Kas sabojājis laika apstākļus. Pasauli pārņem ekstremālas klimata parādības
© REUTERS / CHINA DAILY
Sekot līdzi rakstam
Ķīna un Rietumeiropa cieš briesmīgos plūdos, ASV, Kanādā, Krievijā deg meži. Ne uzreiz cilvēki apjēdza, ka mainījies laiks pasaulē.
Tveici nomaina lietavas un vētras. Šķiet, tādas straujas pārmaiņas kļuvušas par klimatisko normu, un tagad mums vajadzēs ar tām sadzīvot. Kāpēc tā? Kas notiks tālāk? Par to portālā RIA Novosti stāsta Vladislavs Strekopitovs.
Karstuma viļņi
Anomāls karstums turas nedēļām. Šie siltuma viļņi – Austrālijā un Klusā okeāna tropu zonā labi pazīstama parādība tagad izplatījusies uz vidējiem un pat polārajiem platuma grādiem.
Nesen Lielbritānijā meteoroloģiskais dienests laida klajā pirmo brīdinājumu valsts vēsturē par ārkārtēju karstumu Anglijas dienvidu un centrālajos rajonos, kā arī lielākajā daļā Velsas.
Meteorologi prognozē: līdz 2100. gadam gaisa temperatūra 35-40 grādu līmenī pēc Celsija skalas vararā var kļūt par ierastu parādību.
Speciālisti to pamato ar izmaiņām atmosfēras procesos virs Atlantijas ziemeļiem globālās sasilšanas dēļ. Tā saucamā Ziemeļatlantijas reaktīvā plūsma – spēcīgu vēju josla lielā augstuma, kas atdala siltā un aukstā gaisa zonas un nosaka augsta un zema spiediena centru izvietojumu – ir izkropļojusies un pārvietojusies uz ziemeļiem. Rezultātā Lielbritānijā iestājās karsts un saulains laiks, kāds drīzāk raksturīgs Eiropas dienvidiem.
Siltuma viļņu īstermiņa (2020.-2052.gg.) un ilgtermiņa (2068.-2100. gg.) prognoze Eiropā 33 gadu periodā dažādu globālās sasilšanas scenāriju apstākļos: RCP4.5 — siltumnīcas gāzu apogejs atmosfērā tiks sasniegts līdz 2040. gadam, pēc tam sāksies lejupslīde; RCP8.5 — siltumnīcas gāzu saturs atmosfērā joprojām augs līdz gadsimta beigām.
Pērn zinātnieki rakstīja par siltuma vilni aukstākajā vietā uz Zemes – Antarktīdā. Tas bija saistīts ar procesiem atmosfērā un okeānā. 2020. gada februārī Austrālijas pētnieciskās stacijas rajonā, kur temperatūra nekad nepaceļas virs nulles, termometri trīs dienas no vietas fiksēja +7,5..+9,2 grādus pēc Celsija skalas, savukārt Deivisa stacijā, kas atrodas vienā no ledainā kontinenta sausākajām vietām, pirmo reizi lija lietus.
Izveidojās baseini ar kūstošā sniega veidoto ūdeni, virspusējas ūdens straumes uz vietējiem ledājiem – ezeri un upes Antarktīdā. Šajā laikā Argentīnas stacija "Marambio" Seimura salā uz austrumiem no Antarktikas pussalas fiksēja temperatūras rekordu. Tas sastādīja +20,75 grādus pēc Celsija skalas.
Bernes universitātes zinātnieki aprēķinājuši, ka siltuma viļņu iespēja pēdējās desmitgadēs augusi 20 reizes. Viens no izplatītākajiem iemesliem – bloķējošie anticikloni atmosfērā. Tie ilgi paliek uz vietas, bet temperatūra negrozāmi paaugstinas.
Ar tādu anticiklonu bija saistīts anomālais karstums Arktikā 2020. gada vasarā. Jūnija beigās Verhojanskā, Ziemeļu puslodes aukstuma polā gaiss iesila līdz +38 grādiem. Pagaidām zinātnieki nav nonākuši pie slēdziena, kā mainīsies atmosfēras cirkulācija tuvākajos gados, tomēr bloķējošo anticiklonu skaits noteikt augs. Tiek prognozēta arī reģionālo siltuma viļņu pastiprināšanās. Tās ir globālās sasilšanas sekas.
Bloķējošā anticiklona veidošanās shēma. Augsta spiediena apgabals atmosfēras augšējos slāņos kā kupols tur siltumu pie virsmas
Te svelme, te lietavas
Aprēķini liecina, ka, pieaugot temperatūrai par vienu grādu, mitruma saturs atmosfērā palielinās par 7%. tā daba konservē pārlieko siltuma enerģiju. Taču vienā brīdī, piemēram, kad siltās un mitrās gaisa masas sastopar ar auksto fronti, šī enerģija lavīnveidā atbrīvojas kā spēcīgas lietavas un negaisi, bet saskarsmes līnijā rodas brāzmains vējš, vētras un viesuļi.
