https://sputniknewslv.com/20210810/polijai-vajadziga-kaliningrada-konflikts-jau-sacies-17925387.html
Polijai vajadzīga Kaļiņingrada: konflikts jau sācies
Polijai vajadzīga Kaļiņingrada: konflikts jau sācies
Sputnik Latvija
Patlaban vienā no bijušā Varšavas bloka valstīm nemanāmi izvēršas notikumi, kas potenciāli var pilnībā mainīt Eiropas enerģētikas karti. Vēl vairāk – pat... 10.08.2021, Sputnik Latvija
2021-08-10T10:39+0300
2021-08-10T10:39+0300
2021-08-10T10:39+0300
viedoklis
krievija
polija
aes
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/666/12/6661286_0:289:5274:3256_1920x0_80_0_0_6c0b461db41708c4cbfa82c6a80a35e3.jpg
Runa ir par Poliju. Eiropas mediji stāsta, ka valsts enerģētiskās pārapbruņošanas sacensībās iesaistījušies divi vietējie oligarhi un viņiem piederošās kompānijas. Viens no tiem ir Mihals Solovovs un viņa kompānija "Synthos", kuras interešu sfērā ietilpst ķīmiskā rūpniecība. Viņa oponents ir poļu mediju magnāts Zigmunts Soloržs-Žaks, kam pieder koncerns "ZE PAK", stāsta Sergejs Savčuks portālā RIA Novosti.Pirms mēneša Solovovs atklāja, ka noslēgta principiāla vienošanās, kuras ietvaros amerikāņu koncerns "GE Hitachi Nuclear Energy" apņēmies no 2033. Līdz 2043. gadam uzbūvēt Polijā četrus mazos kodolreaktorus ar 1-1,6 megavatu jaudu. Viņa sāncensis nācis klajā ar daudz loģiskāku un labāk realizējamu iniciatīvu, taču tās ceļā stāv poļu hroniskā rusofobija. Soloržs-Žaks iesaka – kas to būtu domājis! – ieguldīt līdzekļus Baltijas AES būvdarbos Kaļiņingradas apgabalā un tādējādi gan atrisināt visas Polijas problēmas, gan kļūt par svarīgāko reģionālo spēlētāju elektroenerģijas piegādes tirgū.Pašreizējās situācijas pirmsākumi meklējami vēsturē un jaunmodīgajos ekoloģijas jautājumos. Lieta tāda, ka Polija ir viena no nedaudzajām bijušā Varšavas līguma valstīm, kam mantojumā no sagrautās PSRS netika neviena pati AES. Polijas enerģētika caurcaurēm balstās uz oglēm. Dati par 2019. gadu rāda, ka ogles tiek izmantotas gandrīz 74% elektroenerģijas ražošanai – tās pašas ogles, kas Rietumos (un ne tikai) pasludinātas par ekoloģijas ļaunāko ienaidnieku un polāro ledāju slepkavu. Protams, pašreizējā situācija ļoti nepatīk ES, taču poļi vēl aizvien atkaujas no visām prasībām padarīt zaļāku valsts enerģētiku – viņi pamatoti norāda, ka ir vienkārši nereāli nomainīt divas trešdaļas ģenerācijas palielā valstī ar vēja ģeneratoriem un saules paneļiem. Briseles un Varšavas politiskais kašķis turpinās jau vairākus gadus, un, Polijai ik gadus no ES kases saņemot neatmaksājamās dotācijas 15-20 miljardu eiro apmērā, valdība ir spiesta domāt, kā apmierināt donoru prasības.Polija ir bagāta tikai ar oglēm. Ir arī mazliet dabasgāzes, taču tās krājumi ir ierobežoti un ieguve sedz tikai pusi vajadzību. Trūkstošos resursus – 9 miljardus kubikmetru gadā poļi saņem no Krievijas pa maģistrālo gāzesvadu "Yamal". SDG piegādes no ASV nav nesušas glābiņu – tās veido