Cīņa par Čečenijas galvaspilsētu noslēdzās tikai 2000. gada februārī. Federālajiem spēkiem izdevās padzīt kaujiniekus, lai arī ar grūtībām. Par tālaika notikumiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Uzbrukt vai neuzbrukt?
Ar operācijas sākumu komandieri vilcinājās līdz pēdējam – nevienam negribējās pieļaut 1994. gada kļūdas. Uzbrukumu pieprasīja Ģenerālštāba priekšnieks, armijas ģenerālis Anatolijs Kvašņins un apvienotās armijas grupas komandieris Viktors Kazancevs. Viņi bažījās, ka armija, attīrījusi līdzenumus Čečenijā un nonākusi līdz kalniem, saskarsies ar triecieniem no aizmugures.
1999. gadā Groznija bija labi nocietināts rajons, pilna ar teicami bruņotiem slepkavām ar labi pazīstamiem lauka komandieriem priekšgalā. Pilsētas apstākļos būtu grūti tikt ar viņiem galā, taču tas bija nepieciešams kontrteroristiskās operācijas tālākajiem panākumiem.
Krievijas aviācijas pirmie uzlidojumi Groznijai sākās labu laiku pirms trieciena. 30. septembrī trieciennieki Su-25 likvidēja kaujinieku objektus vairākos pilsētas rajonos. Oktobra nogalē aviācija likvidēja degvielas un smērvielu noliktavu un elektroiekārtu cehu, kurā bija iekārtota granātmetēju ražošana. 5. novembrī trieciennieki sagrāva čečenu komandiera Ruslana Gelajeva štābu un četras nelielas naftas pārstrādes rūpnīcas. Dienu vēlāk kaujinieku pūlī Groznijā tāpīja raķete "Tochka U".
Vienlaikus vietējos iedzīvotājos intensīvi aicināja pamest pilsētu. Ultimāta termiņš – 11. decembris, pusdienlaiks. Tobrīd pilsētā palika aptuveni 15 tūkstoši civiliedzīvotāju. Viņu vidū pārsvarā bija sirmgalvji, invalīdi un sievietes ar bērniem, kuri nespēja saviem spēkiem pamest pilsētu. Vēlāk operācijas gaitā lielāko daļu mierīgo iedzīvotāju evakuēja.
Pušu spēki
Vērtēja, ka pilsētā ir aptuveni 6-7 tūkstoši kaujinieku. To vadoņi Aslans Mashadovs, Šamils Basajevs un Hatabs izstrādāja un apstiprināja Groznijas aizsardzības plānu, sadalot pilsētu četros sektorus. Formēja diversantu vienības un pašnāvnieku grupas, arī no pusaudžiem – viņiem bija kā "cietušiem civiliedzīvotājiem" jānokļūst federālo spēku aizmugurē un jāorganizē terorakti.
Decembra vidū federālie spēki nostiprinājās Hankalā – Groznijas austrumu piepilsētā. Visu mēnesi armija turpināja ieņemt stratēģiski svarīgas augstienes un apdzīvotās vietas, lai bloģetu Grozniju. Tā kā oficiāli tā bija kontrteroristiska operācija, bija lemts to īstenot ar Iekšlietu ministrijas spēkiem. Uzbrukumam bija plānots izmantot iekšējos spēkus, milicijas speciālo uzdevumu un speciālo ātrās reaģēšanas vienības ar Beslana Gantemirova čečenu zemessargu atbalstu – apmēram 5,5 tūkstošus kareivju. Vienlaikus apmēram 15 tūkstoši Aizsardzības ministrijas kareivju bloķēja pilsētas perimetru.
Komandieri bija guvuši mācību no iepriekšējā uzbrukuma Groznijai un jaunajam uzbrukumam gatavojās daudz rūpīgāk. Pretizlūkošanas dienesta virsnieki uzmanīgi nopratināja no pilsētas aizmukušos civiliedzīvotājus par aizsardzības sistēmu, pretinieka spēkiem, skaitu un bruņojumu.