"Līdz ar sausuma risku aug intensīvu nokrišņu un plūdu iespēja, ņemot vērā siltās atmosfēras lielākās spējas noturēt mitrumu. Šī tendence jau ir vērojama un, kā liecina prognozes, vēl pastiprinasies. Siltākā pasaulē nokrišņi intensīvi koncentrējas, vērojami ilgstoši nokrišņu trūkuma periodi starp tiem. Tāpēc spēcīgas lietavas nomainīs relatīvi sausi periodi," teikts Starpvalstu ekspertu darba grupas klimata pārmaiņu jautājumos pārskatā.
Piekrastes reģionos, kas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ pastāvīgi atrodas uz divu gaisa fronšu – sausā kontinentālā un mitrā jūras - robežas, karstums un intensīvi nokrišņi mijas īpaši bieži, dažkārt pat divas vai trīs reizes nedēļā. Ķīniešu zinātnieki iesaka uzskatīt tos par siltuma-plūdu viļņu vienotu notikumu (Flood-Heatwave Events). Aprēķini rāda, ka laikā kopš gadsimta sākuma tādu notikumu iespēja Ķīnā augusi 5-10 reizes.
Eksperti prognozē, ka lielākajā daļā Centrāleiropas un Ziemeļeiropas ziemas kļūs mitrākas, tās pavadīs spēcīgs sniegs, tāpēc augs pavasara palu risks. Vasarā būs lielāks vētru un lietavu skaits, kas radīs plūdus. Āzijā un visā tropu joslā pastiprināsies musoni, kas tāpat pastiprinas plūdus.
Siltuma viļņa shēma Eiropā 2006. gada jūlijā. Pozitīvā temperatūras anomālija atainota sarkanā krāsā, negatīvā – zilā. Uz to robežas, siltās un aukstās atmosfēras masu sadursmes zonās rodas lietavas un viesuļi.
Globālais klimats ir aizvien ekstremālāks
Ekstremālo laika apstākļu analīzi veic Pasaules meteoroloģiskās organizācijas klimata pārmaiņu un klimatisko indeksu identifikācijas ekspertu grupa ETCCDI. Zinātnieki apkopo ikdienas novērojumus no vairāk nekā 36 tūkstošiem meteostaciju visā pasaulē un publicē atskaites, kas iekļauj 29 ekstremālas laika parādības: 17 temperatūras indeksus un 12 nokrišņu indeksus.
To visu aplkopo vienotā datu bāzē HadEX britu meteoroloģijas birojā Hadley Center — tas ir viens no vadošajiem klimata pētījumu centriem pasaulē. Nesen šī centra speciālisti kopā ar ETCCDI ekspertiem sagatavoja kārtējo atskaiti, kurā nonāca pie slēdziena par to, ka ekstremālas dabas parādības, piemēram siltuma viļņi un lietavas kļūst aizvien biežāki, ilgstošāki un intensīvāki. Tas saistīts ar planētas sasilšanu. Globālā sasilšana vet pie spēcīgu un ļoti spēcīgu lietavu skaita pieauguma.
Zinātnieki salīdzināja divus 30 gadu periodus – starp 1951. un 1980. gadu, kā arī starp 1981. un 2010. gadu pēc 29 rādītājiem, kā arī izanalizēja situācijas vispārējās izmaiņas visā novērojumu laikā – no 1901. līdz 2018. gadam. Izrādījās, ka gandrīz visur, izņemot ekvatoriālo Āfriku, pēdējo 30 gadu laikā pieaudzis silto dienu skaits ar temperatūru virs vidējās noteiktā dienā.
Vienlaikus kļuvušas biežākas lietavas. Sasilšanas rezultātā atmosfērā uzkrājas lielāks daudzums ūdens tvaiku. Turklāt arī tas pieder pie siltumnīcas gāzēm, tātad rodas pozitīvu atgriezenisko sakaru cilpa, kas pastiprina efektu.
Zinātnieki dēvē to par hidroloģiskā cikla intensifikāciju. Vienkāršāk sakot, augot temperatūrai, ūdens uz sauszemes un jūrā iztvaiko ātrāk, tāpēc pastiprinās nokrišņi un vētras. Atmosfēra nav viendabīga, tā ir sadalīta konvekcijas zonās. Vienā vietā notiek sasilšana, bet nokrišņi izkrīt citā. Samazinoties atmosfēras kopējai dinamikai, vieni rajoni izjutīs ilgstošu karsutmu un sausumu, bet citur būs spēcīgas lietavas.
Zinātnieki uzskata, ka sausumu, meža ugunsgrēkus un plūdus vair nevar uzskatīt par kaut ko neparastu. Tā drīzāk ir jauna realitāte, kurā cilvēcei vajadzēs dzīvot. Nav vien zināms, vai infrastruktūra, kas tapusi agrākā klimata apstākļos, ir gatava pretoties jaunajiem laikapstākļiem.
20 Jūnijs 2021, 14:31