vien 7% no kopapjoma.Pie tam labi zināms, ka Polija jau sen nikni pretojas jebkādiem Krievijas enerģētiskajiem projektiem Eiropā. Varšava spītīgi apgalvo, ka pavisam drīz atteiksies no Krievijas gāzes iepirkumiem, un kopā ar Baltijas valstīm ceļ šķēršļus "Ziemeļu straumes 2" īstenošanai, proti, kaitē Vācijas un Austrijas darbam ar mērķi kļūt par galvenajiem gāzes sadales centriem Eiropā.Varšavai, ko stūrī iedzinusi pašas Krievijai naidīgā politika, nav nemaz tik daudz iespēju, kā atrisināt tagadējās grūtības. Pareizāk sakot, variants ir tikai viens – atomenerģētika.Loģika, ekonomika, ģeogrāfija un fizika ļauj secināt: poļiem jāmet pie malas naids pret Krieviju, jāsāk sadarbība.Polija cieš no enerģijas deficīta, tātad, ar tās saražoto elektroenerģiju nepietiek pašmāju vajadzībām. Dati ir spītīga lieta, un tie liecina: pie ikgadējā patēriņa 165,5 teravatstundu apmērā vēl trīsdesmit Varšava iepērk ārvalstis. Tātad katrs desmitais kilovats Polijas energosistēmā ir importēts. Taču arī tas vēl nav viss. Ja paskatīsieties uz elektrostaciju izvietojumu Polijas kartē, ar neapbruņotu aci kļūs redzams, ka valsts ziemeļaustrumos vispār nav ģenerācijas objektu. Tuvākās TES – uz austrumiem un Varšavas un uz rietumiem no Gdaņskas. Baltijas AES, lai arī izvietota pie Lietuvas robežas, ģeogrāfiski atrodas daudz tuvāk Polijas reģioniem, kas izjūt hronisku elektrības deficītu. Savukārt maģistrālās līnijas uzbūve līdz Polijas robežai ir vienkārši atrisināms uzdevums, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju līmeni.Ja salīdzināsim amerikāņu piedāvājumu un AES Kaļiņingradā, arī kļūs skaidrs, kura iecere ir izdevīgāka. Baltijas AES būvdarbu pabeigšana (oficiālie dati liecina, ka tās fiziskā infrastruktūra ir gatava par 12-15%) izmaksās 7 miljardus eiro, bet amerikāņu projekts, tikai pēc provizoriskām aplēsēm – 23 miljardus. Vēl viens būtisks faktors – laiks. Objektu Kaļiņingradā ir reāli pabeigt jau 2028. vai 2029. gadā, bet "Synthos" ar amerikāņiem tikai plāno sākt darbus pēc 2030. gada.Vēl viens aspekts, kas noteikti jāpiemin. Atomelektrostacijas būvdarbi ir sarežģīts process, un pirmo problēmu rada seismoloģijas aspektā piemērotas vietas meklējumi. Ģeoloģiskās izlūkošanas darbi, pētījumi un saskaņošana var ilgt ne vienu vien gadu. Darbu komplekss amerikāņu reaktoriem nav pat sākts – pagaidām nav pat iezīmēts to plānošanas apvārsnis. Baltijas AES ir iecirknis, tas ir izpētīts, starptautiskais regulators to apstiprinājis. Vēl vairāk, stacijas būvdarbos noslēgts tā saucamais "nulles cikls" – pabeigti gaidāmo energobloku laukuma liešanas darbi, izprojektēta citu svarīgu objektu atrašanās vieta.Starp citu, ironiska situācija: tieši Polijas (un Lietuvas) soļi 2013. gadā lika apturēt AES būvdarbus. Pēc Krimas atgriešanās Krievijā Varšava un Viļņa lauza līgumus par stacijas ražotās elektroenerģijas iepirkumiem. Tika atcelti vairāku pārvades līniju būvdarbi, ieskaitot