauzt teroristu aizsardzību. Bija zaudējumi.
"Visi saprata: agri vai vēlu kaujinieki mēģinās izlauzties, tomēr bija ļoti grūti slēgt visus atkāpšanās ceļus, - skaidroja Ņikišins. – 17. janvārī IeM iekšējo spēku Dzeržinskas divīzijas bijušais komandieris ģenerālleitnants Igors Rubcovs, ņemot vērā savu bagāto pieredzi, norādīja Radujeva iespējamās atkāpšanās vietu. Viņam izrādījās taisnība."
Kaujinieki patiešām nolēma izlauzties pa norādīto koridoru, bet vispirms imitēja uzbrukumu citā virzienā – dažus desmitus cilvēku nosūtīja uz ciema pretējo pusi. Pie izejas no Pervomaiskas Radujeva banka uzdūrās 22. gvardes speciālo uzdevumu brigādes karavīriem. Aculiecinieki stāsta, ka apšaudē piedalījas desmitiem automātu. Šajā cīņā gāja bojā 58. armijas izlūkošanas priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Sticina. Būdams nāvīgi ievainots, viņš ieņēma nogalinātā ložmetējnieka vietu un piesedza kareivju atkāpšanos.
Rīta pusē laukā atrada vairāk nekā 60 kaujinieku līķus. Pārsvarā tie bija algotņi: arābi, ukraiņi, melnādainie no dažādām valstīm. pats Radujevs aizbēga – viņu arestēja tikai 2000. gada martā. Spriedums – mūža ieslodzījums. Divarpus gadus vēlāk viņš mira no asinsizplūduma smadzenēs īpašā režīma kolonijā "Baltais gulbis" Soļikamskā.
"Pervomaiskā mēs saskārāmies ar īstāko starptautisko terorismu, - uzsvēra Ņikišins. – Pretinieks bija labi sagatavots, gan materiāli, gan taktiski. Lauka komandieri bija mācījušies tajās pašās padomju laika kara skolās, ko absolvējām mēs, bet algotņiem bija plaša cīņu pieredze. Bandīti bez runām nošāva visus, kas atteicās pakļauties viņu pavēlēm. Vēlāk ciemu atjaunoja, un tā iedzīvotāji vēl aizvien ir pateicīgi mums par atbrīvošanu."
Speciālajās operācijā Kizļarā un Pervomaiskā karavīri likvidēja vairāk nekā 150 teroristus. Gāja bojā vairāk nekā desmit ķīlnieki, aptuveni 30 federālo spēku kareivji un virsnieki. Desmitiem uzbrukuma dalībnieku tika ievainoti.