Cita starpā izdevās noskaidrot, ka kaujinieki izmantoja kanalizācijas kolektorus, lai ātri pārvietotu bandas no viena pilsētas rajona uz otru. Šī informācija lieti noderēja vēlāk.
Paralēli ritējās radiospēles. Īpaši kaujiniekiem ēterā tikai noraidīta dezinformācija par federālo spēku karavīru vājo cīņas gribu, komandieru domstarpībām, munīcijas un pārtikas trūkumu, kā arī citām "problēmām".
Pirmais uzbrukums
1999. gada 26. decembrī Krievijas valdība oficiāli informēja, ka sākas speciālā operācija – bandītisko formējumu meklēšana un likvidācija Groznijā ar iekšējo karaspēku un milicijas spēkiem. Taču jau pirmajā dienā kļuva skaidrs: tāpat kā pirms pieciem gadiem, pilsēta jāieņem triecienā. Māju pēc mājas, ielu pēc ielas, kvartālu pēc kvartāla, rajonu pēc rajona. Pirmo triecienu saņēma Staropromislovija rajons. Tajā federālo spēku komandieri sūtīja ātrās reaģēšanas speciālās vienības un iekšējo spēku 21. Sofrinas atsevišķās īpašo uzdevumu brigādes kareivjus. Kaujinieki ielaida vienības pilsētas apbūvē, "aizcirta slazdu" un atklāja uguni no visām pusēm. Šāva no mīnmetējiem, automātiskajiem granātmetējiem, sapārotajām zenītiekārtām. Sofrinas brigāde cieta lielus zaudējumus.
Vairāki desmiti kareivju gāja bojā, daudzi bija ievainoti. Vēlāk 21. brigādes komandieris teica: brigāde vienā mirklī cietusi lielākus zaudējumus nekā visā vienības pastāvēšanas laikā.
Galu galā Sofrinas brigādes un ātrās reaģēšanas vienības kareivjus izglāba no slazda. Decembra beigās federālie spēki ieņēma lielāko daļu Staropromislovija rajona. Aizsardzības ministrs Igors Sergejevs atzina, ka čečenu kaujinieki joprojām nežēlīgi pretojas.
29. decembrī kaujinieki uzspridzināja tvertni ar hloru un amoniju pilsētas ziemeļu nomalē un aizdedzināja tranšejās Staropromislovija rajonā salieto naftu. Rezultātā federālo spēku pārvietošanās uz pilsētas centru bija vēl vairāk apgrūtināta.
Decembris noslēdzās ar lauku komandiera Arbi Barajeva reidu Alhankala ciema virzienā. Kaujinieki sakāva vienu no armijas kolonnām, veica pārgājienu federālo spēku aizmugurē un atgriezās Groznijā. 2000. gada 2. janvārī nežēlīgo cīņu dēļ trieciens tika apturēts. Uz laiku Groznijas fronte pieklusa.
Izvilināt no pilsētas
Federālo spēku komndieri izanalizēja karadarbību un nolēma labot kļūdas. Nav iespējams ieņemt pilsētu triecienā bez nopietniem zaudējumiem (jau bija 120 bojāgājušie, apmēram 400 ievainoti). Tātad vajadzīgi īpaši taktiskie paņēmieni
No kaujiniekiem attīrītos rajonus bloķēja – organizēja pastiprinātus atbalsta un kontroles punktus. Saformēja trieciena vienības kaujām blīvas apbūves apstākļos. Viņiem bija dota pavēle – virzīties uz priekšu, dziļāk pilsētā ne tikai pa ielām, bet arī caur pagalmiem un dzīvojamām mājām, pāri sētām, lai apietu nocietinātākos aizsardzības punktus. Vienībās bija speciāli apmācīti spridzināšanas speciālisti ar kumulatīvajiem lādiņiem, kas spēj caursist ēku sienas.