NordBalt (caur Lietuvu uz Zviedriju), LitPol Link (caur Lietuvu uz Poliju), Estlink (caur Lietuvu uz Igauniju un Somiju), kā arī tieša energotilta būvdarbi uz Poliju. Skaidrs, ka poļu enerģētiķiem jau tobrīd bija skaidrs, ka alternatīvas sadarbībai ar Krieviju nav, un viņi neuzskatīja par kaunu pirkt elektrību no Kaļiņingradas. Taču iejaucās lielā politika. Polija un Baltija centās nožņaugt Krievijas eksklāvu, tās izdarīja likmi uz to, ka būvējamās AES jaudas būs pārliekas – pēkšņi vairs nav, kam pārdot produkciju. Tomēr aprēķins neattaisnojās.Krievija iesaldēja Baltijas AES būvdarbus – nevis atcēla, bet apstādināja. Objektā tika veikti konservācijas darbi, un tas patlaban atrodas, tā sakot, anabiozē, gaidot īsto brīdi – kad ievajadzēsies tā 2,8 gigavatus jaudas. Krievija, pazaudējusi divus kodolreaktorus, lika lietā savu leģendāro "asimetrisko džudo" – aizvadītajos gados Kaļiņingradas apgabalā uzbūvētas trīs siltumelektrostacijas un HES. Reģions ir pilnībā nodrošināts ar enerģiju, un šis fakts paver potenciālajiem investoriem gandrīz neierobežotas iespējas.Tā kā Baltijas AES produkcija vairs nav vajadzīga iekšējā tirgū, to var orientēt uz eksportu. Gadījumā, ja Polijā virsroku gūs veselais saprāts, kaimiņvalsts saņems spēcīgu instrumentu un ienākumu avotu. Piegādes Krievijas energosistēmā nav nepieciešamas, tātad AES var sinhronizēt ar ES energosistēmu. Pie tam nav vajadzīgi līdzstrāvas ielaidumi – obligāts tehniskais elements, eksportējot uz ārzemēm Krievijas kilovatstundas. Polijas ziemeļaustrumu reģioni saņems pieejas un lētas elektroenerģijas jūru, to spilgti apliecina Baltkrievijas AES. Lai kā Polija un Baltijas valstis pretojās projektam, process rit pilnā sparā, piegādes no Baltkrievijas novirzītas, piemēram, uz Ukrainu.Krievijas un Polijas attiecību pavirša analīze var radīt domu, ka Varšava kārtējo reizi ignorēs acīmredzamo un turpinās savu izšķērdīgo rusofobijas ceļu. Taču, kā vienmēr lielajā politikā, kur iejauktas intereses, liela nauda un lielas iespējas, situācija nav tik viennozīmīga.Soloržs-Žaks neplāno būvēt Baltijas AES viens pats – viņš ierosinājis sadarbību Ungārijas valsts kompānijai "MVM", kas, aiz nejaušas sakritības, ne tikai atbild par valstī vienīgās AES modernizāciju, bet arī atdevusi prioritārās tiesības uz to "Rosatom". Vēl vairāk, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans vairākkārt ticies ar savu Polijas kolēģi Mateušu Morevecki, un labi zināms, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem bija iespēja kopīgiem spēkiem pabeigt AES Kaļiņingradā. Aplēses ir vienkāršas: noslēdzot trīspusēju līgumu starp Krievijas, Polijas un Ungārijas, visiem projekta dalībniekiem jāiegulda tikai pa diviem miljardiem eiro, lai tuvākajā perspektīvā saņemtu staciju, kas strādās divu partneru labā un pie tam pildīs Krievijas budžetu.Pats interesantākais ir tas, ka Polija vēl aizvien nav atteikusies no šāda piedāvājuma.
