Vairākas karavīru kolonnas gatavas uzbrukumam, ceļā uz pilsētas centru, atbildes apšaude, apturēts uzbrukums un gala lēmums – čečenu problēma jārisina armijas spēkiem. Pirms ceturtdaļgadsimta izgāzās Pagaidu padomes mēģinājums ieņemt Grozniju. Trīs dienas vēlāk Krievijas Drošības padome atbalstīja pasākumus konstitucionālās kārtības uzturēšanai. Rezultātā sākās ilgstoša, asiņaina kampaņa. Par tālaika notikumiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Uzbrukuma priekšvēsture
Čečenija sāka plīst pa šuvēm jau 1991.gadā, kad parādījās pašpasludinātā Ičkerijas Čečenu republika, ko vadīja PSRS GKS bijušais ģenerālis Džohars Dudajevs. Vairākus gadus Krievijas valdība faktiski nekontrolēja Čečeniju. Republika strauji pārvērtās par "melno caurumu", kurā pazuda cilvēki un materiālās vērtības. Turklāt tās teritorijā bija lieli padomju armijas ieroču krājumi.
Tomēr daudziem republikā Dudajeva vara nepatika. 1993.gada vidū starp bijušo ģenerāli un republikas parlamentu izcēlās nopietns konflikts, kas noveda pie likumdevēja orgāna atlaišanas un asinsizliešanas. Dažādi dati liecina, ka sadursmēs gājuši bojā no 7 līdz 50 cilvēki. Pēc būtības, Dudajevs palika bez legālās opozīcijas – tās bruņotie piekritēji atkāpās uz Nadterečnij un Urus-Martanovskij rajoniem.
Tā paša gada decembrī pašpasludinātās IČR vadītāja pretinieki sasauca Pagaidu padomi, kas 1994.gada jūnijā tika pasludināta par augstāko varas iestādi Čečenijā. Tajā pašā kongresā nolēma atstādināt no varas Dudajevu. Pats par sevi saprotams, Dudajevs atteicās nolikt pilnvaras. Pēc tam sākās kaujas starp IČR kaujiniekiem un Umāra Avturhanova vadītās Pagaidu padomes vienībām.
Federālā valdība palīdzēja čečenu opozīcijai. Piemēram, septembrī Pagaidu padome saņēma desmit BTR-80 un sešus helikopterus Mi-24, ko vadīja piloti no Kreievijas. Septembrī un oktobrī aptuveni 120 čečenu opozīcijas karavīri tika apmācīti Volgogradas armijas korpusa poligonā. Maskava plānoja ar vienu spēcīgu triecienu gāzt no varas Dudajevu un šim nolūkam koncentrēja vērā ņemamus spēkus.
Smagi zaudējumi
1.novembrī Ziemeļkaukāza kara apgabals nodeva Pagaidu padomes rīcībā 40 tankus T-72. To ekipāžas tika saformētas Maskavas kara apgabala armijas daļās. Šīm mašīnām vajadzēja veidot galveno spēku gaidāmajā uzbrukumā. Tā sagatavošana sākās 1994.gada 17.novembrī. Čečenijai tuvējos rajonos tika dislocēti iekšējie bruņotie spēki.
Iepriekš, oktobrī, saskaņā ar prezidenta Borisaa Jeļcina rīkojumu, aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs pavēlēja izveidot Ģenerālštābā operatīvo grupu Čečenijas jautājumos. Tai uzdeva izstrādāt notikumu tālākas attīstības scenārijus gadījumā, ja pret republiku tiks vērsts spiediens, ieskaitot karaspēka ievešanu un karadarbību. Operatīvās grupas uzdevums bija arī nodrošināt armijas, Iekšlietu ministrijas, Federālās izmeklēšanas komisijas un robežsardzes spēku koordināciju.
1994.gada 26.novembrī pie Groznijas koncentrētie spēki devās uz pilsētu. Karaspēks Čečenijas galvaspilsētā tika ievests no trim pusēm. Kolonnās brauca tanki T-72 ar Krievijas ekipāžām un kravas automašīnas ar Pagaidu padomes zemessargiem. No gaisa tos piesedza trieciena helikopteri Mi-24, ko vadīja piloti no Krievijas. Sākumā karaspēks tikpat kā nesaskārās ar pretestību. Pagaidu padomes spēki bez cīņām ieņēma televīzijas centru, izvietoja apsardzi – trīs tankus un devās prezidenta pils virzienā.
To neizdevās ieņemt triecienā. Kaujinieki bija ieņēmuši pozīcijas dzīvojamo māju augšējos stāvos un no granātmetējiem apšaudīja bruņumašīnu vājāk aizsargātās vietas, tāpēc uzbrucēji cieta smagus zaudējumus. Līdz pilij izlauzās tikai viens tanks, kuram izdevās evakuēt no cīņas lauka speciālo uzdevumu vienību. Šī vienība apšaudīja pili ar reaktīvajiem kājnieku ugunsmetējiem "Šmeļ", un ēkā sākās ugunsgrēks. Drīz vien tankistiem pie televīzijas centra uzbruka Šamila Basajeva "abhāzu bataljona" kaujinieki, vairāki karavīri tika sagūstīti.
26.novembra vakarā Pagaidu padomes spēki pameta Grozniju. Nostiprināties pilsētā un tikt klāt Džoharam Dudajevam viņiem neizdevās. Kaujinieki sagūstīja 21 tankistu. Informācija par tehnikas zaudējumiem ir pretrunīga. Daži dati liecina, ka no 40 tankiem, kas bija opozīcijas rīcībā, pilsētu pameta 18 mašīnas, taču citi norāda, ka no pilsētas izkļuvuši vien četri tanki.
Pirmās Čečenijas kampaņas sākums
Pēc neveiksmīgā mēģinājuma gāzt Džoharu Dudajevu ar opozīcijas spēkiem atlika viena vienīga iespēja atrisināt Čečenijas jautājumu – ievest federālo karaspēku.
"Novembra beigās notika svarīgā padomes sēde, kurā tika pielikti visi punkti. No prezidenta puses? Diemžēl, - aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs atcerējās 2001.gadā intervijā avīzei "Trud". – Ziņojumu par tekošo situāciju sniedza nacionālo lietu ministrs – Nikolajs Jegorovs. Viņš teica, ka Čečenijā viss esot kārtībā: "Pēc darba ar iedzīvotājiem" esam sasnieguši progresu – 70 procenti čečenu gaida, kad ienāks Krievijas karaspēks. Pārējie 30 pārsvarā noskaņoti neitrāli. Pretosies tikai atkritēji. (..) Man šķiet, varbūt viņš gribēja kaut kā mazināt pirmās sakāves rūgtās mieles. Novērst uzmanību, bataljona bojāeju norakstīt uz briesmīgas nejaušības rēķina. Vai varbūt mazināt kāda cilvēka atbildību par novembra operācijas izgāšanos."
Galu galā 30.novembrī Boriss Jeļcins parakstīja slepenu dekrētu "Par pasākumiem konstitucionālās likumīgas un tiesiskās kārtības atjaunošanas pasākumiem Čečenijas Republikā". Decembra sākumā kara aviācija sāka uzlidojumus neatzītās republikas teritorijā. 11.decembrī uz priekšu devās sauszemes spēki.