Artilērijas uzdevums bija atbalstīt trieciena vienības, neitralizējot apšaudes punktus un radot uguns sienu ap uzbrucējiem. Uz ēku augšējiem stāviem bija notēmēti tanki un kājnieku bruņumašīnas, apakšstāvus no granātmetējiem un liesmumetējiem varēja apšaudīt trieciena vienības. Katrs vada komandieris saņēma kodētu Groznijas shēmu, sakarus nodrošināja pat ar nodaļu komandieriem.
Pēc rūpīgas sagatavošanās 2000. gada 17. janvārī atskanēja pavēle – vispārējs trieciens Groznijai ar iekšējiem spēkiem un armijas vienībām. Trieciena grupas iegāja pilsētā ar bruņutehnikas un artilērijas atbalstu. Vārda tiešā nozīmē – bruņoti līdz zobiem, gatavi šaut jebkurā brīdī. Jaunās taktikas rezultāti ātri lika sevi manīt. Jau 19. janvārī federālie spēki ieņēma konservu un piena fabrikas. Avangards izlauzās līdz Minutkas laukumam un likvidēja kaujinieku nocietināto rajonu.
Teroristi zaudēja vienu pozīciju pēc otras. 23. janvārī pie 15. armijas pilsētiņas sakāvi cieta īpašo uzdevumu pulka "Borz" galvenie spēki, trīs dienas vēlāk Černorečjē ar precīzu raķešu un bumbu triecienu tika likvidēti aptuveni 50 kaujinieki no Ahmeda Zakajeva grupas. Pretinieks cieta smagus zaudējumus. Munīcijas, medikamentu un pārtikas piegādes sekmīgi bloķēja armijas vienības, kas ielenca pilsētu.
Kļuva skaidrs, ka kaujinieki mēģinās izlauzties no ielenkuma. Tomēr viņiem bija sagatavots ļoti nepatīkams pārsteigums.
"Karaspēku apvienotā grupējuma štābā tika izstrādāts oriģināls plāns, lai izvilinātu kaujiniekus no ielenktās pilsētas, - atcerējās ģenerālis Genādijs Troševs. – Nosacīti nosauksim to par "Vilku bedri". Tā ietvaros ēterā tika palaista dezinformācija: ar nepatiesu radiosarunu palīdzību bandītus uzvedināja uz domām, ka ielenkumā ir spraugas, pa ko var iziet. Aktivitāte pulku saskarsmes vietās tika minimizēta. Sāka darbu arī uzlūkošanas aģenti – viņi "ieteica" lauka komandieriem ceļus ārā no ielenkuma. Vienlaikus mēs vairākos virzienos gatavojām savdabīgus koridorus pretiniekam."
29. janvāra naktī dzīvajos palikušie kaujinieki mēģināja izlauzties no pilsētas caur Staruju Sunžu, starp 15. un 276. motorizēto strēlnieku pulkiem. Koridori savlaicīgi bija pamatīgi nomīnēti. Starp citu, tur Šamils Basajevs uzkāpa uz mīnas un zaudēja kāju. No augšas aktīvi strādāja artilērija un federālo spēku aviācija. Tika cauri vien daži bandīti. Jau 6. februārī Krievijas prezidenta pienākumu izpildītājs Vladimirs Putins informēja, ka pilsēta ir atbrīvota.
Otrajā uzbrukuma Groznijai federālie spēki likvidēja vairāk nekā pusotru tūkstoti kaujinieku. Armijas un iekšējo spēku zaudējumi, saskaņā ar oficiālajiem datiem, - 368 bojāgājušie un apmēram 1500 ievainotie. Taču pēc šī trieciena pretinieks vairs neatguvās.
Kad Groznija bija attīrīta, kaujinieki atteicās no tiešas konfrontācijas ar bruņotajiem spēkiem un sāka partizānu karu.