https://sputniknewslv.com/20201226/Principa-lieta-Cik-Baltijai-izmaksas-neatkariba-no-Krievijas-14920031.html
https://sputniknewslv.com/20201028/Eksperts-paskaidroja-no-ka-izbijusies-Lietuva-pirms-BelAES-palaisanas-14584830.html
https://sputniknewslv.com/20171005/Polijas-energetikas-ministrs-atzina-ogles-iegadasanos-no-Luganskas-TR-6072803.html
https://sputniknewslv.com/20210708/krievija-var-pabeigt-aes-kaliningrada-un-apgadat-poliju-ar-elektroenergiju-17497676.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Sergejs Savčuks
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/889/64/8896452_29:0:179:149_100x100_80_0_0_5d8bb332513fd6b991eef0746e782cb9.jpg
Sergejs Savčuks
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/889/64/8896452_29:0:179:149_100x100_80_0_0_5d8bb332513fd6b991eef0746e782cb9.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sergejs Savčuks
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/889/64/8896452_29:0:179:149_100x100_80_0_0_5d8bb332513fd6b991eef0746e782cb9.jpg
krievija, polija, aes
Polijai vajadzīga Kaļiņingrada: konflikts jau sācies
Patlaban vienā no bijušā Varšavas bloka valstīm nemanāmi izvēršas notikumi, kas potenciāli var pilnībā mainīt Eiropas enerģētikas karti. Vēl vairāk – pat Eiropas ģeopolitisko karti.
Runa ir par Poliju. Eiropas mediji stāsta, ka valsts enerģētiskās pārapbruņošanas sacensībās iesaistījušies divi vietējie oligarhi un viņiem piederošās kompānijas. Viens no tiem ir Mihals Solovovs un viņa kompānija "Synthos", kuras interešu sfērā ietilpst ķīmiskā rūpniecība. Viņa oponents ir poļu mediju magnāts Zigmunts Soloržs-Žaks, kam pieder koncerns "ZE PAK", stāsta Sergejs Savčuks portālā RIA Novosti. Pirms mēneša Solovovs atklāja, ka noslēgta principiāla vienošanās, kuras ietvaros amerikāņu koncerns "GE Hitachi Nuclear Energy" apņēmies no 2033. Līdz 2043. gadam uzbūvēt Polijā četrus mazos kodolreaktorus ar 1-1,6 megavatu jaudu. Viņa sāncensis nācis klajā ar daudz loģiskāku un labāk realizējamu iniciatīvu, taču tās ceļā stāv poļu hroniskā rusofobija. Soloržs-Žaks iesaka – kas to būtu domājis! – ieguldīt līdzekļus Baltijas AES būvdarbos Kaļiņingradas apgabalā un tādējādi gan atrisināt visas Polijas problēmas, gan kļūt par svarīgāko reģionālo spēlētāju elektroenerģijas piegādes tirgū.
Pašreizējās situācijas pirmsākumi meklējami vēsturē un jaunmodīgajos ekoloģijas jautājumos. Lieta tāda, ka Polija ir viena no nedaudzajām bijušā Varšavas līguma valstīm, kam mantojumā no sagrautās PSRS netika neviena pati AES. Polijas enerģētika caurcaurēm balstās uz oglēm. Dati par 2019. gadu rāda, ka ogles tiek izmantotas gandrīz 74% elektroenerģijas ražošanai – tās pašas ogles, kas Rietumos (un ne tikai) pasludinātas par ekoloģijas ļaunāko ienaidnieku un polāro ledāju slepkavu. Protams, pašreizējā situācija ļoti nepatīk ES, taču poļi vēl aizvien atkaujas no visām prasībām padarīt zaļāku valsts enerģētiku – viņi pamatoti norāda, ka ir vienkārši nereāli nomainīt divas trešdaļas ģenerācijas palielā valstī ar vēja ģeneratoriem un saules paneļiem. Briseles un Varšavas politiskais kašķis turpinās jau vairākus gadus, un, Polijai ik gadus no ES kases saņemot neatmaksājamās dotācijas 15-20 miljardu eiro apmērā, valdība ir spiesta domāt, kā apmierināt donoru prasības.
Polija ir bagāta tikai ar oglēm. Ir arī mazliet dabasgāzes, taču tās krājumi ir ierobežoti un ieguve sedz tikai pusi vajadzību. Trūkstošos resursus – 9 miljardus kubikmetru gadā poļi saņem no Krievijas pa maģistrālo gāzesvadu "Yamal". SDG piegādes no ASV nav nesušas glābiņu – tās veido vien 7% no kopapjoma.
Pie tam labi zināms, ka Polija jau sen nikni pretojas jebkādiem Krievijas enerģētiskajiem projektiem Eiropā. Varšava spītīgi apgalvo, ka pavisam drīz atteiksies no Krievijas gāzes iepirkumiem, un kopā ar Baltijas valstīm ceļ šķēršļus "Ziemeļu straumes 2" īstenošanai, proti, kaitē Vācijas un Austrijas darbam ar mērķi kļūt par galvenajiem gāzes sadales centriem Eiropā.
Varšavai, ko stūrī iedzinusi pašas Krievijai naidīgā politika, nav nemaz tik daudz iespēju, kā atrisināt tagadējās grūtības. Pareizāk sakot, variants ir tikai viens – atomenerģētika.
Loģika, ekonomika, ģeogrāfija un fizika ļauj secināt: poļiem jāmet pie malas naids pret Krieviju, jāsāk sadarbība.
Polija cieš no enerģijas deficīta, tātad, ar tās saražoto elektroenerģiju nepietiek pašmāju vajadzībām. Dati ir spītīga lieta, un tie liecina: pie ikgadējā patēriņa 165,5 teravatstundu apmērā vēl trīsdesmit Varšava iepērk ārvalstis. Tātad katrs desmitais kilovats Polijas energosistēmā ir importēts. Taču arī tas vēl nav viss. Ja paskatīsieties uz elektrostaciju izvietojumu Polijas kartē, ar neapbruņotu aci kļūs redzams, ka valsts ziemeļaustrumos vispār nav ģenerācijas objektu. Tuvākās TES – uz austrumiem un Varšavas un uz rietumiem no Gdaņskas. Baltijas AES, lai arī izvietota pie Lietuvas robežas, ģeogrāfiski atrodas daudz tuvāk Polijas reģioniem, kas izjūt hronisku elektrības deficītu. Savukārt maģistrālās līnijas uzbūve līdz Polijas robežai ir vienkārši atrisināms uzdevums, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju līmeni.
Ja salīdzināsim amerikāņu piedāvājumu un AES Kaļiņingradā, arī kļūs skaidrs, kura iecere ir izdevīgāka. Baltijas AES būvdarbu pabeigšana (oficiālie dati liecina, ka tās fiziskā infrastruktūra ir gatava par 12-15%) izmaksās 7 miljardus eiro, bet amerikāņu projekts, tikai pēc provizoriskām aplēsēm – 23 miljardus. Vēl viens būtisks faktors – laiks. Objektu Kaļiņingradā ir reāli pabeigt jau 2028. vai 2029. gadā, bet "Synthos" ar amerikāņiem tikai plāno sākt darbus pēc 2030. gada.
Vēl viens aspekts, kas noteikti jāpiemin. Atomelektrostacijas būvdarbi ir sarežģīts process, un pirmo problēmu rada seismoloģijas aspektā piemērotas vietas meklējumi. Ģeoloģiskās izlūkošanas darbi, pētījumi un saskaņošana var ilgt ne vienu vien gadu. Darbu komplekss amerikāņu reaktoriem nav pat sākts – pagaidām nav pat iezīmēts to plānošanas apvārsnis. Baltijas AES ir iecirknis, tas ir izpētīts, starptautiskais regulators to apstiprinājis. Vēl vairāk, stacijas būvdarbos noslēgts tā saucamais "nulles cikls" – pabeigti gaidāmo energobloku laukuma liešanas darbi, izprojektēta citu svarīgu objektu atrašanās vieta.
Starp citu, ironiska situācija: tieši Polijas (un Lietuvas) soļi 2013. gadā lika apturēt AES būvdarbus. Pēc Krimas atgriešanās Krievijā Varšava un Viļņa lauza līgumus par stacijas ražotās elektroenerģijas iepirkumiem. Tika atcelti vairāku pārvades līniju būvdarbi, ieskaitot NordBalt (caur Lietuvu uz Zviedriju), LitPol Link (caur Lietuvu uz Poliju), Estlink (caur Lietuvu uz Igauniju un Somiju), kā arī tieša energotilta būvdarbi uz Poliju. Skaidrs, ka poļu enerģētiķiem jau tobrīd bija skaidrs, ka alternatīvas sadarbībai ar Krieviju nav, un viņi neuzskatīja par kaunu pirkt elektrību no Kaļiņingradas. Taču iejaucās lielā politika. Polija un Baltija centās nožņaugt Krievijas eksklāvu, tās izdarīja likmi uz to, ka būvējamās AES jaudas būs pārliekas – pēkšņi vairs nav, kam pārdot produkciju. Tomēr aprēķins neattaisnojās.
Krievija iesaldēja Baltijas AES būvdarbus – nevis atcēla, bet apstādināja. Objektā tika veikti konservācijas darbi, un tas patlaban atrodas, tā sakot, anabiozē, gaidot īsto brīdi – kad ievajadzēsies tā 2,8 gigavatus jaudas. Krievija, pazaudējusi divus kodolreaktorus, lika lietā savu leģendāro "asimetrisko džudo" – aizvadītajos gados Kaļiņingradas apgabalā uzbūvētas trīs siltumelektrostacijas un HES. Reģions ir pilnībā nodrošināts ar enerģiju, un šis fakts paver potenciālajiem investoriem gandrīz neierobežotas iespējas.
Tā kā Baltijas AES produkcija vairs nav vajadzīga iekšējā tirgū, to var orientēt uz eksportu. Gadījumā, ja Polijā virsroku gūs veselais saprāts, kaimiņvalsts saņems spēcīgu instrumentu un ienākumu avotu. Piegādes Krievijas energosistēmā nav nepieciešamas, tātad AES var sinhronizēt ar ES energosistēmu. Pie tam nav vajadzīgi līdzstrāvas ielaidumi – obligāts tehniskais elements, eksportējot uz ārzemēm Krievijas kilovatstundas. Polijas ziemeļaustrumu reģioni saņems pieejas un lētas elektroenerģijas jūru, to spilgti apliecina Baltkrievijas AES. Lai kā Polija un Baltijas valstis pretojās projektam, process rit pilnā sparā, piegādes no Baltkrievijas novirzītas, piemēram, uz Ukrainu.
Krievijas un Polijas attiecību pavirša analīze var radīt domu, ka Varšava kārtējo reizi ignorēs acīmredzamo un turpinās savu izšķērdīgo rusofobijas ceļu. Taču, kā vienmēr lielajā politikā, kur iejauktas intereses, liela nauda un lielas iespējas, situācija nav tik viennozīmīga.
Soloržs-Žaks neplāno būvēt Baltijas AES viens pats – viņš ierosinājis sadarbību Ungārijas valsts kompānijai "MVM", kas, aiz nejaušas sakritības, ne tikai atbild par valstī vienīgās AES modernizāciju, bet arī atdevusi prioritārās tiesības uz to "Rosatom". Vēl vairāk, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans vairākkārt ticies ar savu Polijas kolēģi Mateušu Morevecki, un labi zināms, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem bija iespēja kopīgiem spēkiem pabeigt AES Kaļiņingradā. Aplēses ir vienkāršas: noslēdzot trīspusēju līgumu starp Krievijas, Polijas un Ungārijas, visiem projekta dalībniekiem jāiegulda tikai pa diviem miljardiem eiro, lai tuvākajā perspektīvā saņemtu staciju, kas strādās divu partneru labā un pie tam pildīs Krievijas budžetu.
Pats interesantākais ir tas, ka Polija vēl aizvien nav atteikusies no šāda piedāvājuma.
